Strādā trīs pagastu labā

2013. gada 11. oktobris 00:00

1896

Kopš februāra Ilzenes, Zeltiņu un Alsviķu pagasta pārvaldes vadītāja ir alūksniete Ingrīda Sniedze. Teritorijas un arī iedzīvotāju skaita ziņā šī ir viena no lielākajām pagasta pārvaldēm, tāpēc darba un risināmo jautājumu tur netrūkst ne dienu. Aicinājām šo trīs pagastu pārvaldes vadītāju uz sarunu par to, kāds bijis šis laiks, kādi aktuāli un steidzami jautājumi jārisina, kā ir būt saimniecei trīs pagastiem.
- Pārvaldes vadītāja esat jau astoņus mēnešus.
- Šis laiks pagāja intensīvā darbā. Padarīts ir ļoti daudz, tāpēc var teikt, ka tas bijis arī ražīgs. Lielu laika periodu aizņēma iepazīšanās ar katru pagastu. Paldies Alūksnes novada pašvaldības izpilddirektorei Janīnai Čugunovai, kura mani pirmajā darba dienā ievadīja darbā. Tā kā katras nedēļas pirmajās trīs dienās man ir pieņemšana katrā pagastā, tad ļoti veiksmīgi sagadījās, ka pirmajā dienā iepazinu Zeltiņu pagasta pārvaldes kolektīvu, vēlāk – Ilzenes un Alsviķu. Zināmu laika periodu aizņēma arī iepazīšanās ar dokumentiem, to apriti un kārtību. Iepazinu dokumentus, uz kuriem balstīta pagasta pārvaldes darbība. Tad arī sapratu, ka vadītājam ir vairāk pienākumu, nekā rakstīts amata apraksta. Taču es tam biju gatava. Iepriekš veicu darba pienākumus, strādājot Alūksnes rajona padomes telpās, un redzēju, kā strādā pagastu pārvalžu vadītāji. Zināju, ka pienākumu viņiem ir ļoti daudz. Jau pirmajos mēnešos uz pieņemšanu nāca iedzīvotāji, un tas nozīmē vien to, ka vienaldzības nav un iedzīvotājus interesē, kurš vada viņu pagastu. Manuprāt, pirmā saskarsme ar iedzīvotājiem bija konstruktīva, korekta un saprotoša no abām pusēm. Ļoti daudz esam izdarījuši, tieši pamatojoties uz iedzīvotāju un pagastu pārvaldes darbinieku iesniegumiem un ierosinājumiem. Jebkurš cilvēks, kurš vērsies pagasta pārvaldē vai pie manis personīgi, ir uzklausīts, esam mēģinājuši izprast katra problēmas un iespēju robežās rast risinājumu variantus. Daudzi risinājumu grib uzreiz, taču pagasta pārvalžu darbs ir reglamentēts ar Ministru kabineta noteikumu, domes lēmumu un citi normatīvo aktu prasībām, tādēļ ne vienmēr izdodas izdarīt uzreiz šodien, bet pēc kāda laika. Apjomīgākās tikšanās bija ar senioriem un pagastu iedzīvotājiem dažādos pagastu pasākumos. Tiekoties ar iedzīvotājiem, nejutos atraidīta vai nepieņemta.
- Saistībā ar šo trīs pagastu pārvaldes vadītāja iecelšanu bija cīņas. Vai tagad sevi nav jāpierāda vairāk, jāstrādā vairāk?
- Es tajās cīņās nepiedalījos. Pārdomāti sagatavoju un iesniedzu dokumentus, iepriekš izvērtējot, vai spēšu darīt šo darbu. Tā kā man ir liela darba pieredze dažādos darbos, sapratu, ka šo darbu spēšu darīt, un pieteicos. Acīmredzot mani dokumenti atbilda prasībām un redzējums jeb motivācijas vēstules konkursa komisiju uzrunāja. Vai bija lielas cīņas? Uz amatu bija pieteikušies daudzi kandidāti, bet tas ir normāli. Ir amati, uz kuriem piesakās 20 un vairāk cilvēku. Vai to var uzskatīt par cīņu? Mana dzīvesvieta ir Alūksne, un, gadu strādājot Rīgā, nekas krasi manā dzīvē nebija mainījies, tāpēc gribējās atgriezties strādāt šeit. Vairāk vai mazāk man tas bija izaicinājums, un biju gatava arī tam, ka mani neapstiprinās. Esmu priecīga, ka mani apstiprināja. Pieņēmu darbu, jo uzskatu, ka cilvēkam jāstrādā tur, kur ir viņa dzīvesvieta un kur viņš jūtas laimīgs.
- Stājoties amatā, pirmajā intervijā laikrakstam savos izteikumos par vīzijām un to, kā būtu jāstrādā, bijāt skopa. Varbūt tagad varat izstāstīt, kā pagastos būtu jāstrādā?
