Būt par skolotāju ir aicinājums

2013. gada 13. septembris 00:00

2140

Laura Bērziņa ir 22 gadus veca jauniete no Alsviķu pagasta, kura izlēmusi savu dzīvi saistīt ar pedagoģiju. Viņa saka, ka kļūt par skolotāju tik tiešām ir aicinājums, jo darbam ir jābūt nevis pienākumam, bet sirdspriekam. Laura uzsver, ka jaunā pedagogu paaudze ienes skolās jaunas vēsmas, taču mācīšanas metodes lielākoties visās skolās ir un paliek venādas.
- Kā radās tava interese par pedagoģiju un par logopēdiju?
- Par pedagoģiju sāku interesēties, jo apkārt man vienmēr ir bijuši dzīvesgudri skolotāji, kuri radījuši pozitīvu attieksmi pret mācīšanos. Pēc ģimnāzijas absolvēšanas sevi nekur citur kā skolā nevarēju iedomāties. Pēc Daugavpils Universitātes beigšanas nolēmu turpināt mācības speciālajā pedagoģijā. Logopēda profesiju izvēlējos pēc profesionālās kvalifikācijas prakses, kad novēroju, cik daudziem mūsdienu bērniem ir mācīšanās traucējumi. Vēlējos viņiem palīdzēt, bet vēl nezināju, kā. Iepriekš es nebiju saskārusies ar šādiem bērniem un nezināju, kā ar viņiem sadarboties. Pat tad, ja turpmāk nestrādāšu par logopēdi, šī pieredze man lieti noderēs savā personīgajā dzīvē, jo vienmēr esmu uzskatījusi, ka ir sevi jāpilnveido un jāaug līdzi laikam.
- Vai mūsdienu bērniem ir jāpieiet kā īpašāk nekā, piemēram, bērniem pirms 10 gadiem?
- Mūsdienās bērniem ir jāpieiet citādāk. Lai cik arī nolietots būtu jēdziens “individuālā pieeja”, tieši tā ir un paliek aktuāla. Mūsdienās bērniem ir daudz vairāk pieejama informācija, kura ir ļoti daudzveidīga, bērniem saistoša, tādēļ arī skolotājam jābūt elastīgam un jāpalīdz viņam neapjukt informācijas kvantumā. Bērni tagad ir kļuvuši neuzmanīgāki un aizmāršīgāki, jo nespēj uztvert visu informāciju un vajadzīgo atcerēties. Viņi ir pieraduši, ka viss notiek strauji, informāciju var atrast ātri internetā un tā nav jāiegaumē, jo tagad taču internets ir pieejams visur un jebkurā laikā. Skolotājam noteikti ir jāatrod veids, kā ieinteresēt bērnus mācīties un arī pašam apgūt jauno, neizmantojot modernās tehnoloģijas.
- Tagad tu strādā par jaunatnes lietu speciālisti Alūksnes Bērnu un jauniešu centrā.
- Vasaru pavadīju aktīvos darba meklējumos un nebiju droša, vai palikšu Alūksnē vai arī došos prom no šejienes. Par laimi, uzzināju par vakanci Alūksnes Bērnu un jauniešu centrā un izlēmu pieteikties, jo atbildu amata prasībām. Vislielākais prieks ir par to, ka tagad man ir iespēja strādāt savā profesijā, lai gan tā nav mācību stundu vadīšana. Šis darbs man ir sirdij tuvs, jo ir iespēja organizēt brīvo laiku bērniem un jauniešiem. Tagad es varēšu sevi pilnveidot, iegūt jaunu, nebijušu pieredzi un esmu ļoti laimīga, ka man ir tik brīnišķīgs darba kolektīvs, tāpēc to vairs nevaru nosaukt par darbu, bet par savu jauno hobiju. Galvenais ir nākt uz darbu ar prieku un darīt to, kas pašam vislabāk patīk. Arī pati studiju laikos biju ļoti aktīva, piedalījos Studentu padomē, biju žurnāliste universitātes avīzē “Lai Top”, dejoju latgaliešu dančus, spēlēju teātrī, kā arī iesaistījos visos universitātes sabiedriskajos pasaākumos. Arī Alūksnes Bērnu un jauniešu centrā pati gandrīz desmit gadus esmu apmeklējusi teātra pulciņu pie režisores Daigas Bēteres, tāpēc tagad ir interesanti nevis tikai piedalīties kādā aktivitātē, bet arī būt visas šīs struktūras iekšpusē un organizēt pašai.
