Mūsdienīgam tētim jāprot viss

2013. gada 6. septembris 00:00

566

Māmiņdiena ir ierasts ikgadējs pasākums, un šķiet pilnīgi loģiski, ka māmiņām ir jāpasaka paldies par to, cik viņas ir brīnišķīgas un mīļas. Taču tēti nereti paliek otrajā plānā. Lai to mainītu, Latvijā jau ceturto gadu otrajā septembra svētdienā tiek svinēta Tēva diena. Ivaru Laivu no Ilzenes pagasta svētdien sirsnīgi sveiks viņa ģimene – sieva Linda un meitas Karlīna (6 gadi) un Elīza (4 gadi).
- Vai tavā ģimenē Tēva diena ir svētki?
- Par Tēva dienu dzirdējis esmu, taču šie svētki nav tik seni un ar spēcīgām tradīcijām. Ja visi zina, kad ir Mātes diena un kas šajos svētkos darāms, tad ar Tēva dienu tā nav. Pirmo reizi ģimenē šos svētkus sākām svinēt pagājušajā gadā, kad no sievas un meitām saņēmu bučas un mīļus vēlējumus. Ceru, ka arī šogad sveikšana būs un bez svētku rīta kafijas būs arī torte (smejas). Kā šie svētki būtu jāsvin? Man šo dienu gribētos pavadīt aktīvi kopā ar savu ģimeni. Tā kā tā ir svētdiena, tad kopā ar sievu un meitām varētu doties pārgājienā. Šogad svētki tiks svinēti aktīvi, jo svētdien Ilzenē notiks sēņošanas sacensības. Būšu tur un dienu pavadīšu aktīvi. Tieši tā, kā man gribētos. Es negribētu, lai tā kā Mātes dienā bērni man dāvātu apsveikuma kartītes, dziedātu un dejotu koncertā. Visdrīzāk visi tēvi šajā svētku dienā varētu sanāk kopā un, piemēram, sportot kopā ar bērniem vai darināt putnu būrīšus. Tēva dienas svētkus vajag! Vajag godināt tētus, īpaši jau labus tētus. Un mūsu, labu tētu, nav maz.
- Kā raksturotu sevi kā tēti?
- Pašam sevi ir grūti raksturot. Esmu nedaudz mīļš, bet prasīgs, un man patīk ar meitām laiku pavadīt aktīvi – sportojot vai piedaloties pasākumos. Vecākā meita Karlīna tam ļaujas, viņai patīk sportiskas aktivitātes. Jaunākajai meitai ir kopīgas intereses ar mammu, viņa dzied un dejo, brauc uzstāties. Ko mēs darām kopā? Vedu viņas makšķerēt, un pēc tam kopā tīrām zivis, arī sēņot un sportot. Ir tikai jādod bērniem iespēja. Lieku meitām arī strādāt, bet reizumis viņas mani neklausa, tad viņām arī neuzspiežu. Tad jau laikam neesmu niknais un bargais tētis. Var būt, ka tas ir pieredzes trūkumus. Mani taču audzināja kā dēlu, tāpēc meitas audzināt nemāku. Sieva saka, ka esmu tētis menedžeris – visur aiziešu, uzprasīšu, uzzināšanu, sakārtošu, nokārtošu, noorganizēšu, lai bērniem un sievai būtu labi. Savs rožu dārzs taču jākopj!
- Kā laika gaitā mainījusies tēva sūtība?
- Tētim noteikti jābūt priekšzīmīgam, lai bērni redzētu tikai to labāko piemēru. Tas ir jebkurā jomā – dzīvē, darbā, sportā, attiecībās. Protams, tas “mamuts” jeb nauda arī mājās jānes. Vismaz iespēju robežās tas jādara. Mūsdienās tētim jāprot no visa pa druskai. Ēst gatavot es protu, tā ka vienu brīvu dienu sievai varu iedot. Tagad, kad meitas paaugušās, var saprast viņu vajadzības, visu var sarunāt. Vienīgi matus vēl nemāku sapīt, to lai dara mamma.
- Kādas audzināšanas metodes un principi valda ģimenē?
- Īpašu principu un metožu nav. Kopā ar sievu bērnus audzinām tā, kā to darīja mūsu ģimenēs. Meitas kopā spēlējas, tad jau īpaši uzmanību nepievēršam. Protams, ja viena otrai sāk darīt pāri, tad tētis iejaucas. Tajā pašā laikā uzskatu, ka bērniem jāsajūt arī sliktais. Lai uzlej to ūdeni uz galvas. Nevar bērnu ielikt rāmjos vai nosēdināt katru savā stūrī un teikt, lai dara tikai konkrētas lietas. Bērniem jāaug radoši. Pašas izdomās, ko un kā darīt. Jo vairāk viņas strostēsi, jo mazāk viņas iemācīsies. Arī tagad, kad meitu palaidām 1.klasē, bija grūti aptvert, ka, līdzko viņa ir apsēdusies skolas solā, tu vairs neko nevari palīdzēt. Nevari būt visu laiku blakus un teikt, kas jādara. Bērnam pašam daudz kas jāapgūst.
- Kā pārvarat grūtības?
- Meitas vairāk klausa mammu. Protams, kā jau meitenēm, ir savi niķi un stiķi. Kad kaut kas ne pa spalvai, tad nebūs tā, kā tētis teiks. Galavārds ir mammai. Kad tētis kaut ko pasaka stingrāk, tad liekas, ka viņas lamā. Bieži nesanāk būt bargam, man labāk patīk visu sarunāt kā jau ar meitenēm. Dēlu droši vien audzinātu bargāk.
- Vai bērni tev ir kaut ko iemācījuši?
