Humoreska: Pazudis lādētājs

2011. gada 17. oktobris 08:28

422

Mēs ar dzīvesbiedri vakar salēcāmies. Šai bija lādētājs pazudis. Tavu laimi! Sievai teicu, ka lādēšana neko labu mums nav devusi. Rau, nolādējām 10.Saeimu, aši tikām pie 11. un lādējamies atkal. Cik var?! Sieva pārskaitās, teica, lai es nebrūķējot muti. Lādējot šī paverot logu uz pasauli. Kam tas vajadzīgs viņai, vienkāršai pensionārei? Sen laiks pasaulīgs priekus mest pie malas! Jebkādi satraukumi – labi vai slikti – mūsu vecumā bojā veselību. Ne reizi vien sievai vien esmu ieteicis, lai izslēdz un pamēģina kaut vienu dienu iztikt bez pļurkstamā. Kur nu

Man no tā visa mati slienas stāvus. Nepārtraukti jādzīvo elektromagnētiskajā laukā. Ausis džinkst! Pat uz poda sēžot, sieva līdzi ņem telefonu. Guļam trijatā – sieva, mobilais un es. Šai vairs pat televizoru nevajag. Kamēr es skatos “Panorāmu”, šī sērfo mobilajā internetā. Izliekas, ka ir pārāka par mani, jo apguvusi modernās tehnoloģijas. Smiekli nāk! Viendien sievai bija samisējies PIN kods, tāpēc šī izmisusi gramstījās pa galdu, meklēdama, kur norakusi PUK kodu. Bez tā ievadīšanas mobilais esot kluss kā kaps. Tavu laimi! Es nekad nebūtu ticējis, ka mana cienītā spējīga apgūt PIN un PUK kodus un īsziņu rakstīšanu mobilajā. Ak, vai, sieva pat stāvot pie plīts un zupu maisot, vienlaikus maisa gaisu, aprunā mani pa telefonu. Tādos mirkļos es lūdzu Dievu, kaut viņa pārskatīšanās dēļ iemestu telefonu katlā! Tad gan es uzreiz kļūtu ticīgs! Kopš sieva iegādājusies mobilo tālruni, vairs neizlaiž to no rokām. Nu kā lai es to nozūmēju? Nekā! Tāpēc mana vienīgā cerība bija lādētājs. Paslēpu zem gultas. Gaidīju, kad sieva samierināsies, ka telefons viņai neatgriezeniski nosprādzis. Veltas cerības. Sieva aizskrēja lādēties pie kaimiņienes, atdzīvināja savu mobilo un tūlīt metās zvanīt bērniem, pieprasot, lai katrs šai uzdāvina pa lādētājam. Nācās vien to “pazudušo” vilkt laukā no pagultes. Ķēros pie citiem līdzekļiem.

Sāku pārliecināt sievu ar vārdiem: “Ja tev naudas nav žēl, padomā vismaz, cik laika tu notriec, runājot pa telefonu, cik enerģijas notērē! Ko tikai mēs pa tam lāgam varētu sadarīt?! Piemēram, salasīt tonnām zīļu, ar kurām ziemā varētu pacienāt meža zvērus!”

Ieklausījās gan. Teica, ka es ar savu priekšlikumu šo esot pozitīvi uzlādējis! Sieva sāka apzvanīt citus pensionārus, kopā aicinot iet zīļu vākšanas talkā. Pats uzprasījos... Eh, nebija ko mēli kulstīt. Tagad katru dienu lokām muguras, līkņājot gar saknēm. Kā saka, esam tuvāk zemei, tik tuvu, ka...i lādēties vairs negribas itin nemaz.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Humoreska: Pazudis lādētājs

Kategorijas