Veselības aprūpē problēmu mazāk nekļūst

2013. gada 11. oktobris 00:00

343

Veselības ministrija nozares vajadzību segšanai šā gada otrajam pusgadam prasīja papildus 34,3 miljonus latu. Jūnija sākumā Veselības ministrijai tika piešķirti 7,89 miljoni latu, bet 27.augustā valdība vienojās novirzīt nozarei vēl 5,2 miljonus latu. SIA “Alūksnes slimnīca” piešķirts 23 499 latu finansējums, taču slimnīcas valdes priekšsēdētāja Maruta Kauliņa informē, ka nauda ir iedota tikai uz papīra, jo patiesībā nekāds finansējums slimnīcas kasē vēl nav ienācis. Turklāt tas varētu notikt tikai gada beigās.

Katru gadu ministrijai raksta pieprasījumu
M.Kauliņa informē, ka valsts piešķirtajā finansējumā ietilpst papildu līdzekļi observācijas gultām, lai varētu novērtēt, vai pacients ir jāpatur slimnīcā vai arī viņš var ārstēties ambulatori. “Tie parasti ir radioloģiskie izmeklējumi, kā arī ultrasonoskopijas. Līdzekļi šīm izmeklēšanām iet kopā ar ambulatoro kvotu. Datortomogrāfs jau ir pārstrādājis šo ambulatoro kvotu par 20 000 pacientu. Jau trīs mēnešus mēs strādājam ar pacientiem, kuri nav kvotēti, tas ir, ieplānoti. Šo skaitu ir grūti prognozēt, turklāt tagad mūsu slimnīcā nāk klāt arī pacienti no Gulbenes novada un pat Balviem. Viņiem nav ieplānotā finansējuma, bet šo pacientu skaits veido vienu piekto daļu no kopējā pacientu skaita. Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kur ir kvotētā neatliekamā medicīniskā palīdzība, un tam tā nevajadzētu būt,” uzsver M.Kauliņa. Viņa arī atzīst, ka novadā trūkst dažu medicīnas speciālistu. “Katru gadu ministrijai rakstām pieprasījumu, kādu speciālistu trūkst, lai mums izdalītu rezidentu vietas, taču nav itin nekādas atpakaļsaites. Mēs netiekam informēti, kā rezidenti tiek apmācīti un kādās specialitātēs. Šogad piedalījos arī Karjeras dienā, kura domāta rezidentiem, lai prezentētu Alūksnes slimnīcu. 11.oktobrī būs atkārtota tikšanās ar studentiem Rīgas Stradiņa universitātē. Tā būs ļoti laba iespēja, lai lauztu mītu, ka viss notiek Rīgā un mazpilsētās nav nekādas aktivitātes. Es saprotu studentu vēlmi palikt galvaspilsētā, taču mums ir jādomā, kā jaunos speciālistus piesaistīt darbam arī Alūksnē,” uzsver M.Kauliņa. Pašlaik darbam Alūksnes slimnīcā ir piesaistīta rezidente ķirurģe Solvita Stabiņa, un oktobrī tur darbu uzsāka ārsts Ernests Kasparsons.

