Ne vienmēr cilvēkam pietiek ar izrunāšanos

2013. gada 30. augusts 00:00

Psihoterapija palīdz atbrīvoties no “veciem grābekļiem”, kas mētājas ierastajās taciņās un par sevi atgādina, arvien sāpīgi iebelžot pa pieri, teica kāda mana paziņa. Cits apveltīts ar draugiem, kas palīdz ne sliktāk par psihoterapeitu, citam paveicas ar drosmi atzīt, ka pats vairs galā netiek un visa dzīve pamazām “iet tūtē”. Ir psihoterapijas metodes, kad cilvēks runā ar terapeitu aci pret aci, bet kādam efektīvāka varētu būt grupu terapija. Viena no tās metodēm ir psihodrāma – psihe, dvēsele darbībā. “Domām, izjūtām liek klāt darbību un tās izspēlē uz āru. Izspēlē gan savu lomu noteiktā situācijā, gan citu tajā iesaistīto personu lomas, kas ļauj paskatīties ar citu redzes leņķi,” teic psihodrāmas speciāliste Indra Nārķe.
Izspēlēt sevi un savu lomu, ļaut, lai to dara cits, apgūt spontanitāti un attīstīt radošo spēju potenciālu – tāds ir psihodrāmas uzdevums. Tāpat kā bērns apgūst lomas spēlējoties, arī pieaugušais ar psihodrāmu var mēģināt tikt skaidrībā ar savām lomām, kas nereti nonāk pretrunās, zūd, mainās, bet katra piespiež dzīvot atbilstoši tai. Atrast harmonisku kompromisu ne vienmēr var, tikai izrunājoties.

Bez nosodījuma
Grupu terapijai ir savi likumi, uzreiz brīdina I. Nārķe. Visvairāk cilvēkus satrauc savu problēmu “publiskošana”, taču viss, kas notiek grupā, ko tur stāsta, dzird vai pārrunā, tur arī paliek. Nevienam nepiederošam to nedrīkst atstāstīt. Sadarbība balstās uz savstarpēju solidaritāti neatkarīgi no iemesla, kāpēc cilvēks izvēlējies apmeklēt grupu nodarbības. Reizēm cilvēks izvēlas apmeklēt grupu, taču nespēj runāt par savām problēmām. Tad tās var izspēlēt, atainot – rotaļas moments nenoniecina problēmas svarīgumu, bet ļauj kļūt brīvākam, radošākam. Spēles moments nosacītā spēles telpā un robežās ļauj objektīvāk izvērtēt situāciju, kamēr dzīvē nereti uzreiz “nostrādā” nosodījums, aizvainojums, sabiedrības priekšstati. Darbošanās palīdz atgūt elastību ne tikai ķermenim, bet arī prātam, savukārt dvēselei – dzīvīgumu. Ne visi spēj sevi iztēloties kāda cita vietā, ja vien uz to netiek mudināti.
“Ja ir augsts trauksmes līmenis, cilvēks biežāk izvēlas ierastus risinājumus pat tad, ja tie ir kļūdaini un nepalīdz. Trenējot spēju aizstāvēt savas intereses, iemācās labāk izmantot savus slēptos resursus, attīsta spontanitāti – spēju veidot adekvātu reakciju jaunās situācijās, nevis reaģēt arvien pa vecam, jo formāli situācija ir līdzīga. Jāatrod risinājums, lai pagātne netraucē veidot nākotni,” skaidro psihoterapeite, atgādinot, ka spontanitāte un impulsivitāte nav viens un tas pats – pēdējais vairāk līdzinās haotiskai lēkāšanai pa karstu pannu, reaģējot uz impulsiem. Spontanitāte ir spēja izvērtēt situāciju ārpus traucējošiem aizspriedumiem un negatīvas pieredzes.

Pasoļot cita kurpēs
Pašlaik I. Nārķe vada grupu nodarbības labdarības fondā “Agape”. Galvenā tēma – uzticēšanās un nodevība. “Var meklēt grēkāžus apkārt, bet var paskatīties, ko pats var mainīt. Nevajag “iesprūst” arvien citu vainīgo meklēšanā un kļūt par mūžīgo upuri.”
Psihoterapeits Viesturs Rudzītis grāmatā “Bendes meitiņa un viņas tēvs” min trīs iemeslus vainīgā meklēšanas principam, ko praktizē cilvēks, paredzot sev upura lomu. Vispirms jau kaut ko saliekot pa plauktiņiem – izskaidrojot vai diagnosticējot –, cilvēks garīgi sakārtojas, kas jau rada iekšēja miera un drošības izjūtu. “Pat ja diagnoze ir nepareiza un iegūtais miers nepilnīgs, tas tomēr ir labāks nekā garīgs haoss,” raksta V. Rudzītis.
Otrs iemesls ir psiholoģiskā aizsardzība – mūs šķietami atvieglo lapsenes nosišana pēc tam, kad tā iedzēlusi, jo sitot vājinās mūsu kontakts ar savām sāpēm. Trešais – vainojot citu, cilvēks atrod jēgu sava iekšējā konflikta risināšanai – “ja viņš izjustu tās pašas sāpes, ko izjutu es, sāktu saprast, ko man nodarījis”. Tam, kurš sevi uzskata par upuri, raksturīga arī “pasaules lāpīšana” – viņš nepieļauj iespēju, ka pasaules vietā vieglāk būtu lāpīt pašam sevi – viņam nav pieredzes, kā efektīvi palīdzēt sev pašam, bet ir pieredze, kā citi var palīdzēt viņam un kā viņš var palīdzēt citiem. Arī tas var būt solis pretī atlabšanai.

