Mums līdzās ir lieliski skolotāji!
“Vislabākā skolotāja Latvijā!”, “Savus skolēnus mīl kā pašas bērnus!”, “Viņa vienmēr atbalstīs un sapratīs, cik slikti ir.”, “Viņa paliks mūsu sirdīs vienmēr kā pati labākā!” Tik sirsnīgus vārdus saņēmām par dzīvesgudriem skolotājiem mūsu skolās laikraksta rīkotajā konkursā “Meklējam lielisko skolotāju!”.
Mūsu meklējumi vainagojušies ar stāstiem par 16 izciliem skolotājiem, taču visvairāk balsu saņēmušas divas skolotājas – Inguna Vilemsone no E.Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas un Dina Meistere no D.Ozoliņa Apes vidusskolas.
D.Meistere ir skolotāja jau 15 gadus. Saņemot “Alūksnes Ziņu” dāvāto balvu, viņa jutās patīkami pārsteigta. “Par konkursu biju zinoša. Nopriecājos, cik jauki izdomājuši godināt un atbalstīt skolotājus. Es nevarēju iedomāties, ka kāds par mani uzrakstīs un ieteiks mani kā lieliskāko skolotāju,” stāsta D.Meistere. Pieteikuma vēstulē skolēni raksta, ka skolotāja prot uzklausīt, ir toleranta un sabiedriski aktīva, prot interesanti un zinoši stāstīt ne tikai par to, kas prasīts standartā. D.Meistere pati sevi raksturo kā skolotāju, kura vienmēr ar bērniem runā kā līdzīgs ar līdzīgu, neatkarīgi no tā, cik bērnam ir gadu. Viņa vienmēr cenšas respektēt skolēnu domas. “Man kā skolotājam ir pateicīgi mācāmie mācību priekšmeti. Iepriekš mācīju mājturību un man patika bērnos meklēt radošumu un neielikt viņus rāmjos. Savukārt kulturoloģija jeb kultūras vēsture ir mana sirdslieta. Patiku pret kultūras vēsturi es esmu mantojusi no mammas. Viņai ļoti patika māksla un kultūra, tāpēc ļoti daudz apguva pašmācības ceļā. Vakaros pasaku vietā man tika lasītas mākslas grāmatas. Arī mana mamma bija skolotāja,” stāsta skolotāja. D.Meistere šobrīd joprojām māca kulturoloģiju vidusskolēniem, vada zinātniski pētnieciskos darbus un ir direktora vietniece izglītības jomā. D.Meistere atzīst, ka skolotāja darbs gadu gaitā nav mainījies, taču būt klases audzinātājai ir kļuvis grūtāk.
(Turpinās no 1.lappuses)
“Sliņķi ir bijuši vienmēr un būs. Tāpat arī gudrie un labie. Taču šodienas skolēniem trūkst cieņas un elementārs pieklājības. Bieži vien audzinātājs ir televizors, dators, iela, tikai ne vecāki. Cieņa ir zudusi ne tikai pret skolotājiem, bet pret pieaugušajiem kopumā,” secina Dina Meistere. Viņa atzīst, ka būt skolotājam ir sirdsdarbs un talants vienlaikus. Un tieši skolēnu pēc gadiem pateiktie labie vārdi ir lielākā samaksa. Citiem skolotājiem D.Meistere novēl mācēt sadalīt laiku starp ģimeni un darbu, kā arī nekāpt svešā rūpju zonā un neuztraukties par to, ko nevar izmainīt. “Esmu domājusi par to, kāpēc gan neizvēlējos citu profesiju. Taču tas vairāk ir nevis darba, bet samaksas dēļ. Mūsu valstī par skolotāja darbu nekad nav maksāts tik, cik par to būtu jāmaksā. Būt skolotājam nav tas pats, kas nosēdēt birojā astoņas stundas, izslēgt datoru un aiziet mājās,” viņa saka.
Nevaram palikt kaut
kādos rāmjos
Arī skolotāja Ingūna Vilemsone ar 27 gadu darba pieredzi ir pārsteigta, ka bijušie un esošie audzēkņi ieteikuši tieši viņu. “Augstu novērtēju to, ka jaunieši atceras un novērtē to darbu, kas tiek darīts. Strādāju ar patiku, un jaunieši noteikti jūt, ka es to daru ar prieku,” viņa saka un uzsver, ka skolotāja profesija ir īpaša. “Bērna dzīvē vissvarīgākie ir vecāki, tie mūsu dzīvē līdz mūža galam paliks nozīmīgākie cilvēki. Ir arī kāds laika posms, kurā bērns tiek uzticēts ne tikai vecākiem, bet arī mums, skolotājiem. Šajā laikā bērni ļoti daudz ko apgūst, un tās nav tikai zināšanas izglītības jomā, bet arī zināšanas savstarpējo attiecību, dzīvesziņu jomā. Ja vecāki redz bērnu vienā situācijā, mēs, pedagogi, redzam bērnu citā, redzam, kā viņš kontaktējas ar vienaudžiem. Mums ir jāmāk uzslavēt tur, kur ir nepieciešama uzslava, un jāmāk arī bērns piebremzēt tur, kur kaut kā ir par daudz. Galvenais pedagogam ir atcerēties, ka arī mēs bijām šādā vecumā un darījām to pašu,” saka I.Vilemsone. Viņa arī neuzskata, ka šobrīd pedagoga darbs būtu grūtāks nekā kādreiz. “Jaunieši vienmēr ir jaunieši. Protams, laiki mainās un tiem ir jāseko līdzi. Mēs nevaram palikt kaut kādos rāmjos un dogmās. Mainās laiks, tehnoloģijas un līdz ar to arī cilvēku savstarpējās attiecības. Mana iepriekšējā kase man ļoti daudz ko mācīja, un es mainījos līdz ar viņiem. Galvenais jau ir saglabāt tās vērtības, kuras ir mūžīgas, piemēram, savstarpējo attiecību kultūru un cieņu citam pret citu. Ja tas būs, tad mums visiem būs prieks nākt uz skolu un citam citu satikt,” viņa saka.
