Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Humoreska: No vilka bēgu, bet...

Tenis Nieze

2011. gada 4. septembris 12:44

920

Kāpēc dzīve ir tā iekārtota, ka, liekas, gribi, kā labāk, bet... laikam reizēm labāk ir negribēt. Mūždien ir jābēg no labā uz kaut ko vēl labāku vai otrādi. Te nu man jāsaka - nesvied velnam ar akmeni, ka neizsit sev zobu!

No lietus iespruku mājās apskaut sievu, sasildīties, bet šī uzreiz ņēma mani priekšā ar saviem mūžīgajiem pārmetumiem. Par metēju nodēvēja! Raudot pēc manis Dievs tas kungs un visi 15 erceņģeļi! Jēgas no manis neesot nekādas, es tikai dzīvojot pāri līdzekļiem kā Latvijas valdība! Sieva iespieda man rokās grozus un parādīja, kurā virzienā mežs meklējams. "Gribu sagaidīt no tevis vismaz kaut kādu sauso atlikumu," durvis man degungalā aizcirta viņa.

Pēc tādiem zaimiem jutos kā sēžamvietu karstai plītij piešāvis. Vēja spārniem izlidoju no mājas atvēsināties. Bēgu projām - sēnēs un ogās! Mežs izrādījās slapjš! Negribējās man sēņot un ogot... Sāku domāt, ko, mājās pārnācis, sievai teikšu, kāpēc mani grozi tukši...

Kamēr tā domāju, kur bijis, kur ne, man priekšā iznāca tāds kā vilks. Baltus zobus zibināja, rūca un hipnotizēja - gluži kā ekonomiskā krīze Latvijas tautu. Man beidzot kļuva pavisam vēsas kājas. Tomēr biju tik pārsteigts, pirmo reizi mūžā tādu plēsoņu savām acīm lūkojot, ka gandrīz vai ļāvos, lai šis mani izģērbj pliku un apēd bez sāls. Jāteic, ka tā būtu skaista nāve. Pilnīgs bankrots! Tomēr pēdējā brīdī attapos, ka neļaušu savu un Latvijas godu kaunā likt, cīnīšos vai vismaz bēgšu no krrrīz... vilka.

Spruku prom... Un tieši lācim ķetnās. Ak, mīļais Austrumu kaimiņš! Kur nu tad bez viņa laipnības! Nodomāju: "Šitā laikam nebūs Made, kura no Līgatnes dabas parka bija izmukusi, šitais ir tāds prāvāks, vairāk līdzinās Magadanas lācim." Tomēr latvieša pielīdēja daba gandrīz vai manī ņēma virsroku, gribējās paglaudīt. Knapi savaldījos lācim iedot Leonīda Brežņeva cienīgu buču - uz lūpām. Un šis jau arī atpleta ķetnas un rīkli... Skriešus uzskrēju priedē. Šim, par laimi, bija slinkums man pakaļ kāpt. Aiztentereja projām, bet es kokā satupēju savas pāris stundas. Tikmēr atkal sāka līt... Bet es taču tieši no lietus biju sācis mukt...

Un te nu man gribas sacīt, mīļie tautieši, no Maskavas ēnas bēgdami, iesoļojām brīvā valstī, taču ar to mums bija par maz. Palēkdamies ielēcām jaunā savienībā. Ne cik ilgi nebija jāgaida, kad mūs ar plašu lēcienu sev līdzi parāva pasaules ekonomiskā krīze.

Tad nu atkal sākām savā starpā spēlēt "kazakus un laupītājus", meklējām valsts izzadzējus starp savējiem. Tā ar šo spēli tā aizrāvāmies, ka izgaiņājām 100 gudrās galvas. Bet spēle ir un paliek tikai spēle. Tagad tās pašas galvas atkal pulcējas kopā... Un, ticiet man, mēs atkal par tām atdosim savas balsis. Kas būs tālāk?

Kategorijas