Paši meklē risinājumus
Par savu garīgo veselību katrs pats vai tuvinieki ir nomodā, taču nereti tiek aizmirsta “kolektīvā veselība”, piemēram, darbavietā, izglītības vai kādā citā iestādē.
Viena no metodēm, ko izstrādājis psihodrāmas izveidotājs Jakobs Levi Moreno, ir sociometrija, kas ļauj saprast, kā veidojas mikroklimats konkrētajā vidē, kādas attiecības ir starp iesaistītajiem cilvēkiem, un ieskicēt risinājumus, lai pašsajūta uzlabotos. Anketēšana ļauj noteikt patiesās attiecības starp kolēģiem, noteikt vēlmes un vajadzības, bet iegūtās zināšanas izmantot darba ražīguma kāpumam.
Sociometrija pēta sociālās lomas un to mijiedarbību; līdzīgi kā sociodrāmas; uzmanības lokā ir kāda sociāla problēma un grupā iesaistīti cilvēki, kuri ar problēmu saistīti dažādos līmeņos. Piemēram, ja tā ir vardarbīga skolas vide, grupā ir gan jaunāko, gan vecāko klašu skolēni, vecāki, skolotāji. Princips ir līdzīgs – vispirms katrs dalās savā pieredzē, uzklausa citus par viņu pieredzi, izspēlē savu un citu grupu lomas, izsaka cerības, vēlmes un variantus, kā arī meklē veidus, kā sadzīvot.◆

īsumā

Atgādina par prostatas vēzi
ONKOLOĢIJA ◆ Urologu asociācija atkārtoti vērš uzmanību uz faktu, ka Latvijas vīrieši mirst no slimībām, kas ir ārstējamas. Asociācija kā šokējošus min datus, ka pērn par 16 % pieaudzis to vīriešu skaits, kuri no prostatas vēža miruši vecumā līdz 59 gadiem. Mūsdienu iespējas ļauj sekmīgi ārstēt ļaundabīgu prostatas audzēju, bet Latvijā turpinās tendence, ka ar vēzi saslimst un mirst arvien jaunāki cilvēki. Pusei no slimniekiem vēzi konstatē ielaistā stadijā. Jaunākais no prostatas vēža mirušais Latvijā vēl nebija sasniedzis 40 gadu vecumu. Vīriešu vidū ir kritiska situācija arī ar citiem uroloģiskajiem audzējiem. Pērn no nieru vēža mirušo vīriešu skaits bija divas, bet no urīnpūšļa vēža mirušo vīriešu skaits – pat trīs reižu lielāks nekā sieviešu.

Utīm vilinošāki
šķiet biezi mati
HIGIĒNA ◆ Rudenī bērni atgriežas pirmsskolas izglītības iestādēs un skolās, kur intensīvi kontakti var veicināt inficēšanos ar utīm, ja kādam tādas pa vasaru ieperinājušās. Otra infekcijas slimība, kas rudenī piedzīvo uzliesmojumu, ir kašķis. Bērni utis sākumā parasti nepamana. Intensīva galvas ādas nieze jau liecina, ka matos ir gan utis, gan to mazuļi – nimfas, kas ar neapbruņotu aci praktiski nav saskatāmas. Utis vairās no gaismas, tāpēc vilinošāki ir biezi mati. Utu apkarošanai ir liels klāsts losjonu un šampūnu, piemērotāko ieteiks ģimenes ārsts vai aptiekārs. Mati jāķemmē ar smalku ķemmīti, turklāt nedrīkst aizmirst, ka utis dzīvo arī matu kopšanas piederumos, dvieļos, palagos, apģērbā un pat mīkstajās rotaļlietās. Lai iznīcinātu utis no drēbēm, tās piecas minūtes jātur ūdenī, kas ir karstāks par 55 grādiem.

Mutes higiēna palīdz pretoties saslimšanām
STOMATOLOĢIJA ◆ Slims zobs ir infekcijas perēklis, kas ne tikai bojā elpu un mutes dobuma labsajūtu, bet visa organisma imūnsistēmu. Lai vairotu pretošanās iespējas dažādām saslimšanām, sākot ar sezonālām līdz pat tādām infekcijas slimībām kā tuberkuloze, jārūpējas arī par mutes higiēnu. Kā norāda higiēniste Līga Štagere, bieži cilvēki šim jautājumam pievēršas tad, kad ir jau par vēlu. “Nereti tas var nonākt tik tālu, ka labākajā gadījumā tas beigsies ar neveselā zoba izraušanu, bet sliktākajā gadījumā tas var atstāt ļoti negatīvu iespaidu uz visu organismu, un tad, cilvēki, protams, saprot, cik muļķīgi ir bijis tas, ka nav ievērota kaut vai elementārākā mutes higiēna,” brīdina L.Štagere.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ne vienmēr cilvēkam pietiek ar izrunāšanos

Kategorijas