Mantojums, kuru nodod paaudze paaudzei

2013. gada 6. septembris 00:00

605

Pēc mēneša Kalncempju pagasta Viktora Ķirpa Ates muzejā būs akreditācija. Cerams, ka tas tiks akreditēts tāpat kā 2008.gadā. Taču neatkarīgi no visu kritēriju izpildes nu jau vairāk nekā desmit gadus muzejā turpinās kadru mainība un jūtama nedrošība par tā nākotni, jo vecā dzirnavu ēka joprojām tiek nomāta no īpašnieka. Muzeja vadītāja Ina Rubene atzīst, ka V.Ķirpa veidotais muzejs ir kā zelta oliņa. Taču tā ir apsūbējusi. Kā atgūt muzeja spožumu, centīsimies noskaidrot, uzklausot dažādus viedokļus.

Dzirnavu īpašums – strupceļš stabilai attīstībai
Muzeja ēkas un teritorija 2,3 hektāru platībā ir Alūksnes novada pašvaldības īpašums. Taču dzirnavu ēka, kurā 1985.gadā V.Ķirps iekārtoja muzeju, ir privātīpašums. Toreiz otrpus upītei nekā nebija, bet gadu gaitā ir izveidojusies lauku sēta ar 13 ēkām: riju, klēti, pirti, smēdi, dzīvojamo māju un inventāra šķūņiem ar atbilstošām iekārtām jeb eksponātiem. Dzirnavu ēkas pagrabstāvā sienas akmenī ir iekalts skaitlis 1795, kas liecina par to celšanas laiku. 1997.gadā tās īpašumā atguva Mintauts Visvaldis Rengarts. Pēdējos gados īpašnieki mainījušies vairākkārt, tāpēc pašvaldības un muzeja vadībai bijis arvien no jauna jāpanāk, lai tiktu slēgts līgums par dzirnavu ēkas nomu. Arī šobrīd šis jautājums ir dienaskārtībā. “Juridiskās saistības ir muzeja darbības pamatu pamats. Ja tās nav nokārtotas, tad ir grūti runāt par stabilu darbību un attīstību. Šī jautājuma atrisināšanai būtu jābūt pašvaldības prioritātei, lai muzejs varētu pastāvēt. Dzirnavas ir galvenā ēka, tāpēc tai nevajadzētu tikt pārdotai no viena īpašnieka nākamajam, radot neziņu un nedrošību par muzeja likteni,” uzskata vēsturnieks Jānis Polis, kurš ilgus gadus vadīja brāļu Kaudzīšu memoriālo muzeju Vecpiebalgā.
Savulaik Kalncempju pagasta padome atteicās no dzirnavu ēkas pirmpirkuma tiesībām, jo ne tai, ne Alūksnes rajona padomei nebija vairāk kā 100 000 latu, ne arī 47 000 latu, jo par tādām summām tika piedāvāts īpašums. Tajā kopā ar dzirnavu ēku ir zeme un mežs. Tieši mežs vilināja arvien jaunus pircējus, līdz 2009.gadā dzirnavu ēka nonāca Rietumu bankas izsolē, jo īpašnieks to bija ieķīlājis. Tad Alūksnes rajona padome deva atļauju infrastruktūras sakārtošanai paredzētos mērķdotācijas līdzekļus izmantot dzirnavu iegādei. Diemžēl dienu pirms izsoles banka paziņoja, ka tā tiek atcelta. Turklāt banka neatklāja atcelšanas iemeslu un arī neizpauda, vai izsole tiks rīkota atkārtoti. Toreizējais Kalncempju pagasta padomes priekšsēdētājs Artis Vanags pieļāva, ka banku neapmierināja, ka izsolē pieteicies tikai viens pretendents. Tādā gadījumā pašvaldība dzirnavas varētu iegūt par sākumcenu - 12 500 latu. Ūdensdzirnavas ar aizsprostu, tā iekārtas un ūdenskrātuve ir vietējās nozīmes tehnikas vēstures piemineklis, tāpēc to var izmantot tikai muzeja vajadzībām. Tomēr absurds turpinās – īpašniekiem dzirnavas nav vajadzīgas kā muzejiska vērtība, taču pašvaldība tās nevar ne tikai iegādāties, bet arī remontēt – likums neļauj naudu ieguldīt privātīpašumā. Tāpēc dzirnavas ir ļoti kritiskā stāvoklī, bet līdzekļi tiek izlietoti citu muzeja ēku remontā un atjaunošanā. 2008.gadā ar finansējumu novada infrastruktūras attīstībai nomainīts jumta segums zirgu inventāra šķūnim, ratnīcai, smēdei, izstāžu zālei, motoru šķūnim un atjaunota pūnīte, bet pagājušajā gadā par budžeta līdzekļiem nomainīta elektroinstalācija un ierīkota ugunsdrošības apsardzes sistēma. Šis gads ir sācies ar cerību uzbūvēt jaunu ēku, lai rastu risinājumu muzeja krājuma izvietošanai un papildināšanai, tā mūsdienīgam piedāvājumam. Pašlaik Lauku atbalsta dienestā tiek vērtēts projekts, kas to paredz. Alūksnes novada domes priekšsēdētājs Arturs Dukulis informē, ka domes deputāti gatavojas lemt ne tikai par Ates, bet visiem novada muzejiem. “Gribam, lai būtu vienota muzeju attīstības koncepcija. Ir svarīgi, lai katrs muzejs nebūtu iestāde pati par sevi un savā starpā sadarbotos, bet lai to darbība būtu vērsta uz kopējiem mērķiem,” norāda A.Dukulis.

