Pensiju indeksēšana ir valsts pienākums

2011. gada 19. jūlijs 09:23

446

Saeimas Sociālo un darba lietu komisija virza izskatīšanai Saeimā Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) ierosinātos grozījumus Pensiju likumā, kas paredz jau oktobrī atsākt mazo pensiju (līdz 165 latiem) indeksāciju. Liktos, kas gan te iebilstams, valsts rūpējas par tiem, kam šīs rūpes visvairāk vajadzīgas, parādās cerība, ka no 1.oktobra daudziem pensionāriem pensijas palielināsies, un patiesībā būtu pēdējais laiks ķerties arī pie citiem nepadarītiem darbiem un neizpildītiem solījumiem.

Taču noticis pretējais – priekšlikums izraisījis neapmierinātības un kritikas vilni sākot ar Finanšu ministriju līdz pat Darba devēju konfederācijai. Tas esot populisms, indeksēšana teju sagraušot Latvijas sociālo budžetu un pensiju sistēmu, ko par to teikšot starptautiskie aizdevēji utt. Nespēkā ķeroties pie salmiņa, visus pārspēj FM parlamentārā sekretāre Ilze Viņķele („Vienotība”), kura prasa iejaukties Valsts prezidentu Andri Bērziņu – viņam esot „jāsavalda tos ZZS”!

Saeima ir tautas varas augstākais nesējs. „Vienotība” vienmēr runājusi par parlamenta milzīgo lomu demokrātijas attīstībā, iebildusi pret „stingro roku”, tautas vēlētu prezidentu. Tagad izrādās, ka tas attiecas tikai uz gadījumiem, kas izdevīgi „Vienotībai”.

ZZS iesniedza priekšlikumu indeksācijai, un visas pārējās frakcijas atbalstīja. Viena pati „Vienotība” atturējās, kas nozīmē balsot pret. Par likuma grozījumu nodošanu komisijām nobalsoja 57 deputāti, tātad var droši prognozēt, ka tas tiks pieņemts. Redzot, ka citādi savu nevarēs panākt – nav palīdzējušas ne manipulācijas ar informāciju, ne apelēšana pie SVF, ne citkārt paklausīgā balsojamā mašīna, ne centieni sarīdīt pensionārus savā starpā vai ar citām sociālajām grupām, „Vienotība” kļūst pavisam bezgaumīga: pēkšņi atceras Valsts prezidentu, kura lomu noliegusi gan institucionālā, gan personīgā aspektā, atceras Andri Bērziņu, pret kuru aktīvi uzstājās un balsoja pret viņa ievēlēšanu amatā. Tagad „Vienotība” vēršas pie Bērziņa kā arbitra –, lai iejaucas, lai savalda ZZS un panāk „Vienotībai” tīkamu lēmumu. Tas nav godīgi, nav valstiski, tas ir pat nedaudz komiski.
Kas ZZS priekšlikumā ir tik šausmīgs, ka jāiejaucas prezidentam? Pensiju indeksāciju Latvijā uzsāka tad, kad ekonomiskais stāvoklis nepavisam nebija labāks kā pašlaik. Indeksācija ir ierasta parādība Eiropas valstīs. Droši vien indeksācijas pretinieki iebildīs kopā ar „Vienotībai” tuvu stāvošo finanšu analītiķi Ģirtu Rungaini, sak, mēs esam īpašā stāvoklī, „mūsu paaudze maksā pensijas tiem iedzīvotājiem, kuriem nav savu uzkrājumu”, tāpēc labāk pašiem parūpēties par iekrājumiem vecumdienām, nepaļaujoties uz pensiju sistēmu. Kopš neatkarības atjaunošanas ir pagājuši jau 20 gadi. Pa šo laiku nomainījušās paaudzes, un pie tā, ka komercbankām uzticētie pensiju līmeņi izrādījušies kā cauri maisi, vismazāk vainīgi ir esošie un topošie pensionāri. Tāpēc valstij tomēr ir jāuzņemas atbildība par cilvēkiem, kas mūžu godīgi nostrādājuši un kuru ienākumus „apēd” inflācija. Sociālā atbildība modernajā Eiropā nav tukša skaņa.

Tā vietā, lai runātu par valsts un uzņēmēju sociālo atbildību, indeksēšanas pretinieki mēģina atbildību uzkraut ... pašu pensionāru plecos – situācija esot tāda, ka pensionāriem solidāri jākar zobi vadzī. Visi pārējie tā jau izdarījuši, un tagad pienākusi pensionāru kārta. Kam te jāsavelk jostas? Pensionāriem? Kā vispār var rasties tik ciniska doma! Kā vārdā pensionāram tas būtu jādara? Jel pacieties, debesīs labāki būs?

