Humoreska: Kā es uz teātri gāju

2011. gada 7. oktobris 10:58

518

Sieva, kad saskaišas uz mani, mūždien citē rakstnieci Moniku Zīli, ka šķirsies no vecā dzērāja (manis) un ies uz kapiem sev meklēt svaigi ceptu līgavaini - atraitni. Viendien par šādu „joku” ņēmu un apvainojos. Aizcirtu durvis aiz sevis un biju prom.

Piesēdos parkā uz soliņa un galvā pārliku, kur man meklēt brīvu un ņemamu pensionāri vai vēl labāk - pelnošu sievieti? Tā kūkojot, pienāca vakars. Pie padoma nebiju ticis. Tad, kur gadījās kur ne, šīberēja man garām bijusī kolēģe, ar kuru kādreiz kopā tikām štancējuši sadzīves pakalpojumu kombinātā (šī par šūšanas ceha vadītāju, es par veļas mazgātavas kurinātāju). Izskatījās varen uzcirtusies – kā no septiņdesmito gadu modes žurnāla! Sasveicinājāmies un noprasīju: „Uz kurieni laidies?” Šī atbildēja, ka atkal esot brīva (vīrs atradis jaunāku) un darot, ko gribot, uz tejāteri ejot. Sauca mani līdzi. Atbildēju, ka manu naudas nav līdzi. „Tas nekas!” mani drošināja viņa, piebilzdama, ka ieeja uz pašdarbības kolektīva izrādi esot par ziedojumiem. Neviens pat nepamanīšot, ka es iešmaucu kā „zaķis”. Pielauza nelaimīgā mani, gāju līdzi...

Eh, sen nebiju ielūkojies vietējā kultūras namā. Laikam tāpēc, ka likās – tur notiek tikai tīņu pasākumi (diskotēkas). Smuka vieta! Nolēmu, ka turpmāk tur ienākšu biežāk.

Lai tiktu vaļā no liekās nastas, proti, manas sendienu paziņas, teicu, lai negaida mani un iet zālē iekšā, jo man vajag uz tualeti. Nogaidīju un tad iegāju skatītāju zālē viens pats un ar konkrētu mērķi – noskatīt sev jaunu, labāku sievu. Ak, jā, tur to bija daudz, dāmas manos gados . Un es. Gandrīz vai vienīgais vīrišķis uz visām!

Piesēdos blakus simpātiskai, spilgtai blondīnei. Uzsāku sarunu. Šī pasmaidīja... un zobu protēze viņai mutē sakustējās, gandrīz izkrita. Starpbrīdī atkal metos it kā uz tualeti. Pēcāk piesēdos blakus ugunīgai rudmatei, kurai paīsie svārki atsedza jaukus ceļgalus. Tā izrādījās naturāla sieviete, kura necenšas savu dabisko aromātu nomākt ar smaržām. Galīgi noreibis neviļus uzliku roku uz dāmas ceļgala. Pretī dabūju dunku ribās. Tas bija par daudz! Tūlīt slējos kājās un pagāju pāris rindas uz priekšu, piemetoties līdzās daiļai sirmgalvei ar spilgti sārtām lūpām. Drīz vien sajutu, ka viņa pret mani ir salta kā ledus. Nākamajā starpbrīdī atkal izgāju „uzpīpēt”. Nolēmu vairs uz dullo nevienu dāmu nelenkt. Uzrunāju vienu, otru, trešu. Nu neviena nelikās vilinoša. Tad ievēroju kādas acis... Gaiši zilas! Tās raudzījās tieši uz mani! Tā bija jauka sieviņa ar lakatu galvā. Gāju klāt iepazīties. Taču nācās vilties. Izrādās, šī skatījās uz večuku, kurš no tualetes gāja taisni man aiz muguras. Tā jau ir, tās labākās pensionāres nekad nav brīvas. Iedomājos par savu sievu, kuru biju pametis mājās. Nudien, nav zemē metama, ja salīdzinu ar nupat publikā redzētajām vientulēm. Nepaliku uz pēdējo cēlienu. Gāju mājās un sievai godīgi teicu, ka biju teātrī. Šī prašņāja, par ko bija luga. Atbildēju: „Par to, ka veca mīlestība nerūs, sieviņ.” Par to es tūlīt no sievas dabūju buču. Ak, sievietes... Teātris, tā tomēr ir tieši jūsu stihija!

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Humoreska: Kā es uz teātri gāju

Kategorijas