Cer uz medaļu Eiropas sacensībās

2013. gada 23. augusts 00:00

Sešpadsmit gadus vecā alūksniete Linda Bēniņa ir vienīgā meitene savā vecuma grupā, kas nodarbojas ar džudo, taču tas viņu nemaz nemulsina.

Tāds kā “bara instinkts”
Linda stāsta, ka vēlējusies pamēģināt šo sporta veidu. “Bērnībā vairāk sanāca atrasties puišu kompānijā. Mans brālis un arī bērnības draugs Rolands Dobelnieks jau ar to nodarbojās, tāpēc tas bija tāds kā “bara instinkts”. Jau piecu gadu vecumā sāku nodarboties ar šo sporta veidu, gūstot labus panākumus, bet pēc kāda laika pārtraucu trenēties, jo uzradās dažādas citādākas intereses, piemēram, mūzikas skola, pulciņi. Nespēju to visu apvienot un atteicos no džudo, bet tas bija slikts lēmums. Apmēram četrus gadus nenodarbojos ar šo sporta veidu, līdz sapratu, ka džudo man ir svarīgs. Lielākais zaudējums ir tas, ka, iespējams, tagad jau man būtu labāka tehnika un zaļās jostas vietā melnā.
Meiteņu pārsvarā nav daudz, šobrīd ir jaunākas par mani, bet man tas netraucē. Manā vecuma grupā vispār meiteņu nav. Alūksnes sporta skolā mūs trenē Aivars Mālnieks. Jostas nopelnām pēc dažādiem atsevišķiem kritērijiem, piemēram, jāveic metieni, pēc kuriem izvērtē, vai tu vari iegūt jostu vai ne. Jostu var iegūt pēc labiem sacensību rezultātiem. Jostas krāsa nosaka spēka pakāpi un augstāku līmeni. Ja salīdzina pagājušo gadu ar šo, šķiet, ka tas tomēr bija panākumiem bagātāks. Pagājušajā gadā Latvijas čempionātā ieguvu pirmo vietu un zaļo jostu par sasniegumiem. Tas man ir tāds labākais sniegums, ar ko pati lepojos. Bet nākamais mērķis ir iegūt kādu medaļu Eiropā,” viņa saka.

Sevi traumēt nebaidās
Linda atzīst, ka jau pieradusi gan pie slodzes, gan pie tā, ka ir vienīgā meitene starp puišiem. “Man visapkārt ir puiši, tāpēc jātiek līdzi viņiem, citreiz, protams, man ir mazāka slodze nekā puišiem. Šobrīd man ir zaļā josta, un noteikti tiekšos uz nākamo - zilo - jostu. Līdz studiju uzsākšanai augstskolā vēlos sasniegt labus rezultātus un melno jostu. Trīs reizes nedēļā man ir treniņi, kuros apgūstu dažādas tehnikas un cīņas. Treniņu laikā cīnos ar puišiem, kas iedalās pēc kategorijām. Šad tad sanāk pieveikt arī kādu puisi. Sevi traumēt nebaidos, jo uzskatu, ja treniņos kārtīgi trenējas, sevi traumēt ir ļoti maza iespēja. Protams, ja aizej uz treniņu tikai reizi nedēļā, tad katrā treniņā vari sevi traumēt, jo muskuļiem nav elastīguma. Pati traumas esmu guvusi tikai sacensībās - esmu lauzusi pirkstu un īkšķi kājai. Bet tajā uztraukumā tu nemaz nejūti to, ka kaut kas ir noticis. Reizēm, noejot no paklāja, ir pat saskrāpēta seja. Starp citu, galvenie nosacījumi sacensībās - nagiem jābūt nogrieztiem un nedrīkst būt nekādi metāla izstrādājumi ne matos, ne ausīs. Ja tie tiek atrasti, tad sacensībās var diskvalificēt,” saka meitene.

Ģimenes atbalsts ir galvenais
Lindu atbalsta brālis, tētis un mamma. Vecāki ir pieraduši, ka meitai bieži nākas doties uz sacensībām vai nometnēm. Arī mamma Lindai ir teikusi, ka tā ir viņas izvēle. “Šāds atbalsts man ir pats galvenais. Ļoti patīkami, ka tevi atbalsta, tad visas pārējās likstas šķiet nesvarīgas, arī ar traumām ir jāsamierinās, tas ir sports,” uzskata meitene. Uz sacensībām gan tieši mammai Linda neļauj nākt, jo nevēlas, lai viņa uztrauktos. “Pati esmu ļoti saspringta, kur nu vēl mamma! Ja man blakus kāds ir sanervozējies, tad nevaru koncentrēties, tāpēc vislabāk ir būt vienai pirms sacensībām un sakopot gan domas, gan arī spēkus. Pirms tam uztraukums ir ļoti liels, bet, kad esi uz paklāja un paklanies, viss pāriet. Lielākoties sacensībās cenšos atdot visu sevi.”
Linda atzīst, ka zaudēt ir ļoti smagi un morāli grūti. Turpretī, sasniedzot labus rezultātus, sajūtas esot neaprakstāmas, fantastiskas. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Cer uz medaļu Eiropas sacensībās

Kategorijas