Jā, ne visiem Eiropas pensionāriem arī cituviet valsts garantētās pensijas ļauj dzīvot zaļi. Piemēram, Apvienotajā Karalistē, kur tradicionāli pensiju sistēma ir „skopāka” nekā, piemēram, Vācijā vai Francijā (nerunājot nemaz par Skandināvijas valstīm), tiek akcentēti privātie pensiju fondi (Latvijā attāls analogs varētu būt pensiju 3.līmenis). Arī tur minimālā pensija ir mazāka nekā minimālā alga. Strādājot 40 stundas nedēļā par minimālo likmi, cilvēks saņem nedaudz vairāk par 220 sterliņu mārciņām pirms nodokļu nomaksas. Vidējā nedēļas alga Anglijā ir ap 460 mārciņām. Savukārt valsts garantētā pensijas pamatlikme ir 95.25 mārciņas nedēļā vientuļam pensionāram un 152.30 mārciņas – pensionāru pārim. Ja pensionāriem nav citu ienākumu, likmes palielinās attiecīgi līdz 130 un 198.45 mārciņām nedēļā. Taču daudzi pensionāri papildus saņem vēl arī profesijas pensiju, personālo pensiju, akcionāra pensiju vai piemaksas no privātajiem pensiju fondiem. Vēlreiz uzsvēršu: tas notiek valstī, kuras pensiju sistēma nepavisam netiek vērtēta kā veciem ļaudīm labvēlīga.

Pasaules ekonomika pamazām atkopjas, un tā arī Latvijā. Paskatieties, kas notiek pie Rīgas lielveikaliem. Nav kur auto novietot. Jauno auto tirdzniecība salīdzinājumā ar 2009.gadu ir pieaugusi par 200%. Uz visiem zināmo jauno izpildītāju konkursu Jūrmalā, ne būt ne lētās biļetes izpirktas, un tikai aptuveni pusi no tām ir iegādājušies viesi, kamēr pārējās – Latvijas iedzīvotāji. Ir sabiedrības grupas, kurām krīze patiešām ir beigusies pirms krietna laiciņa. Bankas 2011. gadā krietni pelna. Viena pati SEB banka pusgadā Latvijā nopelnījusi 41.6 milj. latu, un banku sektors uzrāda augšupeju un peļņu. Kāpēc tad pensionāriem vajadzētu būt tiem, kas šajā brīdī uz saviem kamiešiem iznes visu ekonomikas stabilizācijas smagumu?

Vienā ziņā oponentiem piekrītu – naudu ir jāmeklē budžetā. Taču, nevis „apšķinot” citas sociālās vajadzības – bezdarbnieku un ģimeņu pabalstus, vai izglītības finansējumu – pedagogu algas, budžeta grupas augstskolās u.tml. Jāmeklē aizsardzības budžetā, procentu maksājumos par SVF kredītiem, galu galā, progresīvajā nodoklī vai valsts līdzdalībā ienesīgos uzņēmumos.
Man šķiet, ka, iebilstot pret pensiju indeksāciju, kaut kas nav kārtībā ar prioritātēm. Latvija kārtīgi norēķinās ar ārvalstu kreditoriem, budžets stabilizējies, un tagad, kad sāk veidoties uzkrājumi, noteikti ir laiks atdot parādus arī savai tautai.
Pensijas šodienas Latvijā ir vairāk nekā atalgojums cilvēkam par ieguldīto darbu mūža garumā. Daudzās ģimenēs vecvecāku pensija ir būtiskākais iztikas avots, kas ļauj apmaksāt kaut daļu arvien pieaugošo rēķinu. Kaismīgā pensiju indeksācijas pretiniece I.Viņķele sauc, ka esot rūpīgi jāapskata skaitļi, jo indeksācijas rezultātā stipri varot pieaugt „lielās pensijas”. Vai tagad, kad oficiālais iztikas minimums ir sasniedzis 176.63 latus, 165 lati uzskatāmi par lielu pensiju, Viņķeles kundze? Vai tie, kas saņem 165 latus mēnesī, ir bagātnieki?

Iespējams, vienam otram politiķim pietiek ar makroekonomiskajiem rādītājiem, lai uzskatītu, ka krīze beigusies, taču vairākumā mājsaimniecību jostu savilkšana joprojām turpinās pilnā sparā. Jūlijā daudzstāvu māju iemītniekus pilsētās nepatīkami pārsteidza aprēķinātais zemes nodokļa maksājums: vietumis tas pieaudzis 2.5 – 3 reizes! Varbūt kādam „lieki” 10 lati ir vien „špicka”, taču, ja tie ir 7-8% no ienākumiem, robu budžetā nav iespējams aizlāpīt, atsakoties no dienišķās maizītes. Burtiskā, nevis pārnestā nozīmē! Ja valsts paaugstinājusi nodokļus, bet nodokļu maksātāji to uztver ar sapratni – tas nav valdības, bet pacietīgo, čaklo un apzinīgo Latvijas cilvēku nopelns.

Turēt cilvēkus trūkumā, kaut gan ir iespēja to nedarīt - nav valstsvīru cienīga izvēle. Latvijā 165 latus un mazāk saņem 430 tūkstoši pensionāru. Indeksācija viņu ienākumus palielinās vien par pāris latiem, bet tam būs milzīga simboliska nozīme: tā būs iespēja samazināt plaisu starp valsti un sabiedrību, bet politiķiem – vienreiz par visām reizēm pārtraukt manipulēt ar cipariņiem, mēģinot tā attaisnot nevēlēšanos risināt reālu cilvēku reālas problēmas.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Pensiju indeksēšana ir valsts pienākums

Kategorijas