Kvota neatliekamajai
palīdzībai ir beigusies
Trešdien Latvijas Pašvaldību savienības sēdē pašvaldību pārstāvji - slimnīcu kapitāldaļu turētāji, kā arī slimnīcu vadītāji diskutēja par to, vai ar šādu pastāvošās valsts finanšu pārdales politiku slimnīcas reģionos varēs arī turpmāk sniegt neatliekamo palīdzību. Arī M.Kauliņa piedalījās šajā diskusijā. “Plānošana jau gada sākumā nav nepareiza. Valsts kvotē neatliekamo medicīnisko palīdzību un katru gadu, kad pacientu skaits pārsniedzis kvotu, slimnīcām tika iedalīti līdzekļi, izņemot šo gadu. Ir jāatrod vēl papildus 3 miljoni latu. Pacientu skaits nav mazinājies, lai kā arī tiktu attīstīts dienas stacionārs, tiek atvērtas papildu observācijas gultas, taču tas tik un tā nemazina pacientu skaitu. Cilvēkiem nereti nav naudas. Viņi nevar atļauties samaksāt par medikamentiem vai izmeklējumiem, tāpēc pēc kāda laika atkal atgriežas slimnīcā. Tas ir tāds kā apburtais loks. Tagad mēs esam kā tādās spīlēs. Kvota neatliekamajai palīdzībai mums jau ir beigusies. Uz gadu kvota mums bija 2161 pacients, bet jau šobrīd mums ir 2295 neatliekamie pacienti,” informē M.Kauliņa. Tas nenozīmē, ka slimnīca varētu pārstāt sniegt neatliekamo palīdzību, taču tai ir jārod papildu finansējums. “Katru gadu slimnīcām iedod maz finansējuma, bet tās pieņem pat par 700 vai 800 vairāk pacientu. Valdība redz, ka mēs tā iztiekam, bet tas viss ir uz zemo algu rēķina un ambulatorā daļa dotē neatliekamo medicīnsko palīdzību. Ja tā nebūtu, mēs nevarētu pastāvēt. Valstij būtu jābūt godīgai un jāpasaka, vai tā varēs apmaksāt neatliekamo medicīnisko palīdzību 100 % vai arī tikai 70 % vai pat 50 % apmērā. Tā būtu godīgi, nevis pateikt, ka finansējums ir iedots, visam pietiks, bet patiesībā nepietiek un tad tieši slimnīcas ir tās, kuras paliek vainīgo lomā,” saka M.Kauliņa. Viņa arī retoriski jautā, vai tas, ka 2009.gadā tika slēgtas Saldus, Priekules, Bauskas, Aizkraukles, Smiltenes un Limbažu slimnīcas, ir devis nozarei vairāk naudas? “Nu nav! Ir jārunā pavisam par ko citu. Ir pareizi jāaprēķina tarifi, jo neviens īsti nezina, cik maksā ārsta vizīte un cik maksā pacienta izārstēšana,” uzsver M.Kauliņa.
Tikšanās laikā trešdien tika nolemts, ka nākamajā gadā slimnīcām ar Veselības norēķinu centru jāslēdz nevis divpusējs, bet trīspusējs līgums, kurā iesaistītos arī slimnīcas īpašnieks - pašvaldība. “Tad mums būs iespēja arī ko iebilst, jo pašreiz ir tā, ka tad, ja mēs nepiekrītam līguma noteikumiem, mums vienkārši liedz iespēju sniegt neatliekamo palīdzību. Tā ir tāda kā pašlikvidācija, jo mums nav iespēju iebilst,” stāsta M.Kauliņa. Viņa informē, ka tikšanās laikā tika apspriesta arī centralizācijas problēma. “Mūsu slimnīcai ir jāpaliek! Pašvaldību savienības vecākais padomnieks Māris Pūķis atzina, ka tad, ja reģionos slēdz skolas vai slimnīcas, tas zaudē cilvēkus un inteliģenci. Ir jāveic pakalpojumu decentralizācija. Protams, būs pakalpojumi, kurus varēs saņemt tikai lielākajās slimnīcās, taču arī mēs varam nodrošināt ļoti kvalitatīvus izmeklējumus un palīdzību un ir jāattīsta to izmantošana šeit,” teic M.Kauliņa. Viņa norāda, ka medicīnas personāls ir salīdzinoši jauns un lielākā daļu personāla ir cilvēki 40 līdz 45 gadu vecumā, Alūksnes slimnīcā ir arī divi ārsti vecumā no 25 līdz 29 gadiem, taču vairums ārstu ir pirmspensijas vecumā. “Mēs vēl pāris gadus varam strādāt šādā sastāvā, taču mums būs jāspēj piesaistīt slimnīcai jaunus speciālistus,” atzīst M.Kauliņa.
Pašvaldību savienība veidojusi pieprasījumu, lai slimnīcām tiktu piešķirta nauda neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanai un lai tā tiktu rasta jau šogad. Šāda vēstule tika iesniegta Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim, tagad ir jāgaida šīs situācijas risinājums.

