Es redzu, ko tu dari!

2013. gada 20. septembris 00:00

Viņš neiejaucas. It kā pat klausās. Taču tad pēkšņi sarunas laikā sāk šķirstīt papīrus, pārbaudīt telefonu, pasmīnēt, bet tu paliec apjucis, nesaprazdams, kas gan tavā teiktajā tik smieklīgs, un neapjauzdams, ka esi kļuvis par apzinātas vai neapzinātas manipulācijas upuri. Rezultātā – manipulators ir uzvarējis, sociālantropoloģe Evija Caune raksturo situāciju, kādā tiek izmantoti tā saucamie psihotriki. Tie ir paņēmieni, kas ļauj sarunu vai darbību virzīt sev vēlamā gultnē, tādējādi stiprinot savas un vājinot oponenta pozīcijas.

Cenšas izsist no līdzsvara
«Psihotriks var būt jebkāds paņēmiens, kas var izsist cilvēku no līdzsvara. Gan verbāls, ar loģiku saistīts, gan neverbāls – mīmika, žesti, krekšķināšana, skatiena novēršana, acu piemiegšana, smīns, iestarpinājums «nu, nu» vai «ja, tā jau cilvēki runā!». Oponents rada iespaidu, ka tu runā muļķības vai tādas lietas, ko ir neērti vai garlaicīgi klausīties. Nepieredzējis sarunas partneris apjūk un pūlas kaut ko paskaidrot, bet drosme ir papēžos. Savukārt pieredzējušais pārtrauc sarunu un uzreiz cenšas šo situāciju «legalizēt», parādot – es redzu, ko tu dari! Piemēram – «kas mūsu sarunā ir apsmaidīšanas vērts? Pastāstiet man arī!»,» neļaut ar sevi manipulēt sarunā māca sociālantropoloģe.
Taču dažādi psihotriki tiek likti lietā ne vien oficiālās sapulcēs, bet arī daudzās gluži ikdienišķās situācijās. Turklāt šīs metodes, lai panāktu savu, tiek apgūtas jau agrā bērnībā. Ne velti tieši bērnus dēvē par labākajiem manipulatoriem. Atvases ātri iemācās, kā izmantot savu vecāku vājās vietas, lai viņi sāktu «uzvesties» atbilstoši bērnu iegribām. Piemēram, tētis neatļāva, bet mamma gan! «Mazs bērns ļoti labi zina, kā no vecākiem iegūt kāroto, bet neapzinās, ka viņš manipulē. Katrā ziņā mazais to «nepaceļ» teorijas līmenī un speciāli neplāno savu rīcību. Bērnu psihologi gan atzīst, ka, tuvojoties skolas vecumam, bērns jau atpazīst manipulatīvas stratēģijas un var tās izplānot. Pamazām viņš sāk redzēt vairākus gājienus uz priekšu un izmantot spēles noteikumus savā labā,» stāsta E.Caune.

Neliet eļļu ugunī
Viens no galējiem psihotrikiem, ko mēdz izmantot mazi bērni, ir, piemēram, trača sarīkošana veikalā, lai panāktu, ka mamma nopērk kāroto lietu. Viņš nokrīt uz grīdas, brēc, dauza kājas, raud un skaļi lūdzas.
«Ja bērns publiskā vietā sataisa traci, vecāki jūtas neveikli. Līdz ar to mazais ir uzvarējis, jo izsitis pieaugušo no līdzsvara, lai gan lielais saprot, ka ar viņu manipulē. Vienkārši kauns no citiem pieaugušajiem ir tik liels, ka viņi šai manipulācijai padodas. Tā bērna manipulēšanas prasmes un spēks tikai aug,» raksturo speciāliste. Viņa min, ka pareizāk būtu mammai vai tētim izturēt šo kauna brīdi, atstāt savu atvasi lokāmies uz grīdas un stumt tālāk savus iepirkumu ratus. Taču diemžēl to ir daudz vieglāk ieteikt, nevis izdarīt, jo neatrodamies vakuumā. «Uzreiz būs klāt citi pieaugušie, kuri, nenovērtēdami situāciju, centīsies tajā iesaistīties. Daļa nostāsies bērna pusē – skries viņu mierināt un kaunināt vecākus. Rodas spiediens ne tikai no atvases, bet arī apkārtējiem. Turklāt apjūkot vecāki bieži vien kā pie pēdējā salmiņa ķers pie savas varas izmantošanas – sāk mazo kratīt un bārt. To redzot, daudziem rodas dabiska vēlme aizstāvēt vājāko,» manipulācijas izraisīto sajukumu tēlo E.Caune. Ja vien iespējams, mazo šajā brīdī vajadzētu cieši piespiest pie sevis, bet nekādā gadījumā bļaut vai mēģināt ko izskaidrot. Tā tikai ugunī tiek pielieta eļļa.

