Jauna cilvēka spēks ir augšanas spēks

2013. gada 16. augusts 00:00

264

Augusts ir kā svētdienas vakars, kuram seko pirmdiena jeb rudens un skolas laiks. Apes vidusskolniecei Paulai Rezgoriņai saulainās dienas bijušas karstas tiešā un pārnestā nozīmē – daudz redzēts, izjusts, piedzīvots un padarīts. Taču septembris sola ne mazāk spraigas dienas – pēdējais skolas gads nav joka lieta. Tas ir kā gatavošanās startam pirms lielā lēciena – studijām augstskolā. “Vasara aizskrēja ātri, jo strādāju tepat “Elvi” veikalā. Turklāt piedalījos Dziesmu un Deju svētkos, kas man bija ļoti gaidīts notikums. Esmu pieradusi, ka mana diena vienmēr ir saplānota. Tāpēc atšķirībā no citām vasarām, kad bija vairāk brīva laika, jutos atkal zirgā, apzinoties, ka varu gan strādāt, gan dejot mēģinājumos un iesaistīties vēl citās aktivitātēs. Visu varu paspēt,” secina Paula.
- Vai jauniešiem ir svarīgi atrast darbu vasarā?
- Man šķiet, ka daudzi jaunieši strādā tikai tāpēc, lai nopelnītu. Savukārt man svarīga ir arī pieredze, lai būtu sapratne par to, ka ir jādara kaut kas zemāks, lai augtu un tiktu augstāk. Nav vajadzīgs prestižs vai privileģēts darbs, lai gūtu pieredzi. Tiesa, sākumā nebiju domājusi, ka varēšu atrast darbu. Pamanīju sludinājumu un aizgāju painteresēties, lai gan aicināja pieteikties pamatdarbā, nevis tikai pa vasaru. Pagāja divas dienas, un man piezvanīja, ka varu sākt mācīties. Tika noslēgts darba līgums, kas man ļauj gan pārdot, gan kārtot preces plauktos, tikai nevaru strādāt kasē, jo nav vēl 18 gadu. Apmācības laikā man pakāpeniski palielināja darba laiku, lai pierodu. Varbūt tāpēc darbs neliekas grūts. Ja man nav labs noskaņojums, aizeju uz darbu pēcpusdienā (strādāju pusslodzi), un garastāvoklis uzlabojas. Es kontaktējos ar cilvēkiem, cenšoties smaidīt un būt pozitīva, tāpēc to pašu saņemu atpakaļ no pircējiem. Lai gan mani brīdināja, ka kāds var arī sagraut labo garastāvokli ar pretenzijām, tādu gadījumu ir bijis ļoti maz. Arī darba kolektīvs ir ļoti labs, tāpēc nenožēloju, ka joprojām strādāju veikalā. Daudzi saka, ka vasarā ir grūti atrast darbu. Patiesībā visu nosaka vēlme to atrast, jo iespējas ir vienmēr. Lai gan man nauda nav galvenais, tomēr priecājos, ka tagad varu kaut ko vairāk atļauties sev un palīdzēt ģimenei. Tā ir patīkama sajūta. Varu justies patstāvīgāka un palīdzēt vēl kādam. Protams, ar pusslodzi daudz nopelnīt nevar.
- Kā jūties deju kolektīvā “Metenis”?