Nekad nebūs pelnītājs, bet rentabilitāte ir laba
Uz V.Ķirpa darba fona muzejs savu popularitāti saglabā. Tā tas būs arī turpmāk. Turklāt ir svarīgi, ka Ates muzejs ir etnogrāfiskais, nevis memoriālais vai novadpētniecības, kādu ir ļoti daudz. “Šāda tipa muzejiem ir milzīga priekšrocība, jo rakstnieki un komponisti, kam iekārtoti memoriālie muzeji, ir pazīstami galvenokārt Latvijā. Turpretim etnogrāfija saista gan vietējos, gan daudzus ārzemju tūristus. Tas nozīmē, ka, veiksmīgi saimniekojot, Ates muzejs varētu iegūt apmēram pusi no budžeta ienākumiem. Pārējie, izņemot vēl Bībeles muzeju, par to var tikai sapņot,” spriež J.Polis. Viņš salīdzina, ka viņa vadītā brāļu Kaudzīšu un V.Ķirpa vadītā muzeja ienākumi tuvojās 70 procentiem. Kad 2001.gadā mūsu laikrakstā tika intervēts V.Ķirps, viņš minēja, ka iepriekšējā gadā muzeju apmeklējuši 12 400 cilvēki, starp kuriem bijuši ārzemnieki no 38 valstīm. Pērn Ates muzejā bijuši 5886 apmeklētāji. J.Polis uzskata, ka nevajadzētu uztraukties par to, jo tagad dažādu pasākumu ir ļoti daudz, tāpēc visos muzejos interesentu skaits mazinās. Jāsaprot, ka muzeji nekad nebūs pelnītāji. Tomēr to prasmi strādāt parāda nopelnītā nauda. “Ir starptautiski pieņemti kritēriji, pēc kuriem vērtē muzeju darbību. Starp tiem ir pašu nopelnītās naudas daļa budžetā jeb rentabilitāte. Puslīdz normāli pašu ieņēmumi ir vismaz piektā daļa no budžeta,” skaidro J.Polis. Tas nozīmē, ka Ates muzejs ir strādājis labi, jo pašu ieņēmumi 2011.gadā bija 4243 lati jeb 23,5 procenti no budžeta. Vēl veiksmīgāks bijis 2010.gads, kad pašu ieņēmumi sasnieguši 28,2 procentus, tas ir, 5521 latu, taču pērn vērojams kritums – 16,8 procenti pašu ieņēmumi.
“Kāds bija Viktora Ķirpa muzeja fenomens? Viņš bija Latvijā labākais muzeja vadītājs saimnieciskā ziņā. To varu apgalvot, jo tolaik pats vadīju brāļu Kaudzīšu memoriālo muzeju. Naudu muzejiem piešķīra ārkārtīgi maz, tāpēc bija svarīgi prast saimniekot ar mazumiņu, cenšoties tos visefektīvāk izmantot. Tagad daudz mazāk domā, kāds būs ieguvums no Eiropas fondu finansējuma projektiem vai cita finansējuma,” salīdzina J.Polis. Viņš atceras, ka Viktors Ķirps muzejā ieguldīja arī savus personiskos līdzekļus. “Viņš bija muzeja fanātiķis tāpat kā es, taču man nebija tādu personisko līdzekļu. Te izpaužas cilvēka faktors! Tāda pašatdeve ir reta,” atzīst J.Polis.
“Latvijā muzeju situācija ir ļoti dažāda. Ir muzeji, kuri ir diezgan labi finansēti. Ir tādi, kuri necieš trūkumu, bet nepietiekami līdzekļi tiek ieguldīti attīstībā. Un ir muzeji, kuriem finansējums ir ļoti pieticīgs,” salīdzina Latvijas Muzeju padomes priekšsēdētāja Agrita Ozola.

