Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Logo

Humoreska: Pazuda „mobilais”...

Tenis Nieze
Lietotāju raksti

2011. gada 16. septembris 16:44

825

Mūsu omei (t.i. manai sievai) vakar kārtējo reizi pazuda mobilais tālrunis, staigājot kopā ar mazmeitu pa bodēm, pa saulainā rudens takām. Prieks, kur tu rodies, mana cienītā, izsēja savu pļurkstamo aparātu, pati pat neapjēdzot, kurā vietā tas noticis. Es šo jaunumu uztvēru vēsā mierā. Ja tā godīgi, nu kam manai cienītajai mobilais?!

Lai sazinātos ar meitu vai mazbērniem, ar kuriem dzīvojam vienā miestā? Lai nemitīgi ar saviem zvaniem apgrūtinātu mūsu dēla ģimeni, kas dzīvo Anglijā? Lai sistu klačas ar draudzenēm, kuras dzīvo tepat kaimiņos? Mani ar mobilā palīdzību sieva vairs kontrolēt nespēj. Lai cik reižu dāvanā es būtu saņēmis mazcenas mobilo, katrreiz esmu to „noslīcinājis” alkoholā, respektīvi – „uzsitis gaisā”! Nevajag man viņu! Labāk esmu un palieku nemoderns nekā ļauju, ka makšķerēšanas laikā sieva man zvana ik pēc 15 minūtēm, uzdod muļķīgus jautājumus un apkauno mani Mātes Dabas un Kunga tā Radītāja priekšā!

Vārdu sakot, šī bija jau trešā reize, kad mūsu ļoti modernā ome atkal jau liktenīgi bija izlaidusi no rokām savu mīļo spēļmantiņu – mobilo tālruni. Un es priekā berzēju rokas. Visiem ir zināma sensenā patiesība – kas zūd trīs reizes pēc kārtas, beidzot pazūd pavisam. Labi – pirmās divas reizes sievai paveicās, viņa dabūja mobilo atpakaļ, kad vienreiz to aizmirsa veikalā, bet otrreiz – baznīcā. Bet nav ko cerēt, ka „cūkas laime” manai laulenei „spīdēs” arī trešoreiz! Tā arī viņai pateicu. Un vēl atgādināju, ka pirmās divas reizes viņa nepratās cilvēkiem par mobilā atdošanu kaut vai nieka šokolādi uzdāvināt. Noskopojās! Bet visiem taču zināma senā patiesība, ka dots devējam atdodas. Veiksme ir jāiebaro! Tad tā neatstājas.

Taču viņa nepadevās, jau bija aizskrējusi uz bodi un noskatījusi sev jaunu, modernāku mobilo, kurš bērniem šai būšot jādāvina dzimšanas dienā. Pa tam lāgam „cūkas laime” manai cienītajai uzsmaidīja trešoreiz. Izrādās, ka šī savu mobilo bija „pasējusi” uz soliņa pašā miesta centrā, kur to pacēlis kāds labs cilvēks, apskatījis kontakttālruņus sievas mobilajā, jau sazvanījis mūsu meitu un tālruni nogādājis viņai tieši rokās. Un atkal jau par „pliku” paldies! Kaut kā jocīgi tas viss izklausās... Vai tikai ome nav bijusi neceļos?

Es tiešām nesaprotu, par ko Dievs tā mīl mūsu omi, bet nenoliedzami tā ir. Bet viņa gan prieku par atradumu neizrādīja. Bija šai sakārojies jaunāks, modernāks... To visu redzot un saprotot, es sabijos. Ja nu šai sakārojas arī pēc spraunāka un stilīgāka veča?

P.S. Būs tomēr arī man jāiesaistās omes „mobilajās rotaļās”. Ne jau tālab, lai viņa mani kontrolētu. Man pašam viņa ir jātur grožos!

Kategorijas

Kategorijas