- Protams, esmu mainījies. Bet tas varbūt ne bērnu, bet uzkrātās pieredzes dēļ. Ar bērniem viss ir kā liela dzīves skola. Visu laiku ir kaut kas jauns. Piemēram, tagad meita sāk mācīties 1.klasē. Man tas viss ir jauns un pašam apgūstams. Tagad esam nevis vecāki, bet skolēna vecāki. Mēs nezinām, kā būs, kam jāpievērš uzmanība. Nenoliedzami, bērni ģimenē ienes prieku un pozitīvismu. Sadzīve ir dzīvespriecīgāka. Piemēram, bērni grib dejot, spēlēties un priecāties, iesaistot arī mūs. Ja viņu nebūtu, gan jau to vakaru pavadītu pie televizora. Otrs – visi svētki kļūst īpašāki. Vairs nevaram nosvinēt Ziemassvētku tikai ar vakariņām vien, bet domājam, kā šos svētkus padarīt interesantākus meitām. Ir sajūta, ka mēs, paši vecāki, atgriežamies bērnībā un no jauna noticam Ziemassvētku brīnumiem.
- Vai ar sievu nenogurstat?
- Mums dzīve pati par sevi ir aktīva, jo sieva ir kultūras dzīves organizatore, bet es – sporta. Liels atbalsts ir vecvecāki un krustvecāki. Mēs vienmēr varam rēķināties ar to, ka bērni būs drošās rokās, kamēr būsim darbā. Protams, ģimenēs ir visādi, tāpēc mēs varam būt priecīgi, ka mums ir tik liels atbalsts. Turklāt viņi to dara ar lielu prieku. Protams, gadās brīži, kad pēc kāda svarīga pasākuma vai sacensībām gribas tikai mieru. Mēs ar to veiksmīgi tiekam galā, un omes un krustmātes vienmēr ir atsaucīgas. Patiesībā, līdzko bērni ir prom un mājās iestājas klusums, ir dīvaina sajūta - it kā kaut kā pietrūktu.
- Kas ir būtiskākais, lai ģimene būtu laimīga?
- Ģimenē ir jāvalda saticībai. Reizēm pašiem vecākiem jābūt kā bērniem, jādomā kā bērniem, un tad visi nepatikšanas pazūd pašas no sevis. Ģimene nav tikai tētis, mamma un bērni, bet arī pārējie tuvinieki – omes, opji un krustvecāki. Mēs dzīvojam tādā mazā vidē un esam cits citam līdzās. Mēs cenšamies visu darīt kopā. Iesaistām bērnus dārza darbos. Es negribētu, lai mani bērni nezinātu, kas ir kartupelis vai, redzot pļavā govi, teiktu, ka tas ir zilonis. Daudzi bērni informāciju gūst nevis no dzīves, bet no televīzijas. Jā, protams, tam visam vajag lielāku pacietību. Strādājot viens pats, vari darbu izdarīt ātri un kvalitatīvi, bet, strādājot kopā ar bērnu, viss ir lēnāk. Reizēm jau jāšmaucas - kamēr bērni dara ko citu, dodos arī izdarīt iekavētos darbus. Mums bija smieklīgs gadījums ar Elīzu. Meitas kopā ar mammu stādīja gurķus, rūpīgi sekoja līdzi, kā tie aug, arī zied. Visa redzētā iespaidā meita skatījās dīķī, kur zied ūdensrozes, un pilnā nopietnībā teica: “Re, gurķi zied, gurķi zied.” Bērni redz visu, kas notiek.
- Kāda ir sabiedrības attieksme pret ģimenēm?
- Pirms piedzima pirmā meita, domāju, ka draugi novērsīsies. Taču tā nenotika un īstiem draugiem bērni netraucē. Ir jau nedaudz dīvaini, ka mana meita jau sāk mācīties 1.klasē, bet citi manā vecumā tikai tagad dibina ģimeni, precas. Tā kā mēs apprecējāmies jauni un arī Karlīna pieteicās ātri, tad jāteic, ka saskārāmies ne ar to labāko sabiedrības attieksmi. Cilvēki šausminājās, kā nu mēs tik jauni tiksim galā ar bērna audzināšanu. Tagad, kad esam jau četri, cilvēki priecājas, cik mēs esam jauka, jauna ģimene. Sabiedrībā ir nepareizi stereotipi, ka jauni cilvēki nevar būt vecāki. Priecājamies, ka mums soli pa solītim tas ir izdevies par spīti grūtajam sākumam. Arī saviem draugiem uzsitam pa plecu, iedrošinām veidot ģimenes, jo vienmēr gribas smaidīt, raugoties uz vecākiem ar maziem, starojošiem bērniem pie rokas! Bērni ir mūsu nākotne!
- Bet kā ir ar valsts atbalstu?
- Godīgi sakot, atbalstu nejūtam. Tās runas, ka vecāki tiks atbalstīti, lai būtu lielāka dzimstība, ir tikai runas. Nekā taustāma nav. 8 latu pabalsts? Maksa par bērnu? Bērns nav lieta, par ko dod naudu. Tu audzē kartupeļus - tev dod naudu, audzini bērnu – dod naudu. Tas nav atbalsts. Lielākā problēma, manā skatījumā, ir tā, ka jaunajām ģimenēm nav sava mitekļa. Ja darbs ir, tad mājokli iegādāties ir grūti. Būtu vērtīgi, ja ģimenes varētu saņemt atbalstu pirmās mājas iegādei. Nevajag jau neko īpašu, lai tikai katrai ģimenei būtu sava ligzdiņa. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Mūsdienīgam tētim jāprot viss

Kategorijas