Būt par paraugu skolēniem

2013. gada 4. oktobris 00:00

324

Svētdien visā Latvijā tiks svinēta Skolotāju diena. Arī mūsu novada skolās darbojas aktīvi un zinoši skolotāji. Viens no tiem ir 27 gadus vecais Uldis Jāņekalns no Jaunlaicenes. Pirms trim gadiem “Alūksnes Ziņas” aicināja Uldi uz sarunu pēc viņa studiju beigšanas. Toreiz viņš atklāja, ka ir bez darba. Nu Uldis strādā vienlaikus trīs izglītības iestādēs un atklāti stāsta par pedagoga darbu un to, kāpēc daudzi bērni un jaunieši nevēlas mācīties.
- Kas ir mainījies šo trīs gadu laikā?
- Tad man nebija darba, bet tagad man tā ir tik daudz, ka brīžiem netieku galā. Esmu sporta skolotājs Ziemeru pamatskolā, audzinātājs Gaujienas internātskolā, kā arī vadu treniņus Alūksnes Bērnu un jauniešu centrā. Līdztekus visam vasarās man ir vairākas nometnes, tā ka darba ir ļoti daudz.
Man nebija grūti atrast darbu, jo visi jau zināja, ka esmu aizrāvies ar sportu un ieguvis attiecīgo izglītību. Arī ar bērniem diezgan bieži biju darbojies. Agrāk biju domājis atgriezties Rīgā, bet vēlāk sapratu, ka palikšu šeit. Sākumā gribēju iegūt šeit pieredzi un tad atgriezties Rīgā, bet ar laiku viss mainījās, un es šeit arī jūtos ļoti labi.
- Kāpēc daudzi bērni un jaunieši nevēlas sportot?
- Nav tā, ka visi bērni nevēlas sportot. Tas bieži vien ir atkarīgs no vietas. Neņemos kā skolotājs aizstāvēt vienu vai otru vietu, taču, ja salīdzinu bērnus Jaunlaicenē un Māriņkalnā, tad Jaunlaicenē bērni ir sportot gribošāki. Attālums starp šīm vietām ir tikai astoņi kilometri, taču bērni atšķiras kā diena pret nakti. Jaunlaicenē bērni sporto pa vakariem, viņi vienmēr spēlē futbolu, volejbolu un citu. Māriņkalnā vasarā bērnus nevarēja redzēt sporta laukumā, bet gan autobusa pieturā, neko nedarot. Tur ir viens no labākajiem sporta laukumiem, tagad tur ir arī strītbola laukums. Iespējas Māriņkalnā tik tiešām ir ļoti lielas, taču bērni un jaunieši to izmanto aizvien retāk. Bērniem tagad ir pieejams tik daudz informācijas, ka viņi nevēlas neko īpaši darīt. Arī vecākiem nereti nav laika rādīt bērniem piemēru un pasportot kopā. Daudziem bērniem nav intereses ne tikai uz sportu, bet arī uz saviem hobijiem, piemēram, attīstīt zīmēšanu vai iet uz dejām. Mūsdienās ir informācijas pārbagātība, bērni daudz vairāk sēž pie datora. Viens no iemesliem, kāpēc bērni ir tik kūtri, ir arī tas, ka viņus daudz vairāk interesē nevis sevis attīstīšana, bet gan kāds slikts piemērs. Ka tik aiziet uzsmēķēt vai ko līdzīgu izdarīt. Noskrienot desmit kilometrus, rodas tāda pati eiforijas sajūta, kā apēdot šokolādes tāfelīti. Jautājums ir tikai tajā, ko mums ir vieglāk izdarīt.
Bērniem noteikti arī trūkst līdera, kuram varētu sekot. Ir vajadzīgi pozitīvie piemēri un dažos pagastos tādi ir, bet citos nav. Arī tas nosaka to, kāpēc kādā vietā bērni vēlas kaut ko iesākt, bet citā ir gaužām pasīvi. Jaunlaicenē, piemēram, sportu palīdzējis attīstīt Mārtiņš Meistars. Ir jābūt tādiem cilvēkiem, kuri iedvesmo ar savu pašaizliedzību un entuziasmu.
- Kad tu jūti gandarījumu savā darbā?
- Man ļoti patīk vadīt Alūksnes Bērnu un jauniešu centrā ielu vingrošanu, jo tur bērni un jaunieši nāk brīvprātīgi un viņi tiešām vēlas darīt to, ko dara. Tur neviens nav jāpiespiež, jo bērni paši saprot, kāpēc viņi to vēlas. Bērniem būtu jāiemācās kaut ko darīt sev par prieku. Nereti man nākas dzirdēt no bērniem – kāda mums par to būs atzīme? Tad tas prieks mācīt nav tik liels, jo jūtu, ka bērns to nemaz nevēlas darīt. Bērni mūsdienās negrib ieguldīt darbu tur, kur nepienākas kaut kāda samaksa. Viņiem ir zudusi vēlme sevi vienkārši attīstīt, un ar to es tiešām ļoti bieži saskaros. Protams, dažreiz nolaižas rokas, jo man šķiet, ka man kā skolotājam tas būtu jāmaina, bet ne vienmēr tas izdodas. Man jau pašam šķiet, ka esmu pietiekami stingrs un disciplinēts, bet kolēģi man saka, ka man jābūt vēl stingrākam. Tas ir pats grūtākais pedagoga darbā, jo visu laiku gribas būt labam, bet pedagogam ir jābūt arī “sliktam”. Sākumā man bija ļoti grūti sevi uztvert kā pedagogu, kuram ir jāpanāk cieņa pret sevi.
Brīžiem es nejūtu gandarījumu savā darbā, jo nejūtu no bērniem tieši šo atdevi. Nestrādā jau tikai naudas dēļ. Daudz svarīgāk par to ir gandarījums un uzslava no cilvēkiem. Atziņa, ka viņiem ir vajadzīgs tas, ko tu dari.
