Pagalms, kur mācīties dzīvi

2013. gada 13. septembris 00:00

«Mūsu pilsētas pagalmā bērnu nav. Tikai bezpajumtnieki, kas sēž pie atkritumu konteineriem. Viņu dēļ mana vecākā meita baidās iznest miskasti, un es arī negribētu, lai viņa to šādos apstākļos dara. Man arī nav tik liela drošības izjūta, lai laistu savus bērnus pagalmā vienus spēlēties. Ja mēs pārceltos uz laukiem, kur cilvēki jau «sasēdējuši», «sadziedājuši» vai «sadejojuši» kādu kopienu, būtu cita lieta. Taču «bomzim» par dzīvi nav tādu zināšanu kā man. Viņam arī tās nepienāk. Līdz ar to viņam nav nekādas izejas, jo nenotiek sociālā mācīšanās,» ar savu personīgo piemēru psihoterapeite Inga Birkmane raksturo situāciju, kāda labi pazīstama ļoti daudzām Latvijas ģimenēm. Pagājuši tie laiki, kad māju pagalmos kopīgām aktivitātēm kuplā skaitā pulcējās bērni un arī pieaugušie. Tomēr var novērot pirmās pazīmes, ka tie palēnām atgriežas, atzīst speciāliste.

Atšķiras informācija
un zināšanas
«Kādreiz bija viena sēta un viena saime. Lai arī tā dalījās saimniekos un kalpos, informācija starp ļaudīm ceļoja viena un tā pati. Dzīves gudrības, tradīciju, sirds izglītības un priekšstatu ziņā visi vārījās vienā katlā. Vēlāk tika organizēti ciemati, parādījās lielāki pagalmi, ielas, taču vairāk vai mazāk cilvēki dzīvoja līdzīgos apstākļos. Sociālā nevienlīdzība nebija tik izteikta – visi ēda un domāja aptuveni vienu un to pašu. Patlaban šīs zināšanas kļuvušas vairāk individuālas, un katrs tās ļoti sargā,» psihoterapeite min savrupības iemeslus, kas kavē vecākus iet pašiem un laist savus bērnus pagalmā. Taču šī vieta ir ļoti būtiska, jo ar spēlēm, rotaļām un saskarsmi māca dzīvi.
«Saceļot lielākas mājas, cilvēki ir sajaukušies, un arī informācijas apjoms atšķiras. Tie, kas zina vairāk, sāk neuzticēties tiem, kas par pasauli zina un saprot mazāk. Piemēram, mācu saviem bērniem teikt «lūdzu» un «paldies», bet neesmu pārliecināta, ka arī tavi bērni tā audzināti. Varbūt viņi pieraduši visiem visu atņemt. Mammas baidās, ka viņu izlolotie, teicami audzinātie un no visām pusēm aprūpētie bērni varētu nonākt sliktā kompānijā. Vecākiem bail, ka atvases no pagalma atnesīs tādu informāciju, ar ko viņi netiks galā,» stāsta I.Birkmane. Līdz ar to dzīves gudrība un skola vairs nepieder vienai lielai kopienai, bet ir sasmalcināta pa daudzām mazākām grupām, un tikai ģimenes ziņā paliek, vai tām pievienoties vai ne. Piemēram, lai apgūtu latviešu tradīcijas, jāmeklē kāda folkloras kopa.

Pietrūkst pagalma svētku
un futbola maču
«Kādreiz mācītāji brauca pa mājām, tā izplatot savu informāciju, bet tagad pašiem jāiet uz baznīcu. Arī sētas bērni katrs nes līdzi savu informāciju. Dažās ģimenēs uzsver ekoloģisku dzīvesveidu, citas aizrāvušās ar modernajām tehnoloģijām. Taču, ja bērnos ielikts pietiekami stabils pamats dzīves vērtībām, ir labi, ka viņi iet pie citiem un veido savu kopienu,» teic psihoterapeite, pauzdama nožēlu, ka to vēl pietiekami aktīvi nedara pieaugušie. Piemēram, netiek rīkoti pagalmu svētki un futbola mači, uz kuriem pulcētos tuvākās apkaimes publika. Lielie pilsētas vai novadu svētki tomēr to nevar atsvērt.
«Mans sapnis ir uztaisīt dziedāšanas vakarus, kad katrs, kurš vēlas, māk vai nemāk, varētu atnākt un padziedāt. Tas rauj vaļā dvēseli, kas mums, latviešiem, ir ļoti vajadzīgs. Mums ir daudz zināšanu, tomēr tās neliekam lietā. Ja būtu līderis, domāju, šādas pulcēšanās aizietu. Nepieciešama «namamāte», kas sagaida un pasaka, ka esi īpašs un laipni aicināts,» ceļu uz mazo kopienu tapšanu zīmē Inga. Viņa piebilst, ka gaisma tuneļa galā jau manāma. Dzelzs priekškara izraisītais informācijas vakuums par pasauli un visuma uzbūvi ir zudis – viss, kas agrāk bija liegts, tagad ir brīvi pieejams, un nekas jauns tik ātri klāt neradīsies. Tāpēc cilvēkos palēnām mostas vēlme meklēt, kā dalīties ar citiem, novērojusi psihoterapeite.

