Ar radošām idejām būvē savu paradīzi

2013. gada 27. septembris 00:00

1812

Nu jau ilgāk nekā gadsimta ceturksni Ineta Riepniece ir gaujieniete, un, iespējams, daudziem šķiet, ka tā ir viņas dzimtā vieta. Taču Ineta te ieradās pēc augstskolas beigšanas 1986.gadā, lai strādātu par kolhoza arhitekti. ”Kad atnācu uz Gaujienu, tad arī mani intervēja, jo kolhozā bija ieradusies jaunā speciāliste. Toreiz teicu, ka gribu redzēt Gaujienu skaistu. Šī vēlēšanās nav zudusi, tāpēc ar tādu mērķi tiek īstenoti visi projekti,” saka I Riepniece.
- Vai augstskolā apgūtās zināšanas un prasmes tiek liktas lietā, mācot zīmēšanu, kompozīciju un datorgrafiku Gaujienas mūzikas un mākslas skolas audzēkņiem?
- Man ir augstākā telpiskā izglītība. Kā teica viens no augstskolas pasniedzējiem, ar šādu izglītību cilvēks ir sagatavots darbam jebkurā profesijā. Iespējams, tāpēc daudzi arhitekti nestrādā savā profesijā, taču sekmīgi tiek galā ar visu citās jomās. Arhitektiem ir strukturēta, plānveidīga domāšana, kas noder jebkurā situācijā un darbā.
- To apliecina pašas daudzpusība, idejas un radošas izpausmes.
- Kad mājās audzināju bērnus, šuvu kāzu kleitas. Arī šajā darbā man noderēja telpiskā izglītība. Toreiz vēl nebija brīvi pieejamas “Burdas” vai citi līdzīgi žurnāli, tāpēc noderēja prasme standarta piegrieztni piemērot dažādu augumu proporcijām. Turklāt varēju pati izdomāt modeļus, izgatavot tiem atbilstošas piegrieztnes un šūt tērpus – tā nebija problēma. Protams, šuvu ne tikai kāzu kleitas, taču tās darināt man sevišķi patika. Tas bija skaisti, jo katru reizi bija jauns izaicinājums radīt kaut ko īpašu un vienreizēju, ieguldot darbā izdomu.
- Vai zināt, cik projekti ir īstenoti ar pašas iniciatīvu?
- Protams, katra projekta pamatā ir ideja. Lai uzrakstītu projektu, nav vajadzīgi kursi vai īpašas mācības. Ir loģiski jāizklāsta sava iecere, ko tā dos un cik naudas ir vajadzīgs, lai to paveiktu. Tas nozīmē, ka ir nepieciešams loģisks izklāsts uz papīra. Vai katrs to spēj? Acīmredzot – nē.
Projektus es sāku rakstīt, kad strādāju Jāzepa Vītola memoriālajā muzejā pēc ilga un gara bērnu kopšanas atvaļinājuma. Vispirms piedzima Artis un pēc tam Aija, turklāt toreiz valdība bija ar likumu noteikusi, ka var ar bērniem dzīvot mājās, līdz tie sasniedz skolas vecumu. Tad nebija jāsāk strādāt pēc pusotra gada, lai nepārtrūktu darba stāžs. Es šo iespēju izmantoju pilnībā, jo darba tajā juku laikā pēc kolhozu sabrukuma arī nebija. Tā es gandrīz desmit gadus dzīvoju mājās. Darbā atgriezos 1997.gadā, sākot strādāt par muzeja vadītāju. Tas nozīmē, ka kopš 1998.gada ir manu projektu laiks. No pašvaldības iedeva paku ar papīru un printera tinti, lai domātu, rakstītu un darītu, jo līdzekļu tāpat kā tagad vienmēr ir trūcis. Ar projektu finansējumu ir veikta arhitektoniski mākslinieciskā izpēte visām Gaujienas muižas kompleksa ēkām, ir atjaunota avota “Lauvasmute” arka, dolomīta arkas pie “Anniņām”, uzbrauktuve pie tautas nama... Tagad atkal drīz sāksies darbi pie avota “Lauvasmute”. 2003.gadā zemes spiediena dēļ vērās ciet ieeja “Lauvasmutē”, ko izdevās novērst, bet tagad gandrīz vairs netek avota ūdens no “Lauvasmutes”. Acīmredzot ūdens ir izskalojis ceļu kaut kur zemāk un brucina telpas sienas. Mēģināsim iegrožot avotu, rokot no ārpuses. Tiesa, neviens nezina, kā barona laikā tika iebūvēts šis avots. Kamēr tas nav atrakts, tikmēr nezinām, kas ir aiz “Lauvasmutes” grotas. Tur vajag drosmi – rakstīt projektu, iepriekš nezinot visus apstākļus.