- Patiesībā vienmēr esmu gribējusi dejot tautiskās dejas, taču nebiju saņēmusies pajautāt, vai nevajag kādu dejotāju. Par laimi, izrādījās, ka, gatavojoties svētkiem, vajag papildināt kolektīva sastāvu, tāpēc ar prieku pieņēmu uzaicinājumu. Kad pirms trim gadiem sāku dejot, šķita, ka ir grūti apvienot mēģinājumus ar mācībām mūzikas skolā. Taču es gribēju dejot un zināju, ka to paveikšu. Dejošana man dod apziņu par neredzamu saiti ar mūsu tautu, uzvelkot tautas tērpu, varu izdejot mūsu deju rakstus. Dziedāšana korī man saistās ar iekšējo emocionālo un kopības sajūtu, turpretim dejojot es eju cilvēkiem pretī ar smaidu, ar pacilātu sajūtu, ka man ir uzticēts kaut kas ļoti svarīgs. Tiesa, bija arī bažas, jo zinu, ka dejošana ir grūtāka nekā dziedāšana (pirms tam dziedāju korī). Ir jāiemācās, kā veidot kopējos deju rakstus Daugavas stadionā. Tā ir liela atbildība, jo deju laukumā redz katru, kurš kaut ko izdara nepareizi. Kad atgriezos no svētkiem mājās, vēl ilgi biju kā spārnos. Tā ir fantastiska sajūta, ka esi viena no tūkstošiem, kas ciena, lepojas un sargā savas tautas vērtības. Ja nebūtu iesaistījusies deju kolektīvā, varbūt man būtu grūtāk izprast to, jo līdz šim biju interesējusies par mūsu vēsturi, izzinot politiski represēto sāpju ceļus Sibīrijā. Tagad zinu, ka ir notikumi, kurus nevar izprast, kamēr pats tajos neesi iesaistījies vai iedziļinājies.
- Esi jau izlēmusi, ko darīsi pēc vidusskolas beigšanas?
- Studēšu Rīgas Tehniskajā universitātē Būvniecības fakultātē. Tas ir sen lolots sapnis. Ar būvniecību aizrāvās brālēns, stāstīja par to un arī mani ieinteresēja. Kad braucām uz izstādēm Ķīpsalā, iepazinos ar šīs studiju programmas bukletiem, kas rosināja Ēnu dienā pieteikties “ēnot” būvniecības inženieri, kurš turpināja studijas doktorantūrā. Viņš teica, ka būs smagi, tāpēc ir maz jauniešu, kuri izvēlas studēt būvniecības inženieriju. Turklāt tagad ir palielināts budžeta vietu skaits šai specialitātei. Tā paver plašāku spektru darba tirgū nekā arhitekta vai būvinspektora darbs. Varēšu projektēt, pārzināt arhitektūru vai vadīt būvdarbus. Būs plašas zināšanas, un tas ir svarīgākais. Man ir paziņa, kurš vada būvfirmu, no viņa vēlos vēl vairāk uzzināt. Meklēju arī kontaktus ar arhitektu.
- Mani pārsteidz tava izvēle, jo pērn biji starp Latvijas izcilniekiem, gūstot balvu par panākumiem mūzikā.
- Daudzi man ir jautājuši, kāpēc neturpināju muzikālo izglītību, kļūstot par pianisti. Taču mūzika man vairāk ir hobijs. Nespēju sevi iedomāties kā mūziķi, jo tas ir ļoti emocionāls darbs – spēlēt klavieres. Visu laiku ir jāizjūt skaņdarbi. Man ir prasība pēc kontakta ar cilvēkiem, pēc aktīvas darbības, ne tikai pēc sajūtām, kas rodas muzicējot. Tiesa, mūzika palīdz arī nomierināties un atbrīvoties, pilnveidot sevi un izprast. Patiesībā es izcilnieku konkursam pieteicos divās kategorijās – humanitārajā un mūzikas. Sacerot dziesmu, tālāk tiku mūzikā. Pagājušajā gadā beidzās mācības mūzikas skolā, taču zināju, ka pēkšņi klavieres nenobīdīšu maliņā, bet spēlēšu. Radās doma, ka vidusskolā ir mūzikas instrumenti, tāpēc varētu spēlēt un dziedāt. Draudzenes māsa spēlēja ģitāru, es – sintezatoru, arī dziedājām. Tā radās ieradums dziedāt, arī spēlējot klavieres mājās. Sāku mācīties ģitāras spēli. Pašai vēl nav ģitāras, bet kopš aprīļa, kad biju Polijā apmaiņas programmā, pēc dzirdes esmu apguvusi spēlēt melodijas. Kad tieku pie instrumenta, spēlēju, spēlēju, spēlēju...
- Pati saceri arī dziesmas?
- Jā, bet tas daudziem nav zināms. Dažas dziesmas man ir. Dažām ir mani vārdi, dažām – melodija.
- Kādas ir tavas domas par izglītības kvalitāti un studiju programmām augstskolās, par kurām bijušas karstas diskusijas bez jūtamiem rezultātiem?