- Kā pret tevi kā skolotāju vīrieti attiecas bērni?
- Jebkura skola vēlas savā kolektīvā redzēt arī pedagogu vīrieti, jo viņš bērniem ir autoritāte. Skolotājas sievietes attiecas pret bērniem citādāk, vīrieši, piemēram, neauklējas tik daudz. Ir jāizdara tas, kas ir pateikts, un nav nekādu lielo atlaižu. Vīrietis skolā ir vajadzīgs tieši zēniem, jo bieži vien skolā pedagogi ir tikai sievietes un viņiem trūkst šī tēvišķā un stingrā piemēra. Mana nostāja kā jaunākam pedagogam pret bērniem ir mazliet atšķirīgāka, kaut gan, lai arī mēs parasti gribam bēgt no rutīnas, pedagoga darbā tā ir arī vajadzīga.
- Kāda, tavuprāt, Alūksnē ir sporta infrastruktūra?
- Nav tā, ka nav kur vest bērnus. Vienīgais trūkums ir tas, ka mums ir maza izvēle, kur bērniem trenēties. Būtu nepieciešama lielāka sporta veidu daudzveidība. Protams, nav jau arī vajadzīgs izveidot milzīgi daudz iespēju, jo tad var sanākt, ka katrā pulciņā būs tikai pa kādiem trīs bērniem. Var jau uztaisīt desmitiem iespēju, bet to bērnu, kurus interesē sports, paliek aizvien mazāk. Diemžēl tāda ir realitāte. Biedējoši ir tas, ka tieši zēniem zūd interese par sportu. Meitenes vienmēr sports ir interesējis mazāk un tas ieinteresētības procents īsti nemainās, bet zēniem tas ļoti krasi mazinās. Nezinu, vai to atrisinātu tas, ja šeit būtu vēl vairāk sporta zāļu. Var būt arī tā, ka vecākiem nav iespēju aizvest bērnus uz šiem pulciņiem. Diemžēl mūsdienu bērni aug par patērētājiem un viņiem vajag tikai dot un dot, bet ne visiem vecākiem ir tādas iespējas.
Kas attiecas uz sporta zāli, protams, Alūksnē nenāktu par sliktu vēl viena sporta zāle, kurā būtu vairāki laukumi, jo Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas sporta zāle ir ļoti noslogota un jauniešiem dažreiz tajā ir grūti tikt. Mūsu novadam noteikti būtu arī nepieciešama kāda spēcīga komanda savā sporta veidā, kura varētu mūs reprezentēt un motivētu arī citus bērnus iesaistīties sportā.
- Pastāsti par savu aizraušanos ar fotogrāfiju!
- Mana vislielākā interese ir sports, ar to arī ir saistītas lielākās manas dzīves izvēles, taču mani aizrauj arī fotogrāfija. Nesen iegādājos arī fotokameru. Jau studiju laikos iepazinos ar vienu jauku draugu, kuram bija spoguļkamera. Viņš man ļāva pafotografēt, un tad es sapratu, ka arī man reiz tāda kamera būs. Tagad tā ir mana neatņemama sastāvdaļa. Kad man viss apnīk, es iesēžos mašīnā un dodos fotografēt dabu, jo mani tas nomierina. Man sanāk diezgan bieži braukt no darba vakaros, kad pretī paveras brīnišķīgi saulrieti. Dažreiz es izkāpju no mašīnas, paņemu fotoaparātu, bet neko tā arī nenofotografēju. Vienkārši atspiežos pret mašīnu un vēroju. Man patīk fotografēt arī cilvēku sejas, it īpaši sporta pasākumos, jo tad var noķert apbrīnojamas grimases.
- Tu arī esi deju kopas “Metenis” sastāvā. Kā tev pietiek laika visām šīm aktivitātēm?
- Man jau arī mēdz teikt – kur tik skaties, tur tik Uldis priekšā, tad viņš dejo, tad vingro. Apes pilsētas vidējās paaudzes deju kolektīvā “Metenis” es dejoju tikai trešo sezonu, taču ar deju esmu saistīts jau kopš bērnības. Esmu dejojis gan tautiskās dejas, gan modernās. Manā dzīvē bija arī periods, kad es nedejoju, taču tad kādā “Enku Drenku” koncertā es pirmo reizi biju kā skatītājs un sapratu, ka tā nevaru. Man nepatīk būt deju vērotājam, jo pats uzreiz gribu dejot. Tā nu es atkal atsāku dejošanu, un esmu par to tikai priecīgs. Nav tā, ka pēc smagas dienas nevaru aiziet uz dejām. Tā varbūt ir gadījies tikai kādu retu reizi, taču pārsvarā tas tieši palīdz pēc dienas atjaunot spēkus. Kad ieej mēģinājuma telpā, aizver aiz sevis durvis, viss pazūd - uz to laiku es esmu citā pasaulē un rūpes ir palikušas kaut kur ārpusē.
Mašīna ir tā vieta, kur es uzturos ļoti bieži, jo man ir jāpaspēj izbraukāt visas šīs vietas. Kustība cilvēkam dod enerģiju, un, lai cik tas paradoksāli izklausītos, kad esi noguris, tieši tā tev var dot jaunu sparu, lai tu spētu darboties. Tieši tādēļ es arī sportoju. Un mani daudz vairāk saista komandu sporta veidi, jo man patīk šī komunikācija ar cilvēkiem, kuri dara kaut ko kopā un dara to ar prieku. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Būt par paraugu skolēniem

Kategorijas