Tā ir misija – būt muzeja darba entuziastam
Ar Alūksnes novada domes lēmumu augustā tika apstiprināta muzeja vidējā termiņa darbības stratēģija 2013. - 2017.gadam. Tajā norādīts, ka muzeja stiprās puses ir tā atpazīstamība un konkurētspējīgs piedāvājums, noturīgas tradīcijas un labvēlīga vide – muzejs atrodas mierpilnā, sakoptā ainavā, turklāt muzejā strādā ar iniciatīvu un entuziasmu apveltīti darbinieki.
“Atrast labu muzeja darbinieku ir problēma visā Latvijā. Turklāt, ja tas nedzīvo muzeja tuvumā, tad ir vajadzīgs transports, jo autobuss nekursē tad, kad tas ir nepieciešams. Tāpēc parasti muzejos strādā entuziasti, kas to no sirds grib. Katrā ziņā Ates muzejs nav vienīgais, kurā trūkst speciālistu un ir vērojama kadru mainība. Ir jāiztiek ar to, kas ir,” secina A.Ozola. V.Ķirps acīmredzot bija dzimis šai misijai. “Tad nevar just, ka cilvēks nav šajā jomā profesionālis, jo viņam viss ir dots no dabas. Ir diezgan daudz tādu cilvēku, tomēr – ne gluži katrā vietā atrodami. Tas ir viņu dzīves ceļš – būt muzejā,” secina A.Ozola. “Protams, pēc tādas personības, kāds bija Viktors Kirps, ir diezgan grūti strādāt. Ja salīdzina ar viņu, tad ir jābūt ļoti spilgtai personībai,” atzīst A.Ozola. “Man bija gods pazīt Viktoru Ķirpu. Mani pārsteidza, ar kādu enerģiju viņš strādāja, ieguldot milzu darbu muzeja veidošanā,” akcentē A.Ozola. Taču tādu cilvēku ir ļoti maz! J.Polis atklāj, ka, būdams profesionāls muzeja darbinieks, ir apsvēris iespēju strādāt Ates muzejā. Taču secinājis – distance no darbavietas būtiski ietekmē. “Ja dzīvotu līdz 7 kilometru attālumā, tad droši vien būtu gatavs tur strādāt. Taču jāsaprot, ka neviens cilvēks nevar vienlaikus atrasties divās vietās. Katram ir sava dzīve mājās un ģimenē. Lai muzejā noturētu tādu līmeni, kāds bija V.Ķirpa vai brāļu Kaudzīšu muzejā, tad turpat ir jāceļas un jāguļas. Esmu vadījis ekskursijas agri no rīta un vēlu vakaros, turklāt nedrīkst būt situācijas, kad muzeju sazvanīt nevar un kādu atbraucēju muzejā neviens negaida. Tas prasa milzu uzupurēšanos. Taču, lai kaut kas notiktu, cilvēkam ir jābūt savas vietas patriotam,” norāda J.Polis. Tas nozīmē, ka muzeja vadītājam ir jābūt vietējam, kam tas un Kalncempji ir svēta lieta, vai arī šajā vietā jāienāk uz palikšanu, kā tas ir noticis Gaujienas J.Vītola memoriālajā muzejā, kuru vadīja Jānis Krišjānis. Pēc Pļaujas svētkiem novada domes priekšsēdētājs A.Dukulis tiksies ar muzeja vadītāju Inu Rubeni un darbiniekiem, lai pārrunātu problēmas. “Acīmredzot ir jārada apstākļi, lai tur cilvēki strādātu radoši, cenšoties sasniegt kopēju mērķi. Ir svarīgi, lai veidotos vienota komanda,” atzīst A.Dukulis.
Protams, arī tagad daudzi vēlas, lai Ates muzejs būtu tāds, kāds tas bija V.Ķirpam. Viņš par savu svētu pienākumu uzskatīja no paaudzes uz paaudzi nodot darba tikumu, lai saglabātu to cilvēku piemiņu, kuri strādāja līdz spēku izsīkumam. V.Ķirps uzsvēra, ka katrā darbarīkā ir gudrība, kas jāprot “paņemt”. Ir mainījušās sabiedriskās iekārtas, bet muzeja pamatekspozīcija ir palikusi gandrīz nemainīga. Tās pamatā ir V.Ķirpa veidotā personīgā kolekcija. Kad to 1999.gada februārī nodeva Kalncempju pagasta padomei, kolekcijā bija 4036 muzeja vienības. Šobrīd tajā ir 4626 vienības. ◆