- Man šķiet, ka nav tik traki. Vairāk ir atkarīgs no tā, ko mēs katrs vēlamies apgūt. Ja nejūt vajadzību un nesaprot, ko īsti vēlas sasniegt, tad arī nekā laba nebūs. Skolotāji cenšas mācīt, viņi ir zinošāki nekā agrāk, bet skolēniem nav tāda attieksme, lai gribētu apgūt vairāk un labākas zināšanas. Tā pazūd izglītības kvalitāte. Ir labi, ja kāds skolēns atsevišķos jautājumos ir zinošāks par skolotāju. Tad stundās var diskutēt, un visiem ir interesanti. Tiesa, ir arī lietas, kuru skolā pietrūkst. Piemēram, man augstskolā no nulles būtu jāsāk apgūt rasēšana. Gribētos jau tagad apgūt vismaz rasēšanas pamatus, taču tāda mācību priekšmeta nav. Pirms dažiem gadiem vēl bija, bet tagad ir jāapgūst pašmācībā. Tāpat vidusskolā bija jāizvēlas – mācīties mūziku vai vizuālo mākslu. Es būtu gribējusi vizuālo mākslu, taču izvēli noteica skolēnu vairākums. Man jau šīs zināšanas bija apgūtas mūzikas skolā. Stājoties augstskolā, būs jāliek eksāmens fizikā, lai tiktu budžeta grupā. Ar to biju rēķinājusies, turklāt man nav problēmu apgūt eksaktos mācību priekšmetus.
- Nav bijusi kādreiz doma studēt ārzemēs?
- Tikai apmaiņas programmās uz dažiem mēnešiem. Ilgāk ne, jo Latvijā, manuprāt, studiju programmas var apgūt dziļāk, tāpēc studenti ir zinošāki. Vismaz es to tā izjūtu. Turklāt pati jūtos labāk, šeit mācoties un gūstot papildu pieredzi ārzemēs, nevis otrādi. Tiesa, ārzemēs ir studiju programmas, kuras var apgūt bez maksas. Šeit ir liela studiju maksa, taču es ceru iekļūt budžeta grupā. Cīnīšos par to! Brālis izcīnīja vietu budžeta grupā ar ne tik augstām atzīmēm, kādas ir man. Ja tomēr neizdosies, tad mēģināšu vēl šogad tikt pie stipendijas. Ja grib mācīties, finanses atradīs. Tikai nevajag baidīties!
- Raksturojot tevi izcilnieku konkursā, bija uzsvērts mērķtiecīgums un apzinīgums, par ko pārliecinos sarunā. Kā veidojušās šīs īpašības?
- Acīmredzot tās ir veidojušās gan ģimenē, gan arī dažādās aktivitātēs, kurās iesaistos. Manas ģimenes locekļiem ir plašs redzesloks. Viņi mazāk uztraucas par sadzīves problēmām, jo tās vērtē ar filozofisku skatu. Man tas licis domāt, ko es gribu sasniegt, kāds ir mans mērķis. Arī projekti, kuros esmu iepazinusi daudzus cilvēkus, ir palīdzējuši. No katra kaut ko gūstu, kas noder. Aizbraucot uz Poliju vai Igauniju, kur biju apmaiņas programmās, ir jārunā angliski. Tā savukārt ir lieliska iespēja apgūt sarunvalodu. Tas redzesloku padara vēl plašāku.
- Vai tev ir draugs?
- Ir gan draugs, gan arī draudzenes. Par draugu neko daudz neteikšu, bet viņš ir cilvēks, kurš man liek domāt nopietnāk. Es šad un tad esmu vairāk pa gaisu, bet tusiņi tomēr nav šobrīd svarīgākais. Labāk būt kopā ar īstiem draugiem.
- Rodas sajūta, ka tev nav neviena trūkuma.
- Nē, tā noteikti nav. Trūkums droši vien ir tas, ka reizēm ar kaut ko pārāk aizraujos. Tāpēc kaut ko citu tobrīd aizmirstu. Nav labi, ja aizmirst cilvēkus, kuri ir svarīgi. Pēc tam moka sirdsapziņa, ka tā esmu rīkojusies. Tiesa, sabalansēt nav viegli. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Jauna cilvēka spēks ir augšanas spēks

Kategorijas