- Nereti uzskata, ka darbs muzejā ir garlaicīgs, jo saistīts ar pagātnes izpēti un atspoguļošanu.
- 1.oktobrī būs gads, kopš pēc pārtraukuma atkal esmu atgriezusies muzeja vadībā. Man patiesībā ir žēl, ka bija pārtraukums, jo tagad ir jāsāk gandrīz no jauna. Taču darbs ir interesants un radošs. Jāzeps Vītols Gaujienu ne velti dēvēja par savu paradīzi. Te ir ne tikai skaista vide, bet arī ļoti laba aura. Sevišķi “Anniņās” var labi justies un strādāt, jo tur raisās labas domas un enerģija. Tā ir radoša vide, kas mudina darboties. Protams, “Anniņas” tāpat kā jebkurš muzejs glabā vēsturiskās liecības. Taču mūsu uzdevums ir tās iesaistīt mūsdienīgā apritē. Tāpēc katru gadu tiek rīkota “Vītolēnu” nometne un Mūzikas dienas. Šis ir J.Vītola 150.jubilejas gads, kad muzeju plaši prezentējam, dodoties izbraukumos pa visu Latviju. Šonedēļ bijām Līgatnē, Mārupē, Ugālē, Ventspilī un Piltenē. Tiek arī izstrādāts muzeja rekonstrukcijas projekts.
- Par kuru projektu pašai ir īpašs gandarījums, turklāt ne tikai morāls, bet arī materiāls?
- Ir gandarījums, ka lielajā projektā “Ziemeļgaujas ielejas aizsardzība un apsaimniekošana”, kas gan nav mans, tika izveidota taka gar Gauju. Pati ierīkoju dolomīta kāpnes baznīckalnā un uz pilsdrupām, lai ērtāk un drošāk varētu iet pa stāvajām krasta nogāzēm. Kāpnes nav mūrētas, jo tad tās nebūtu skaistas. Ja dolomīta akmeņus saliek citu uz cita, iznāk ideālas kāpnes. Esmu izstrādājusi mazos projektus, kurus finansē galvenokārt Kultūrkapitāla fonds. Tajos nekad nav paredzēta atlīdzība projekta vadītājam vai administratīviem izdevumiem. Tāpēc varu teikt, ka visi projekti tiek īstenoti prieka pēc.
- Manuprāt, izdevusies bija iecere svinēt Atzeles 900 gadu jubileju.
- Doma par to radās jau tad, kad vēstures skolotājs Harijs Grāvis rakstīja grāmatu par Atzeli. Bija savākts daudz materiālu, lai īstenotu sapni par grāmatu. Uzņēmos būt par tās redaktoru, lai no lielā materiālu apjoma izveidotu grāmatu. Tās saturs nav viendabīgs, tāpēc nebija viegli to sistematizēt. 1111.gadā pirmo reizi ir pieminēta Atzele, tāpēc secinājām, ka ir jāsvin tās 900 gadu jubileja. Ir dažādi viedokļi par to, kur atradās Atzeles centrs – Gaujienā vai Alūksnē, tomēr nav atrodama neviena senā karte, kur Alūksnes vietā būtu minēta Atzele. Toties Gaujienas pilskalns ir iezīmēts kā Atzele. Tomēr es negribu neko pierādīt vai strīdēties, jo neviens nezina patiesību, kamēr nav izdarīti arheoloģiskie izrakumi. 2011.gadā Gaujienā notika konference, lai saprastu, ko domā vēsturnieki par šo jautājumu. Taču arī viņi nevarēja neko vairāk pateikt. Nav noliedzams, ka blakus Tālavai kaut kur tepat bija arī Atzele, tāpēc aicinājām 900 gadu jubileju svinēt visiem kopā. Mēs dzīvojam pierobežā, atrodamies gan Vidzemes, gan Latgales nomalē, atrodoties starp šiem reģioniem. Varam būt lepni, ka mums ir savs ļoti labs piedāvājums – tūrisma maršruts pa septiņiem novadiem “Apceļo Atzeli!”, kas joprojām rada interesi. Tiesa, to vajadzētu vēl vairāk popularizēt.