Mūsu bērni – visu bērni
Tomēr daudzviet pagalms vēl nav pārāk droša vieta, lai bērni vieni paši tajā pavadītu savu brīvo laiku. Trūkst ne tikai sakārtotu rotaļu laukumu, bet arī piemērotas sabiedrības. Tāpēc tas nav nekas neparasts, ka vecāki šādā situācijā vēlas pastiprināti uzraudzīt savas atvases. «Kontrole izriet no bailēm. Ja vecākiem ir bail un viņi nav pārliecināti, ka cita mājā māca to pašu, ko manējā, tas ir dabīgi, ka viņi gribēs izkontrolēt un izregulēt savu bērnu. To arī vajag darīt. Savukārt, ja vecāki pirms tam būtu kopā «sasēdējuši» un iepazinuši cits cita uzskatus un vērtības, iespējams, vajadzība pēc kontroles nebūtu tik liela,» vēlreiz pieaugušos pašus biežāk nākt kopā aicina I.Birkmane.
Atklāts paliek arī jautājums, vai pagalmā vecāki drīkst aizrādīt citu bērniem, ja tie, viņuprāt, dara nepareizi. Psihoterapeite pārliecināta, ka jā, jo pastāv princips – «mūsu bērni, visu bērni». Tomēr līdz patiesai audzināšanai pagalmā parasti netiek. «Audzināšana pati par sevi nav nekas slikts, ja pieaugušais apsēžas blakus bērnam un izrunā attiecīgo lietu. Taču mēs parasti aprobežojamies ar aprāšanu un atraidīšanu. Protams, ja redzu, ka sveši bērni «sit viens otru nost», jo tā rīkojas viņu vecāki, nekāda audzināšana nesanāks. Atliks vien savu atvasi izolēt no šīs situācijas,» veidot drošu pagalma kopienu mudina Inga. ◆

Stiprina brāļu
un māsu attiecības
Irisa (38), audzina Dārtu (11)
un Juri (8)

Jā, tā varētu teikt, ka mana bērnība pagāja pagalmā. Tas bija ļoti interesants laiks. Dzīvojām ciemata centrā, un bērnu tur bija, ka biezs. Dažas spēles skrējām visi kopā, piemēram, «sunīšus», «kazakus razbojņikus», «augstāk par zemi», «ēdams, neēdams». No koku lapām taisījām tiesības un braukājām ar velosipēdiem, bet citi tēloja miličus. Tumšos daudzstāvu māju pagrabos saucām Melno pīķa dāmu un nezin kāpēc arī Čeburašku un tad spiegdami, brēkdami metāmies laukā, kad kādā kaktā kaut kas nočabēja vai vismaz tā likās. Rīkojām lēkšanas sacensības – cik vien iespējams, augstu uzšūpojāmies vienīgajās dzelzs šūpolēs un lēcām.Tomēr visbiežāk pulcējāmies kopā mazākās grupiņās. Mēs bijām trīs meiteņu kompānija. Sākumā cītīgi auklējām un pucējām lelles, staigājām cita pie citas ciemos, iestudējām teātrīšus. Darījām arī visādas blēņas. Piemēram, tēlojām, ka esam briesmīgi citplanētieši, un baidījām mazos bērnus. Pagalmā pārdzīvojām arī dažādas mīlas drāmas, rakstījām slepenas vēstulītes, koķetējām ar puišiem. Tur notika īstā dzīve, kas beidzās vēlā vakara stundā, kad mamma sauca no loga: «Vai tad beidzot mājās nenāksi!» Tagad man pašai ir savi bērni, un ļoti žēl, ka viņi neko tādu vairs nevar piedzīvot. Esam atgriezušies tajā pašā ciematā, bet dzīvojam nedaudz nomaļus, līdz ar to dēls un meita reti tiek uz centru. Tas gan nav liels zaudējums, jo viņu vienaudžu ciematā praktiski nav vai arī manējie viņus nepazīst, jo savus bērnus vedam uz pilsētas skolu. Par ES līdzekļiem centrā ir uzbūvēts liels rotaļu laukums, taču laižu viņus tur nelabprāt. Man nepatīk tā kompānija, kas tur savācas, – lieli «zirgi», kas apceļ mazākos. Tāpēc lielākoties bērni spēlējās mājās savā starpā. Vienīgais mierinājums – viņi stiprina brāļu un māsu attiecības!

Sētas bērni kļuvuši
agresīvāki
Eva (33), septiņgadīgā Kārļa mamma

Dzīvojam pilsētā daudzstāvu māju rajonā. Mums pagalmā ir liels un skaists pirms astoņiem gadiem atjaunots rotaļu laukums ar jaunām šūpolēm un slīdkalniņiem. Taču savu puiku tur laižu nelabprāt – tikai tad, kad nav iespēja aizbraukt uz netālajiem laukiem vai nenotiek futbola treniņš. Man īsti nepatīk tā atmosfēra, kas tur valda, – lielāki bērni skrien, trako, mētājas ar smiltīm tā, ka katru vakaru jāmazgā galva, bet mazo bērnu vecāki, kas tur atrodas, neaizrāda – katram rūp tikai sava atvase. Apmēram pusgadu Kārli pagalmā laižu vienu, bet bieži skrienu uz balkona skatīties, ko viņš tur dara. Kad pati augu, protams, tā nebija. Rotaļu ierīces bija vienkārši briesmīgas – smagas, ar asiem metāla stūriem. Bieži nācu mājās ar sagrieztām rokām un kājām. Taču visu atsvēra savstarpējās attiecības. Draugu bija daudz. Līdz pat vakaram kopā skrējām un spēlējāmies. Man šķiet, ka patlaban bērni kļuvuši agresīvāki. Izrādās, kas kuram «krutāks». Mūsu laikā jau nebija, ar ko lielīties.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Pagalms, kur mācīties dzīvi

Kategorijas