Humoreska: Ekskursija

2011. gada 29. jūlijs 14:50

605

Bija te savu lauleni kopā ar citiem novada senioriem palaidis ekskursijā pa skaistākajām Latvijas vietām. Kā nekā godam nopelnījusi, rāvusies šovasar pa mežu melnās miesās. Šī no ekskursijas mājās atgriezās nolīgojusies. No laimes nespēja parunāt. Vēlāk dzirdēju atskaņas no aculieciniekiem.

Par to, kā mana cienītā pa ceļam vecajiem brūtgāniem zvanījusies un tik skaļi runājusies, ka viss autobuss drebējis. Par to,kā manējā strēbusi līdzpaņemto brandavīnu un centusies arī citus nodzirdīt, vēl lielījusies, ka tas par melleņu naudu sarūpēts. Un kā šī zaudējusi sajēgu pie katras puķu dobes. Kāpusi iekšā, lai puiši šo fotografējot. Ar visiem saviem 80 kilogramiem uzrausies ziedu piramīdā – koka konstrukcijā ar puķu podiem – un gandrīz vai to apgāzusi.

Visu to dzirdot, biju pārsteigts par sievas temperamentu, godīgi sakot, pēdējos desmit gados nebiju viņā to manījis. Pat kļuvu greizsirdīgs. Sapratu, ka mani viņa ignorē, taupās, tēlo savārgušu večiņu, kaut patiesībā viņā kā pārrūgušā alū puto kaisle. Nodomāju: “Nu pagaidi, zaķīt!”

Saņēmos un pats pāris dienas devos mellenēs, sapelnīju gandrīz divus “sotakus”. Un tad paziņoju sievai, ka tagad es došos ekskursijā pa jaunības takām. Šī neiebilda. Pat nepiedāvājās doties man līdzi. Tā es gāju viens... Cauri miestam, pa to ozolu aleju, kur es pirmoreiz mūžā savu nākamo sievu pavadīju uz viņas mājām pēc balles. Piestāju pie tā ozola, kur toreiz bučojāmies. Zaļo makans par spīti tam, ka automašīnas diendienā šim pa kājām mīdās, bet putekļu mākoņi un gāzes elpu sit ciet! Pat pieņēmies brangumā vecais zēns. Tikai tāds kā galvu nokāris. Uz muguras viņam iezīmēts sarkans krusts. Apsēdos ceļmalas pieputējušajā zālītē, piespiedu muguru kokam un jutu reizē spēku kā jaunībā un sēras. It kā es sēdētu blakus ozolkoka zārkam. Domāju, kā tas nākas, ka pa šo ozolu aleju staigājis mans dēls un mans tēvs, un tēva tēvs te zirga pajūgā braucis, un tēva tēva tēvs, bet mazdēls šā ceļa koku paēnu vairs nezinās.

Pret vakaru atgriezos mājās no ekskursijas. Sieva man nejautāja, kur es bijis un kāpēc esmu atgriezies skaidrs kā stikliņš. Es viņai arī neko par to nestāstīju. Vien ievaicājos: “Vai zini, ka mūsu ozolus drīz nocirtīs? Tur ceļš esot par šauru. Koki traucējot.”

Sieva brīdi klusēja, tad ievilka elpu un teica: “Vai aizvedīsi mani uz mūsu ozoliem? Gribu vismaz atvadīties, ja esam par gļēvu, lai ozolus aizstāvētu.”

Jā, patiešām, mēs braucam ekskursijās uz citām Latvijas skaistajām vietām un neredzam, ka vislielākais skaistums ir mums tepat blakus! Drīz tā vairs nebūs. Tāpēc jāiet ekskursijā uz ozolu aleju, kamēr tā vēl stāv!

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Humoreska: Ekskursija

Kategorijas