Emocionāli liek
kāju priekšā
Manipulatīva rīcība nereti ielavās arī laulāto attiecībās. Parasti tā ir šantāža, kad partneris mēģina dabūt cauri savu lietu, nosakot, kas otram par to būs vai, visbiežāk, – tiks liegts. Piemēram, pasākumi, ienākumi, mīlestība, sekss, izklaide, komunikācija. Smagākajos gadījumos notiek manipulācija ar draudiem fiziski izrēķināties, kas diemžēl attiecībās nav retums, min sociālantropoloģe.
«Bērnībā mēdzam likt kāju viens otram priekšā, lai paklupinātu. Turpinām to darīt ar saviem mīļajiem arī pieauguši, bet šoreiz liekam «padenes» emocionāli. Tomēr esmu dziļi pārliecināta – ja cilvēki tiešām mīl, viņi neizmantos manipulējošas tehnikas, kaut zina, ka tās varētu nostrādāt. Ja tās tomēr tiek liktas lietā, jūtas vienam pret otru vairs nav tik karstas. Svarīgāk dabūt cauri savu lietu. To sauc par patmīlu. Bieži dzīvē mēs to neatšķiram. Mums liekas, ka darām mīlestības vārdā, bet patiesībā mūsu labums mums šķiet svarīgāks un liekas, ka arī otram tas ir svarīgi. Piemēram, mamma manipulatīvi samelo dēlam, ka viņš nevar tikt uz futbola treniņiem, jo viņai šķiet svarīgāk, ka puika apgūst kora dziedāšanu. Viņš taču tik labi dzied!» salīdzina E.Caune. Viņa gan piebilst, ka bieži manipulēšana attiecībās notiek neapzināti. Ja partneri viens otru mīl un respektē, viņi mainīs savu uzvedību, ja otra puse atklāti pateiks, kas partnera rīcībā šķiet manipulatīvs. Piemēram, sievas uzkrītoša pielabināšanās, lai panāktu, ka vīrs viņai nopērk jaunu kleitu.

Kontrolē,
lai būtu tuvāk
Dažādus psihotrikus gatavi izmantot arī vecāki, lai noturētu savus pieaugušos bērnus. Nereti viņi draud, ka saslims vai pat nomirs, ja trīsdesmitgadīgais dēliņš uzdrošināsies sākt savu dzīvi. Taču visbiežāk šajās attiecībās ielavās kontrole.
«Izskatās gan jauki, kā raksta žurnālos, – mēs ar mammu esam labākās draudzenes! Taču tā ir tikai šķietamība. Māte ar bērnu var būt draudzīgi, bet ne draugi, jo jau pēc definīcijas viņiem ir cita veida attiecības. Drīzāk māte izmanto kontroli, lai būtu tuvāk savai meitai. Viņa «čomiski» vēlas uzzināt, kur pieaugusī atvase iet, ar ko satiekas, bučojas un kādus tamponus lieto,» ironizē E.Caune. Šīs manipulācijas, lai noturētu, var arī saprast – mamma vai tētis paliek aizvien vecāki un vājāki. Viņiem nav draugu, piedzīvojumu vai «tusiņu», kur aiziet. Ar katru gadu dzīves loks sašaurinās, tāpēc viņi sāk koncentrēties uz bērniem un mazbērniem.
Katrā ziņā tas nav tik nekrietni, kā ar saviem bērniem mēdz izrīkoties vecāki, kas šķiras, norāda speciāliste. «Šādās situācijās bērns kļūst par manipulēšanas objektu. Taču viņš nav izvēlējies būt ķīlnieks vai mediators. Bērns tiek raustīts, caur viņu tiek runāts un bērnam tiek apsolīts, lai tikai atriebtos savam bijušajam partnerim. Tā ir psiholoģiska vardarbība,» vērtē sociālantropoloģe.

E-pasts piecas minūtes
pirms sapulces
Manipulēšana sastopama arī darba kolektīvos. Īpaši, ja notiek cīņa par varu, pozīciju vai kādiem iekārotiem bonusiem. «Tas ir atkarīgs no katra godaprāta, kā viņš rīkosies šādās situācijās. Taču ir organizācijas, kuru uzņēmuma kultūrā ļauts izmantot dažādus psihotrikus un manipulācijas. Piemēram, notiek svarīga sapulce. Vadītāja favorītiem par to pasaka laikus, bet citiem aizsūta e-pastu tikai piecas minūtes pirms pašas sapulces, pēc tam «uzbraucot» – kāpēc neieradies? Vajadzēja taču pārbaudīt pastu!» stāsta E.Caune, minot citus daudzus uzņēmumos novērotus psihotriku. Piemēram, gribot iegāzt darbinieku, viņam diennakts laikā tiek uzdots apjomīgs darbs. Lai dezorientētu sarunas dalībniekus, var demonstratīvi iziet no sapulces, it kā saņemts svarīgs telefonzvans, bet izslēgt kādu sev nevēlamu kolēģi no uzņēmuma notikumu aprites iespējams, pamazām sākot apspriest jautājumus, par kuriem viņš nav lietas kursā.
«Lai nekļūtu par manipulāciju upuri, pirmkārt svarīgi tās atpazīt un rīkoties. Atmaskot vai, ja tas ir pašam izdevīgi, paturēt pie sevis – lai jau viņš domā, ka ir mani piešmaucis! Patiesībā esmu ieguvis labu informāciju savām turpmākajām darbībām,» vēlreiz gudri uz situāciju mudina raudzīties E.Caune. ◆

Manipulācija – veikla izdarība, viltīgs paņēmiens; tendencioza faktu sagrozīšana.
Šantāža – izspiešana ar iebaidīšanu vai draudiem izpaust kādus (parasti kompromitējošus) faktus.
Triks – veikls, efektīgs paņēmiens, viltīga, negodīga rīcība.
Intriga – slepena, viltīga un parasti ļaunprātīga darbība kāda mērķa sasniegšanai.
Avots: Svešvārdu vārdnīca

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Es redzu, ko tu dari!

Kategorijas