Pļaujas svētku moto -
“Zelta lini – sudraba sēklas”
Pie ieejas V.Ķirpa Ates muzejā ir dzelzs arkls, par ko jaunieši brīnās – kas tas par trenažieri. Savulaik V.Ķirps teica: “Agrāk vīri bija no dzelzs, jo arkli bija no koka. Tagad arkli ir no dzelzs, bet vīri...”. Muzejā ir savāktas milzīgas Ziemeļvidzemes kultūrvēsturiskās vērtības. Ir tādi eksponāti, kurus daudzi redz pirmo reizi. Turklāt muzeja priekšrocība ir tā, ka viss ir darba kārtībā.
Katru gadu septembra otrajā sestdienā notiek Pļaujas svētki, kuros var ne tikai mēģināt kult ar spriguli, ar zirga ģēpeli vai ar kuļmašīnu, kam labība jau atvesta, bet arī malt graudus ar rokas dzirnavām, rīvēt kartupeļus pankūkām vai mazgāt un velēt veļu. Šajos Pļaujas svētkos 14.septembrī jaunums būs koka veļas mazgājamā mašīna, divi kubuli, kartupeļu rīves un sola – slīmesta kopijas, kas izgatavotas sadarbībā ar Latvijas Amatniecības kameras mēbeļu galdnieka amata meistaru Ēriku Kanaviņu.
Tomēr galvenā goda vieta būs liniem. Muzeja vadītāja Ina Rubene atklāj, ka linu apstrādes procesu demonstrēs un izdziedās Briežuciema etnogrāfiskais ansamblis. Alūksnes tautas nama Tautas lietišķas mākslas studija “Kalme”, “Sagša” no Gulbenes un “Smiltene” veidos kopēju linu izstrādājumu izstādi, bet Balvu amatniecības vidusskolas audzēkņi demonstrēs pašu darinātos tērpus no linu auduma. Kā ik gadu Anita Štenerte rādīs, kā gatavot linu auklu apavus.
Protams, kā ik gadu būs arī citi amatniecības un mājražošanas prasmju demonstrējumi: maizes cepšana, piena seperēšana, medus sviešana, rokdarbu darināšana, grozu pīšana, kalšana, koka un māla darbi. “Kā allaž savas prasmes demonstrēs ilggadējie sadarbības partneri, bet aicinām arī jaunus dažādu amatu pratējus parādīt savu māku un produkciju. Iepriekš gan vajadzētu sazināties ar svētku organizatoriem vai sūtīt pieteikuma anketu, kas atrodama Alūksnes novada mājas lapā “www.aluksne.lv”,” norāda I.Rubene.
Pļaujas svētkos piedalīsies Jaunlaicenes folkloras kopa “Putnis” un Ziemera pagasta folkloras kopa, kā arī Rencēnu folkloras kopa “Rota”.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Mantojums, kuru nodod paaudze paaudzei

Kategorijas