Tāds kā inkubators
Alūksnes novada pašvaldība vēlas risināt šo problēmu un plāno sniegt finansiālu atbalstu jaunajiem studentiem. “Plānojam izveidot stipendijas tām profesijām, kuras ir nepieciešamas novadā. Ja students netiktu rezidentūrā par valsts budžeta līdzekļiem, novada pašvaldība slēgtu ar viņu līgumu, lai pēc apmaksātās rezidentūras students atgrieztos novadā un kādu laiku paliktu te strādāt pēc līguma nosacījumiem. Neredzu citu veidu, kā piesaistīt jaunos speciālistus. Šādas prakses pioniere ir Liepāja, kura pavisam ātri saprata, ka citādāk studenti aizplūst ne tikai uz Rīgu, bet, ja neatrod tur darbu, pat pamet šo valsti. Vieta jau nepaliks tukša, piemēram, Valmierā jau ir divi ārsti no Pakistānas,” stāsta M.Kauliņa. Viņa atzīst, ka šobrīd novadā trūkst neirologa un šāds speciālists būtu ļoti nepieciešams.
Alūksnes novada domes priekšsēdētāja vietnieks Aivars Fomins uzsver, ka risinājums jaunu speciālistu piesaistīšanā varētu būt ne tikai stipendijas, bet arī dzīvokļu piešķiršana. “Pašvaldības dzīvokļu piešķiršana būtu ļoti labs veids, kā piesaistīt cilvēkus. Mēs izskolojam jauniešus, un labi, ka viņi vēl aizbrauc tikai uz Rīgu, nevis ārpus Latvijas. Esam tāds kā inkubators, un ar to ir jārēķinās, taču ir jādomā par to speciālistu nodrošinājumu, kuru novadam trūkst. Arī medmāsas un sanitāres strādā par ļoti mazu naudu, un bieži vien viņu darbs netiek novērtēts,” apgalvo A.Fomins.

Aizvien jaunāki cilvēki
saslimst ar vēzi
M.Kauliņa uzsver, ka jaunu speciālistu trūkums nebūt nav vienīgā problēma. Viena no lielākajām problēmām veselības jomā ir arī pašu cilvēku attieksme pret savu veselību un dažādas profilaktiskās aktivitātes. Viņa mudina cilvēkus laikus veikt pārbaudes un uzsver, ka viena no nepatīkamākajām tendencēm ir aizvien jaunāku cilvēku saslimšana ar vēzi. “Tagad var izārstēt arī tās onkoloģiskās saslimšanas, kuras kādreiz nevarēja izārstēt, taču cilvēki neiet laikus pie ārsta un saslimšanu nereti atklāj jau vēlās stadijās,” viņa saka. Liela nozīme ir arī cilvēku finansiālajam stāvoklim. M.Kauliņa izprot cilvēku vajadzību nodrošināt iztiku un citas pamatvajadzības. “Pētījumi parāda, ka valstīs, kurās ir zemāks minimālais iztikas līmenis, cilvēki slimo vairāk. Cilvēki arī atliek savas veselības pārbaudīšanu, neuzskatot to par tik svarīgu, jo ir citi jautājumi, par kuriem jādomā primāri,” viņa saka.
Diemžēl daudziem cilvēkiem ir gadījusies kāda nesaprašanās ar ārstu vai arī kāda ne visai patīkama attieksme no ārsta puses. M.Kauliņa uzsver, ka ārsts nav jāmīl, bet ir jāciena. Viņa uzsver, ka galvenais pret cilvēku vienmēr attiekties kā pret cilvēku un ārsta lielākais prieks ir saņemt labus vārdus no kāda, kuram ticis palīdzēts vai kura dzīvība ir izglābta.
Arī ģimenes ārsts Jānis Stabingis atzīst, ka liela problēma ir ne tikai cilvēku sociālais stāvoklis, bet arī kūtrums. “Protams, cilvēki bieži vien izvēlas nevis ārstēties, bet paēst. Tāda ir šī realitāte. Taču gadās arī tā, ka pat tad, ja izmeklējumi tiek piedāvāti par brīvu, piemēram, zarnu vēža un mamogrāfijas izmeklējumi, cilvēki tik un tā tos neizmanto. Protams, ir arī tādi, kuri vienmēr par visu būs neapmierināti un var izstaigāt kaut vai septiņus dažādus speciālistus, bet tik un tā paliks neapmierināti. Arī tāda ir realitāte,” viņš saka. Tas, ka cilvēki neapmeklē speciālistus, viņaprāt, nav tāpēc, ka mums viņu trūktu, bet gan tāpēc, ka cilvēkiem nav finansiālas rocības atļauties tos speciālistus, par kuriem ir jāmaksā. “Cilvēki neiet ne tikai tāpēc, ka viņiem nebūtu, pie kā aiziet, bet viņiem trūkst naudas,” pauž J.Stabingis. Viņš arī uzsver, ka daudz lielāka problēma par dažu speciālistu trūkumu ir sabiedrības neizglītotība. “Valsts dod naudu, piemēram, izmeklējumiem, bet nekāda nauda netiek dota, lai to popularizētu. Viss ir uzlikts uz ģimenes ārstu pleciem, un, protams, mēs sniedzam informāciju, kādi izmeklējumi kurā vecuma grupā ir par brīvu, taču tas būtu jādara arī medijiem. Sabiedrība ir jāmudina, jāinformē un jāizglīto. Tas atrisinātu daudzas problēmas un novērstu ielaistas slimības,” uzskata J.Stabingis.

