Humoreska: Kas viņai uznācis?

2011. gada 23. septembris 14:41

980

Manai sievai vakar bija dzimšanas diena. Teicu: „Mīļā, šodien tu virtuvē kāju nespersi, atpūtīsies!” Brokastis sev un cienīgkundzei gatavoju pats. Pasniedzu mūsu pašu vākto liepziedu tēju ar manis ceptām kartupeļu (pats rīvēju un iejaucu mīklu ar sāli vien, bez olām) pankūkām. Sieva raudāja no prieka.

Pasniedzu viņai vēl arī politinformāciju pie reizes un beigās paziņoju, ka pusdienās mums atkal būs kartupeļi (šoreiz vienkārši vārīti) zivju zupiņā (zivis pats makšķerēju vietējā dīķī), kā arī otrajā ēdienā – vārīti kartupeļi ar mūsu pašu skābētajiem kāpostiem. Saldajā katrs dabūsim pāris rikas maizes, kas pārklātas ar ābolu biezeni bez cukura (gana salds tāpat, no mūsu dārza dzidrās ābeles āboliem taisīts). Sieva atkal raudāja, pastiprināti skraidīja uz turieni, kur pat ķeizars dodas kājām, un visbeidzot paziņoja, ka svētku vakariņas gatavos pati. Ieteicu viņai nepārspīlēt, jo no mūsu pensijām pēc komunālo maksājumu veikšanas maz kas palicis pāri. Un tas ir jātaupa! Vajadzēs taču vēl maizi un zāles pirkt! Bet sieva izlikās mani nedzirdam, uzcirtās kā uz randiņu (nercādas kažoku uzvilka, kaut nav nemaz tik auksti vēl ārā) un bija prom. Pēc laba steiķa viņa atgriezās ar smagiem tīkliņiem rokās. Kad viņa sāka visu krāmēt ledusskapī, man mute palika vaļā. Kā tur tikai nebija! Sarkanie ikri, balzamiņš, zefīri, stingri žāvēta desa, šprotes... Siekalas rīdams, vaicāju sievai, kā viņa tikusi pie visas šīs bagātības. Viņa nevērīgi izmeta, ka esot laimējies to visu nopirkt gandrīz par velti. Bijušas grandiozas atlaides.(Hi, nodomāju, ka noteikti mūsu meita mums to visu sapirkusi, sieva tikai negrib atzīties.) Neko daudz vairāk nediskutējām. Sēdāmies pie galda un karaliski pavakariņojām. Jau šodien es būtu to visu aizmirsis, ja vien sieva atkal nevilktu mugurā savu „biezo” kažoku un pēcāk nestieptu mājās jaunus maisus ar „paiku”, kas nav mums pa kabatai. Šoreiz bija atstiepusi veselu laša zivi! Tas man kā zvejniekam bija pliķis sejā. Kāpēc jāpērk dārgas aizjūras delikateses, ja es pats protu makšķerēt? Pa kluso atvēru sievas maku, kurā glabājas mūsu abu pensijas pārpalikumi, un secināju, ka nauda nav tērēta. Kļuvu pavisam aizdomīgs. Nopriecājos. Zvanīju meitai un pateicos par mums dāvināto pārtiku, taču lūdzu vairāk tā netērēties, citādi mēs abi ar māti galīgi izstaipīsim kuņģus. Meita nesaprata, par ko ir runa. Atgādināju, ka vakar taču mamma saņēma no viņas lielisku dāvanu dzimšanas dienā. Meita nošausminājās vien, ka pavisam aizmirsusi par jubileju, solīja šodien atnākt ciemos. Pagaidām viņa nekādas dāvanas neesot vēl gādājusi. Kļuvu aizdomīgs. Kad sieva atkal uzcirtās nercādas kažokā, slepus gāju viņai pa pēdām – taisnā ceļā veikalā iekšā. Un tad ieraudzīju, kā mana cienītā nemanot kažoka piedurknē ieslīdina šprotes... Gāju klāt un šokēts čukstēju: „Ko tu dari?” Sieva izlikās, ka mani nepazīst. Gāja tālāk pa veikalu zagdama kā mēnessērdzīgā. Kad viņa atkal pārnāca mājās ar pilniem tīkliem, drīz vien pie durvīm klauvēja arī mūsu meita. Sieva mūs aicināja pie bagātīgi klāta galda. Mēs ar meitu saskatījāmies, es klusējot saliku produktus atpakaļ maisos un teicu, ka nesīšu to visu atpakaļ uz veikalu. Mēs visi sapratām, par ko ir runa. Nebija nekādu pārmetumu.

Veikalā apsargam es izstāstīju visu patiesību – manai sievai prātiņā kaut kas sagriezies. Atvainojos. Samaksāju viņam desmit latus par klusēšanu. Viņš tikai nosmīnēja un teica, ka mana sieva neesot ne pirmā, ne pēdējā, kam uznāk tādas lēkmes.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Humoreska: Kas viņai uznācis?

Kategorijas