Humoreska: Kā mēs ar kurmīti dārzu dalījām

2011. gada 4. jūlijs 08:42

1077

Mājās vairs nebija miera no sievas kurnoņas par to, ka viss dārzs izkurmēts un es neko nedarot. Visbeidzot tiku izstumts pa durvīm. “Ej un tiec vaļā no tā kurgānu taisītāja un ražas kumurotāja! Ātrāk atpakaļ nenāc!” cienītā man pateica.

Aptaujāju kaimiņus, kā šie savos dārzos savalda kurmīti. Pielietojuši visādas inkvizīcijas – indējuši, ķēruši, slaktējuši, būruši. Vai labums arī bijis, par to vēsture klusē. Laikam tas zvēriņš esot kalnietis - nemirstīgais. Lai cik reižu to krustā nesistu, viņš kā Jēzus vienmēr augšāmceļoties. Sevī nospriedu, ka tad jau nav jēgas nevienai no kaimiņu metodēm. Tā nu sēdēju savā zemeņu vagā, alutiņu uzdzerdams, miera pīpi kūpinādams un kurmājus dārzā skaitīdams. Biju ticis jau līdz otrajam desmitam. Piepeši, kur gadījies, kur ne man blakus bija pierausies pats vaininieks... Un viņam bija tāds nevainīgs, zinātkārs ģīmis.

“Klausies, kas par lietu?!” es centos draudzīgi uzrunāt viņu, “es vēl saprastu, ja tu manā dārzā degunu būtu izbāzis vienā vietā, bet iebāzies 20 vietās! Vai tas ir pieklājīgi?”

Klusums. Šis, neliekoties par manu jautājumu zinis, izgūlās visā garumā kūdrājā sauļoties. Kā tādā kūrortā! Ak šitā gan?! Tas mani sakaitināja. “Es tevi tūlīt ar alu nosvētīšu, tu man peldēsi alū! Nudien nepažēlošu!” piedraudēju un jau grasījos savus nodomu īstenot, kad šis ierunājās cilvēka valodā. “Pagaidām kurls vēl neesmu, tikai akls. Dzirdu tevi, Teni,” teica puisietis samtādas kažociņā, “es jau izlīdu no pazemes tikai tāpēc, ka tev vajag kādu, ar ko parunāties. Sieva jau tevī neklausās, vai ne?”

Kur vēl trāpīgāk pateikt! Un tad mēs tik jauki izrunājāmies. Piemēram, par īpašuma tiesībām. Mēs ar sievu esot tikai iedomājušies, ka dārzs pieder mums. “Jēzus ar piecām maizēm un divām zivīm pabaroja 5000 cilvēku,” dziļdomīgi iesāka kurmīts, “lai gan to visu varēja apēst viņš viens pats. Un justos tikai nedaudz pārēdies.”

“Nu gan tu laid, kurmi! Vai gribi teikt, ka man pie sava dārza jāizliek plakāts “Laipni lūdzam!”?” es nosmējos.

“Eh, Teni, tavuprāt man jādzīvo tāpat kā dzīvo vairums cilvēku? Kā kurmis alā? Bet es negribu!” atbildēja šis. Man kļuva tā ka neērti. Sacienāju kūrviesi ar zemenēm un alu, piesolīju viņam arī zilas kurpītes, kad tās manā dārzā uzziedēs. Vārdu sakot kļuvām draugi. Un, kad lūdzos, lai vairāk šis necaurumo manu dārzu, kurmīts atbildēja laipni, tomēr izvairīgi, ka neko man apsolīt nevarot, bet centīšoties.

Pārnācu mājās un sievai teicu cieti: “Tā kurmjāde jābeidz. Es nebūšu tas, kurš kurmīti “uzmet”, un arī tev to darīt neļaušu.” Tavu brīnumu, viņa man atbildēja: “Teni, kā lemsi, tā būs!”

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Humoreska: Kā mēs ar kurmīti dārzu dalījām

Kategorijas