No klūgām un meldriem izpin veiksmes stāstu

2013. gada 23. augusts 00:00

335

Uz otrajiem vidzemnieku dārza svētkiem Beverīnas novadā bija aicināts arī apenietis Modris Strauts. Lai gan viņš saka, ka klūgu un meldru pinumu gatavošana ir tikai vaļasprieks, popularitāte apliecina ievērības cienīgu meistarību. “Nezinu, kas par mani ir iesūtījis veiksmes stāstu,” brīnās pinējs. Šos svētkus rīko Vidzemes plānošanas reģions, kas meklē aizrautīgus, drosmīgus uzņēmējus, tūrisma entuziastus un sociāli aktīvus cilvēkus. Ka tāds ir Modris Strauts, apliecina “Kristāla ābols”, ko viņam kā gada cilvēkam kategorijā “Amatniecības produktu ražošana” pasniedza Apes novada dome.

Nevajag ne zāļu, ne plāksteru
Kopš “Silamiķītēs” tiek pīti grozi, trauki, paplātes, pat mēbeles un Modris daudz laika var veltīt savam sirds darbam, viņš jūtas apmierināts ar dzīvi. “Kādreiz strādāju par galdnieku, tāpēc darbs ar koku nebija svešs. Bet tad es saslimu, un galdnieka darbs bija jāpārtrauc. Pievērsos pīšanai, un tagad esmu vesels kā rutks. Nevajag ne zāļu, ne plāksteru,” atzīst pinējs. M.Strauts nezina, kā to izskaidrot. Viņš pieļauj, ka mierīgāks kļuva dzīves ritms. Nebija tik daudz stresu, kas ietekmē pašsajūtu un rada veselības problēmas. “Kad sāku pīt, jau zinu, kāds būs rezultāts,” saka M.Strauts. Tiesa, ne uzreiz viss izdevās tik gludi un skaisti. Bija visādi – šķībi un greizi. Tagad pinējam par tādu darbu būtu kauns. “Katrs amats prasa iemaņas un pieredzi, jo vairāk dari, jo labāk izdodas,” saka Modris. Pēc uzslavām viņš nekad nav tiecies, bet labprāt dalās ar amata knifiņiem, ko apguvis gan kursos, gan ilggadējā pieredzē.

Izveido savu kārklu plantāciju
Kad bija lētāks benzīns, varēja braukt pēc kārklu klūgām uz Novgorodu. Tagad, protams, tas būtu ļoti dārgi. M.Strauts meklēja kārklu klūgas tepat tuvākā un tālākā apkārtnē. Taču dabā vienādas atrast ir neiespējami – vienmēr būs atšķirības, ko nosaka zeme, kādā tie aug, augšanas un citi apstākļi. Tāpēc viņš kārklus iestādīja pie mājas, kur bez lielām raizēm var izaudzēt izejmateriālu pinumiem. “Man ir iestādīti trīs šķirņu kārkli, bet es ar tiem iztieku. Vienas šķirnes spraudeņus man sagādāja Viktors Litaunieks, bet divu šķirņu spraudeņus iedeva mans skolotājs Laimonis Pūpols,” klāsta M.Strauts. Tagad viņš pats ir skolotājs, kas amata prasmi māca citiem. Tagad tiek pabeigtas mācības pārrobežu sadarbības projektā, kur pīšanu apguva gan Apes novadā, gan Monistē (Igaunijā) dzīvojošie. Sākumā bija seši igauņu “mācekļi”, bet beigās palika tikai trīs sievietes. M.Strauts spriež, ka, iespējams, stiprā dzimuma pārstāvji uzskata, ka tas nav vīru darbs. “Es jau neesmu nekāds pasniedzējs. Man pašam tas vēl ir jāmācās,” atzīst pinējs.