- Vai tiešums un atklātība, kas ir būtiskas jūsu rakstura iezīmes, palīdz saskarsmē ar cilvēkiem?
- Katrā ziņā netraucē. Man ļoti nepatīk cilvēki, kuri smaida, bet aiz muguras trin dunci. Ja man kāds iespļauj dvēselē, tad uz to pusi vairs neskatos. Labāk godīgi visu pateikt un izrunāt.
- Kā izdodas saskaņot darbu, sabiedriskos pienākumus un vaļaspriekus, lai tie netraucētu saskaņu ģimenē?
- Tas tiesa, es protu iesaistīties daudzos vajadzīgos un varbūt arī ne tik ļoti vajadzīgos pasākumos. Taču, ja grib, tad visu var. Ceru, ka mana ģimene no tā necieš, jo daudz ko darām kopā. Esmu laimīga, ka desmit gadus varēju dzīvot mājās un audzināt bērnus. Man ir superīgākie bērni, vienkārši fantastiski! Vecākais dēls Artis strādā “Latvenergo” par viedo tīklu inženieri un mācās maģistrantūrā, divi bakalaura grādi jau ir iegūti – elektronikā un elektrībā. Tātad ir izvēlējies tehniku. Meita Aija studē tekstila dizainu Tehniskās universitātes maģistrantūrā, kas varētu būt turpinājums manai kāzu kleitu šūšanai. Viņa ir beigusi Gaujienas mākslas skolu, tagad attīstās radoši. Jaunākais dēls Klāvs mācās vidusskolas 11.klasē. Viņam izvēle vēl priekšā.
- Tautiskās dejas acīmredzot tiek dejotas jau ilgi.
- Deja – tas ir dzīvesveids. Ja ar dejošanu saslimst, tad izārstēties nav nekādu cerību. Tas ir uz mūžu. Smiltenē dejoju jau tad, kad vēl nebija Tautas deju ansambļa “Ieviņa”. Biju kolektīva sastāvā, kurš 1980.gada Dziesmu un deju svētku skatē izcīnīja šo nosaukumu. Un ne tikai dejoju. Kad atnācu uz Gaujienu, sāku vadīt deju kolektīvu, ar kuru 1998.gadā bijām Rīgā uz lielajiem svētkiem. Arī vīrs dejoja šajā kolektīvā un bija to darījis jau iepriekš. Tāpēc varu teikt, ka esam satikušies dejā. Vadīt kolektīvu ir grūtāk nekā pašai dejot, taču interesanti. Pēc lielajiem svētkiem kļuvām gandrīz par “Jukuma” filiāli, jo vairāki pāri savā starpā apprecējās, un viņiem piedzima bērni. Tad tikām uzaicināti iesaistīties Alūksnes deju kolektīvā ”Jukums”. Dalība “Jukumā” ir atsevišķs stāsts. Tas ir ģimeņu kolektīvs, tāpēc tajā ir arī īpaša sadzīve – mūžīga jautrība un interesanti pasākumi. Tā ir cita vide, kurā tiekamies un darbojamies priekš sevis.
- Kopā ar “Jukumu” droši vien ir būts daudzās valstīs, kur dejots festivālos.
- Tas ir kolektīva liels pluss, jo ceļošana kopā vienmēr ir jautrāka. Esam bijuši Ungārijā, Anglijā, Norvēģijā, Zviedrijā, kopā ar Balvu kolektīvu ”Nebēda” Francijā, kā arī citās valstīs. Mazākā dejotāju kompānijā bijām uz Krimu. Ar laivām katru vasaru braucam pa Gauju. Tā ir izklaide kopā ar cilvēkiem, ar kuriem ir prieks būt kopā. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ar radošām idejām būvē savu paradīzi

Kategorijas