LORs nenopelnītu iztikai
Kādai alūksnietei septembrī pazuda balss. Ģimenes ārsta izrakstītie medikamenti nepalīdzēja, bet ausu, kakla un deguna speciālists jeb LORs Alūksnē tobrīd nebija pieejams. “Alūksnē LORam ir privātprakse, tāpēc mana ģimenes ārsta nosūtījums tik un tā nederētu un būtu jāmaksā, tādēļ nācās doties uz Gulbeni. Protams, man būtu daudz vieglāk aiziet pie
LORa Alūksnē, jo braukšana uz citu pilsētu ir naudas un laika patēriņš,” stāsta sieviete. Alūksnes novadā tik tiešām izjūtams LORa trūkums. M.Kauliņa skaidro, ka tas ir saistībā ar šīs profesijas sezonālo raksturu. “Ja LORs strādātu ambulatori tikai Alūksnē, tad viņš nenopelnītu sev iztikai. Slimnīcā līdz šim LORs bija daktere Maija Plahotina, kurai mēs maksājām par dežūrām. Tagad speciālista uz vietas nav, un Veselības ministrijas attieksme ir tāda - neesot nekāda traģēdija, ka Alūksnē nav LORa, tas vairāk būtu nepieciešams reģionos. Taču arī Valmierā sestdienās un svētdienās šis speciālists nestrādā. Ir bijis pat tā, ka neatliekamos gadījumos pacients ir vests no Daugavpils uz Rīgu,” stāsta M.Kauliņa. LORa trūkumu uzsver arī J.Stabingis. “Akūtos gadījumos tieši viņš ir visgrūtāk sasniedzams, ar pārējiem speciālistiem nebūtu tādu problēmu. Reizēm mums cilvēks ir jāsūta uz citurieni, jo nav citu alternatīvu. Slimnieks nevar gaidīt Alūksnē ierodamies LORu, kurš šeit ir tikai pāris reižu,” uzsver J.Stabingis. Pašreiz Alūksnes poliklīnikā LORa praksi veic ārste Inga Žīgure. Pieņemšana notiek pēc iepriekšēja pieraksta, un tas ir maksas pakalpojums. Ārstei nav noteikta grafika, kad viņa apmeklē Alūksni, un tas, protams, neatrisina sasāpējušos situāciju.