Negribu būt pārāka par
viņiem
I.Vilemsone neslēpj gandarījumu, ka visi bijušie audzēkņi atraduši vietu savā dzīvē un ieaudzinātās cilvēciskās vērtības tiek novērtētas arī citur. Viņa uzsver, ka izglītībai ir milzīga nozīme un tā dod pamatu cilvēka pašapziņai. “Izglītība nav tikai kaut kādu grāmatu vai zināšanu kopa, tai ir arī ļoti būtiska nozīme cilvēka pašapziņas celšanā. Es vienmēr saku, ka jāmācās ir visu mūžu. Citam no cita un no tā, kas mums ir apkārt,” uzsver I.Vilemsone. Viņa nebūt nav skolotāja, kuru ciena tikai tāpēc, ka viņa visu ļautu. “Nē, es mēdzu būt arī asa, stingra un varu arī sabļaut, taču man nav nekādu problēmu atvainoties, ja saprotu, ka esmu kļūdījusies. Nepalieku spītīgi pie sava. Mēs visi esam cilvēki un ātrumā visādi var gadīties. Ir jāmācās kopā ar bērniem, un svarīgi ir darīt lietas kopā. Negribu būt pārāka par viņiem, bet gribu bērniem būt līdzās kā balsts tajā laikā, kamēr viņi man ir uzticēti. Galvenais, lai bērni nejūt atkarību vai bailes no manis,” pauž I.Vilemsone. Viņa arī uzsver, ka labas sadarbības pamatā ir arī godīgums. “Ja arī esmu nogurusi, tad tā arī saku. Pret jauniešiem ir jābūt godīgiem un nav ko slēpt, ja jūties slikti. Es turpināšu darīt savu darbu pat tad, ja nebūšu tāda, kā ikdienā,” atzīst I.Vilemsone.
Katram skolotājam ir savas darba metodes un laika gaitā tās iezīmējas aizvien skaidrāk. I.Vilemsone apbrīno savus kolēģus par viņu mācību metodēm, bet arī atzīst, ka dažas no tām viņa nu nekādi nevarētu pielietot savā darbā, jo tad tā vienkārši nebūtu viņa pati. “Mums visiem ir savas rakstura īpašības un arī “atslēdziņas”, ar kurām strādājam. Paldies visiem bērniem, kuri to novērtē un atceras savus pedagogus! Arī es ar lielu prieku un cieņu atceros savus skolotājus, un no viņiem noteikti manī ir pa lāsītei sapilējis kas tāds, kas arī tagad tiek nodots tālāk,” teic I.Vilemsone. ◆
Kategorijas
- Laikraksta sludinājumi
- Pērk
- Pārdod
- Dažādi
- Pakalpojumi
- Maina
- Izīrē
- Vēlas īrēt
- Dāvinu
- Darbs - meklēju
- Darbs - piedāvāju
- Pazudis / Atrasts
- Līdzjutība
- Sludinājumi
- Transports
- Nekustamais īpašums
- Darbs un izglītība
- Izklaide
- Mājdzīvnieki
- Dažādi
- Mājsaimniecība
- Lauksaimniecība
- Labsajūta un veselība
- Celtniecība
- Elektronika
- Pērk
- Pārdod
- Forums
- Mana dzīvesvieta
- Cilvēki
- Izklaides iespējas
- Sanāca kā vienmēr...
- Ir ko teikt?
- Izklaide un kultūra
- Transports un satiksme
- Pilsēta
- Darba devēji
- Citos portālos
- Diena.lv
- Db.lv
- Citas ziņas
- Tirgus
- Atbildam lasītājiem
- Sarunas par dzīvi
- Latvija pēc 90
- 8778
- Konkursi
- Mīlestības stāstu konkurss
- Blogi
- Afiša
- Koncerti
- Teātra izrādes
- Izstādes
- Sports
- Balles un diskotēkas
- Bērniem
- Filmas
- Citi pasākumi
- Dievkalpojumi
- Jauniešiem
- Senioriem
- Svētki
- Piemiņas pasākumi
- Izlaidumi
- Laikraksta arhīvs
- Foto un video
- Reklāmraksti
- Lietotāju raksti
- Cope un medības
- Dzive laukos
- Veselība
- Sports
- Politika
- Vēlēšanu ziņas
- 10. Saeimas vēlēšanas
- 11. Saeimas vēlēšanas
- Kultūra
- Konkursi
- Vietējās ziņas
- Skolu ziņas
- Pasaules ziņas
- Latvijas ziņas
- Policijas ziņas
- Skola Kanaviņu kalnā
- Senioriem
- Vēlēšanas 2017
- Palīdzēsim ķepaiņiem!
- Statiskas lapas
- Projektu raksti
- Saimnieko gudri
- Rūpēsimies par vidi
- Mediju kritika
- Teritoriālās reformas krustcelēs
- Izklaide
- 13. Saeimas vēlēšanas
- Slēpņošanās spēle "Discover the city"
- Koronavīruss
- "Unikālas kultūras tradīcijas Alūksnes un Apes novadu pierobežā"