- Kāda ir darba specifika, strādājot ar jauniešiem?
- Jaunieši, kuri ir aktīvi un radoši, vienmēr atradīs sev piemērotas nodarbes, taču grūtāk ir ar tiem, kuriem nav intereses ne par mācībām, ne par ārpusskolas dzīvi. Manuprāt, šie jaunieši paši neko nevēlas darīt, bet ir pieraduši visu saņemt pretī jau gatavu. Šobrīd ir jādomā, ko jauniešiem saistošu varētu organizēt arī šeit - Bērnu un jauniešu centrā. Bez pašu bērnu un jaunešu iniciatīvas to izveidot ir ļoti sarežģīti. Daudzi ir pieraduši nevis paši organizēt vai piedalīties, bet vienkārši atnākt cerībā, ka par visu kāds cits būs padomājis. Mūsdienu jaunieši baidās no pienākumiem un abildības. Esmu lepna par tiem jauniešiem, kuri nāk, plāno un organizē, lai paši savu brīvo laiku pavadītu saturīgi un iesaistītu tajā arī pārējos. Tiesa gan, nepatīkami ir brīžos, kad tie, kuri paši neko nedara, izsaka kādas negatīvas piezīmes par tiem, kuri kaut ko dara. Jauniešos būtu jārada vēlme atgriezties Alūksnē, taču nav tādas universālas receptes, kā to panākt. Ja jaunietis nebūs aktīvs tad, lai kur arī dotos, viņš neatradīs savu vietu dzīvē.
- Vai redzi sevi atgriežamies kādā no Alūksnes novada skolām?
- Pat šīs vasaras sākumā es nevarēju iedomāties sevi atgriežamies Alūksnē, bet - te nu es esmu! Es neskrienu pa priekšu laikam, tāpēc nevaru spriest, kur mani ceļi aizvedīs tālāk, tomēr, ja būtu iespēja, es labprāt strādātu kādā no Alūksnes novada skolām. Pati esmu mācījusies Strautiņu pamatskolā, kur arī radās interese par pedagoģiju. Man rodas sajūta, ka ar šo skolu esmu augusi un vēl joprojām nespēju no tās šķirties. Nav svarīgi, kur atrodas skola un kādās telpās tā ir, jo galvenais ir skolotāju kolektīvs, kurš veido mājīguma sajūtu.
- Kādas jaunas metodes pedagoģijā būtu jāpielieto?
- Tai jābūt individuālai pieejai. Uzskatu, ka ir jāaizmirst par skolēnu savstarpējo salīdzināšanu, jo salīdzināt mēs varam tikai viņa paša attīstības dinamiku. Skolēns ir jāvērtē pēc viņa paša sasniegumiem un attīstības, nevis salīdzinot ar citiem. Salīdzināšana veido konfliktus, kā arī bērnam zūd motivācija, jo viņš domā, ka viņš taču nevar būt tāds, kā viņa klasesbiedrs. Mācot bērnus, es vēlos nepazaudēt sevi un neieslīgt darba rutīnā. Noteikti vēlos bērniem pieiet ar individuālu pieeju, aizmirstot par tādu darbu, kurā “visi dara visu” un kurā nepiedāvāju katram skolēnam daudzveidīgus uzdevumus atbilstoši viņa sagatavotībai. Skolotājam tas aizņem daudz laika, taču tas ir neatsverams ieguvums bērniem un mūsu nākotnei, jo šie bērni izaugs un nonāks darba vidē, tie var būt arī jūsu topošie kolēģi. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Būt par skolotāju ir aicinājums

Kategorijas