Problēma jau nav cilvēkos
Ģimenes ārste Zita Uzkliņģe no Apes atzīst, ka Apes novada cilvēki izvēlas braukt pie ārstiem arī uz Smilteni, taču vairums tomēr braucot uz Alūksni. “Uz Valmieru, kas mums skaitās reģionālā slimnīca, cilvēki praktiski neizvēlas braukt, jo ar sabiedrisko transportu tur nokļūt ir grūti, tas ir gandrīz diennakts jautājums. Cilvēki izvēlas braukt arī uz Rīgu,” stāsta Z.Uzkliņģe. Viņa uzsver, ka tik tiešām ir izjūtams LORa trūkums un to izjutīs vēl krasāk, sākoties ziemas sezonai. Lai saņemtu LORa pakalpojumus, Apes novada cilvēki izvēlas doties uz Smilteni. “Pašvaldībai būtu jāpiešķir kvotas kādam, kurš šeit varētu braukt. Problēma jau nav cilvēkos, bet kvotās, jo finansējuma trūkums rada ārstu iztrūkumu,” viņa saka.
Z.Uzkliņģe arī pauž bažas par pediatrijas nākotni Alūksnē, jo arī tur ir daudz vecāka gadagājuma cilvēku, kuriem reiz būs jāatrod aizvietotāji, bet, kā zināms, jaunu kadru piesaistīšana Alūksnei ir diezgan problemātiska. “Uzskatu, ka ļoti noslogots ir arī ambulatorais ķirurgs, būtu nepieciešams kāds jauns ārsts. Vajadzīgs arī kāds speciālists, kurš specifiski aplūko kaulu un locītavu sistēmu. Arī asinsvadus izmeklēt ir problemātiski, jo Alūksnē to dara tikai viens speciālists un tādēļ veidojas garas rindas,” uzskata Z.Uzkliņģe. Viņa uzsver, ka Apes novadā medicīnas nozare attīstās, taču tur nav plānots izveidot centru ar daudziem speciālistiem, jo šādas iespējas var izmantot gan tuvējā Alūksnē, gan Smiltenē. ◆

Daudzbērnu māmiņa Iluta Kaktiņa ir saskārusies gan ar ļoti pozitīvu, gan negatīvu attieksmi veselības nozarē.

“Pret daudzbērnu ģimenēm bieži vien ir ne visai laba attieksme. Ne tikai es vienīgā, bet arī citas daudzbērnu ģimenes ar to ir saskārušās. Uz mums skatās kā uz pļēguriem un visādi citādi neatbildīgiem cilvēkiem. Žēl, ka pret mums sabiedrībā valda šāda attieksme,” pauž I.Kaktiņa. Kad viņas meita mācījās 6.klasē, viņa sāka just biežas vēdersāpes. Ģimenes ārste uz mammas lūgumu meitu izmeklēt pamatīgāk atteica, ka bērns tikai vēlas izvairīties no skolas un neiet uz stundām. “Tas viss sākās rudenī, bet jau jaunajā gadā atklājās, ka mana meita steidzami jāoperē, jo viņai bija strauji attīstījusies nieru saslimšana. Vēlāk man pārmeta, ka es to esmu ielaidusi un neesmu skatījusies līdzi savam bērnam,” stāsta I.Kaktiņa. Diemžēl šī nav viņas vienīgā nepatīkamā pieredze. Viņas jaundzimušajam dēlam tika atklāta bruka, taču ārsti teica, ka maziem bērniem tā varot gadīties un galvenais ir neļaut bērnam raudāt. “Mūs nomierināja, sakot, ka tas nav nekas traks, taču drošības labad nosūtīja pie ārsta uz Rīgu. Tur pateica, ka varu ar bērnu atbraukt pēc pāris mēnešiem, bet, ja nu kas, tad jau ar ātro neatliekamo palīdzību arī varēs atvest. Tā ir absurda attieksme! Protams, tā arī notika un mums atkal no mājām bija jādodas uz Rīgu, nu jau uz operāciju. Parasti tāda operācija ilgst 40 minūtes, bet mūsu mazajam tā ilga 2 stundas,” stāsta I.Kaktiņa. Viņa uzsver, ka liela nozīme ir ģimenes ārstam un šobrīd viņa ir ļoti apmierināta ar savu ģimenes ārsti, kura ir atsaucīga pat divpadsmitos naktī. “Zinu, ka vienmēr varu piezvanīt un saņemt padomu. Tas ir milzīgs atbalsts! Mums, daudzbērnu ģimenēm, nereti tā trūkst. Valstī tā situācija ir tāda, kāda tā ir - es nevaru izvēlēties, pie kura ārsta savu bērnu vest, jo man ir jāpieņem tās iespējas, kādas te ir. Un atzīsim - daži ārsti ir jau vecākas paaudzes, un, ja nu kāds no viņiem aiziet pensijā, tad cilvēkiem būs jādodas uz citu pilsētu. Pēc savas pieredzes varu teikt, ka pierakstīties var tikai darbdienās un nemaz neceriet, ka jūs pieņems brīvdienās,” teic I.Kaktiņa. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Veselības aprūpē problēmu mazāk nekļūst

Kategorijas