Humoreska: Pēcjāņu depresijal

2011. gada 25. jūnijs 20:02

478

Pēc Jāņu svinēšanas man allaž ir gavēnis. Negribas vairs smelt pat uz draugu rēķina. Cienātāji jau būtu, bet es visiem atsaku un daždien pēc Jāņiem pat ievēroju gultas režīmu. Tas nenozīmē, ka nododos laulības priekiem. Pat tie man kļūst sveši. Sieva mani velk uz zoba, saka, ka es pareizticīgais, jo katru gadu akurāti ieturot Pēterdienas gavēni. Kļūstot tikumīgs pēc vella. Kā negavēsi, ja alus jau aknās sēž. Organisms un arī naudas maks pieprasa pauzi. Lai arī mana miesa šobrīd ir kusla, gars tiecas augšup. Gribas nožēlot grēkus.

Galvenokārt par to, ka aizvadītajās Saeimas vēlēšanās nobalsoju par nepareiziem cilvēkiem no nepareizas partijas. Rezultāts ir acīmredzams. Ar valsti ir galīgā dimbā. Vai būšu gudrāks, ja notiks Saeimas ārkārtas vēlēšanas? Dievs viņu zina! Garīdznieks, kuram žēlojos, man iesaka klausīties savā sirdsbalsī. Nu ko gan tā var pateikt?! Un vai atbildes ir jāmeklē baznīcā, uz kuras partiju tiku licis tik daudz cerību?

Kā man nepatīk, ka baznīcas ziedojumu trauks ir vaļējs! Visi redz, cik es metu, kā es metu! Rau, pagājušo reizi baznīcā jaunā dāma man blakus noskatījās, kā es ziedoju... tikai vienu latu, bet pati - desmit latus. Es pēc tam jutos divkārt nožēlojami – vecs diegabiksis! Tas tomēr nav ētiski. Baznīca nav veikals, kur visiem jāredz, ko varu vai nevaru atļauties. Vismaz dievnamā man gribētos būt brīvam no salīdzināšanas, no vērtēšanas, no nosodījuma. Taču neizdodas. Var jau būt, ka citi tur mani pat neievēro. Un tas sāp vēl vairāk! Nonāku pie secinājuma, ka gavēšana un savas esības garīga apcere man nenāk par labu. Pat nonāku līdz tam, ka saprotu – negribēsies parakstīties par Saeimas ārkārtas vēlēšanām, negribēsies iet vēlēt... Pat sevi sarāju, ka tā nedrīkst domāt, bet...

Un tādā brīdī man atkal gribas gan sevi, gan garīdznieku grēksūdzē iepriecināt ar saldajām atmiņām par to, kā reiz jaunībā Līgonaktī meklēju un atradu aizliegto augli – papardes ziedu. Godīgi sakot, nemaz neatceros, kā un ar ko to piedzīvoju, taču no rīta modos tuvējā parkā jāņuzālēs Ādama kostīmā. Mājās pārrados, piesedzies ar papardēm. Sieva bija nikna, jautāja, kur es esot pazudis no deju plača, ar ko kopā bijis. Nudien neatceros! Pēdējais, ko atminos, - tonakt cilāju kausu pēc kausa, dancoju ar visām, izņemot savu paša sievu. Ne vienu vien dāmu saucu līdzi papardēs, skandinādams, ka Jāņu naktī visas sievas ir neprecētas un dabūjamas. Laikam man bija noveicies... Ak, skaistā jaunība... Kā smejies, tagad Jāņos man atliek tikai viens prieks – sīvais. Jaunas meitenes uz mani vairs neskatās, bet man negribas mest acis uz večiņām, kaut šīm tas noteikti patiktu. Blakus vienaudzēm esmu ar mieru sēdēt vienīgi baznīcā vai Saeimā (kas man nespīd).

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Humoreska: Pēcjāņu depresijal

Kategorijas