Mācās daudzi, bet pinēji
būs daži
“Pīt no apaļām klūgām var gandrīz uzreiz pēc to nomizošanas. Toties pinums ar apaļajām klūgām ir jāpabeidz uzreiz, jo tās otrreiz nevar izmērcēt. Bet pīšanu ar sloksnītēm var pārtraukt jebkurā brīdī, lai atsāktu, kad ir brīvs laiks – pēc nedēļas vai mēneša,” skaidro M.Strauts. Ka viegli tas nav, liecina atbirums kursos. Apē sākumā pieteicās 35 pīt gribētāji, pēc tam palika 10, tad tikai - 6, turklāt M.Strauts secina, ka stabili pinēji būs tikai 3. Klūgas var krāsot, taču M.Strauts izmanto tikai to dabiskās nokrāsas. Ja klūgas izkaltē ar visu mizu, tad tās paliek zaļganaas. Brūnās klūgas ir ievāktas rudenī, tāpēc jāvāra, lai nomizotu. Gaišās klūgas ir ievāktas pavasarī, aprīļa beigās un maija sākumā. “Ir vajadzīgs vairāk nekā 10 000 klūgu, lai pietiktu gada darbam,. Vienam groziņam vajag apmēram 200 klūgu,” rēķina M.Strauts.

Meldru pinumi - darbietilpīgi
Pavisam cita tehnoloģija ir pīšanai no meldriem. Iespējams, ar meldriem strādāt ir vieglāk tiem, kuri prot šūt, jo no meldriem sapītās bizes un bizītes ir jāsašuj uz sagatavotā karkasa jeb formas. “Meldri ir jāievāc no Jāniem līdz Pēteriem. Turklāt šogad viss bija ātrāk, tāpēc nedrīkstēja nokavēt. Labi, ja meldrus viegli var izvilkt ar visu sakni no ūdens, paņemot aiz galviņas. Tā iespējams tikai īsu laiku. Ja nokavē, tad ir jābrien ūdenī un jāplēš vai jāgriež ar sirpi,” atklāj M.Strauts. Viņš meldrus ievāc Gaujā pie Virešiem. Kādreiz ir braucis arī uz Smilteni, kur meldri aug ezerā. Tur tie izaug garāki – vairāk nekā 2 metrus, bet ir trauslāki. Nojumē vai citur ēnā meldrus izžāvē, sasien kūļos un var glabāt kaut gadiem. Pirms pīšanas meldrus uz pāris stundām ieliek ūdenī, pēc tam diennakti atstāj polietilēna plēvē. Tad tos var sapīt bizes un veidot, kādu formu vēlas, bizēs sašujot. Šūšanai tiek izmantoti ievaskoti īrisa diegi, kas ir pietiekami izturīgi. Tiesa, problēmas rada adatas, kas lokās.
“Nevienu darbu no meldriem nepārdodu. Tos esmu gatavojis savam priekam, jo šis process ir ļoti darbietilpīgs. Lai nopītu nelielu cibiņu, paiet divas dienas,” skaidro M.Strauts. Dažkārt baznīcās citviet var redzēt no meldriem pītus krēslus, kam ir jau 200 gadu vai vairāk, bet tie ir saglabājušies tādi, kādi bijuši.

Katrs darbs apliecina
amatnieku
“Ja esi amatnieks, tavam darbam ir jābūt labai kvalitātei. Ja tā ir, tad citi to novērtē,” secina pinējs. Gadatirgos viņš novērojis – ja darbs patīk, tad to iegādājas bez tielēšanās. Pasūtījumus M.Strauts nepieņem, jo katrs darbs ir īpašs. Nav iespējams pagatavot divus vienādus, bet pasūtītāji parasti vēlas tādu, kādu ir kaut kur redzējuši. “Uz gadatirgiem dodos tikai tāpēc, lai atbalstītu savu novadu. Parasti manus pinumus iegādājas tie, kas ierodas “Silamiķītēs” ekskursijās. Tas nav peļņas darbs. Man ir prieks, ja cilvēki pasaka labus vārdus un atceras,” uzsver pinējs. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

No klūgām un meldriem izpin veiksmes stāstu

Kategorijas