- Kādus komentārus es toreiz varēju sniegt, ja vispār nebiju ar darbu iepazinusies un apstiprināšana amatā bija patīkams pārsteigums. Esmu vadījusi vairākus lielākus un mazākus kolektīvus, un man ir ļoti svarīgi, lai darbinieki justos lepni, ka tur strādā. Arī pagasta pārvaldēs strādājošajiem jājūtas lepniem, jo viņi strādā iedzīvotāju labā. Ir jāstrādā tā, lai no iedzīvotāju puses šie darbinieki tiktu uztverti pozitīvi. Pat neņemot vērā to, ka ir konfliktsituācijas un jārisina problēmas, nedēļas beigās darbiniekam jājūtas lepnam, ka šo nedēļu strādājis cilvēku labā, nevis vienkārši nācis uz darbu un pildījis savus pienākumus. Savukārt risināmos jautājumus un problēmas nevajag uztvert personīgi, bet gan kā darbu, kas ir jāveic tā, lai apmierinātas būtu abas puses – iedzīvotājs un pagasta darbinieks. To rakstīju arī savā motivācijas vēstulē. Man gribētos, lai cilvēki uz pagasta pārvaldi nāktu atvērti, nevis teiktu, ka man nepatīk turp iet, jo tur sēž tāds un tāds darbinieks vai atbraukusi jaunā pagasta pārvaldes vadītāja. Šobrīd tas izdodas. Ar dusmām un lamāšanos pagaidām neviens pie manis nav nācis. Ar darbiniekiem un iestāžu vadītājiem runāju ne tikai kā ar padotajiem, bet arī kā ar pagasta iedzīvotājiem. Man ir svarīgi, kā viņi jūtas pagastā gan kā pārvaldes darbinieki, gan kā pagasta iedzīvotāji un kas viņus satrauc.
- Darbinieki parasti baidās, ka jauns vadītājs nāks ar reformām.
- Arī es saskatu to, kas būtu jāmaina. Taču jāņem vērā, ka esmu atnākusi strādāt vietā, kur jau ir savas iestrādes. Es nevaru visu iepriekšējo atzīt par nederīgu un sākt no jauna. Tas ir ļoti grūti, pat neiespējami. Iepriekšējie vadītāji ir strādājuši un visu sakārtojuši pēc saviem ieskatiem. Es varu attīstīt iesākto vai mainīt. Kaut ko attīstām, lai būtu vēl labāk, taču kaut ko arī mainām. Es pat tās nesaucu par reformām, bet lietu sakārtošanu atbilstoši visiem reglamentiem. Turklāt es to nedaru viena, bet strādājot plecu pie pleca ar darbiniekiem, kuriem ir daudz lielāka pieredze konkrētajā darbā. Varbūt kādam šķiet, ka es skaldu un valdu, bet tā ir elementāra lietu kārtība. Nenoliedzu, ka esmu prasīga vadītāja. Lai es varētu izdarīt to, ko no manis prasa, man nepieciešams, lai arī citi strādātu vienotā komandā. Ja kāds no elementiem izkrīt, tad vadītājam ir ļoti grūti strādāt. Sākot strādāt, darbiniekiem teicu, ka nevēlos dzirdēt kritiku par iepriekšējiem vadītājiem, jo katram vadītājam ir savs darba stils un katrs vadītājs darījis darbu godprātīgi.
- Vai tagad nav mainījušās domas par darbu pagastā?
- Situāciju, kāda ir lauku teritorijās, es zināju, jo iepriekšējās darbavietās un arī personīgajā dzīvē bija diezgan liela saskarsme ar pagastiem. Sapratu arī, ka laukos situācija tomēr ir atšķirīgāka nekā pilsētā. Nevaru teikt, ka domas būtu krasi mainījušās. Vienīgais, kas mani šokēja, – iedzīvotāju skaits! Biju domājusi, ka iedzīvotāju ir vairāk. Pozitīvi, ka cilvēki, kuri tur dzīvo, ir savas vietas patrioti, un, manuprāt, pašvaldībai būtu jādara viss, lai viņi tur gribētu turpināt dzīvot. Ja varam ar mazākām vai lielākām lietām palīdzēt, tad tas ir jādara. Gribētos, lai būtu vairāk jaunu cilvēku. Tajā pašā laikā saprotu, ka darbavietu pagastos ir ļoti maz. Savukārt visiem kopīgi novadā strādājot, ir iespējams rast risinājumus pagastu dzīves uzlabošanā un attīstībā. Ar savu darbu cenšos to veicināt.
- Kādas katrā pagastā problēmas jārisina? Kam trūkst naudas?
- Par daudz ko jādomā kompleksi un uz attīstību jāskatās novadā kopumā. Pagastu tiešā rīcībā nav naudas ļoti lieliem un apjomīgiem attīstības pasākumiem. Tādēļ man ļoti patīk novada vadības aicinājums iesniegt idejas investīciju projektiem, nepieciešamajiem darbiem, kas jārealizē ilgākā laika periodā, un neatliekamie darbi, lai plānotu nepieciešamo finansējumu un tā piešķiršanas iespējas. Deputāti kopā ar pārvalžu vadītājiem skatās un vērtē.
Ja runā par ceļiem, tad uzskatu, ka, prātīgi saimniekojot, pašvaldības ceļus var uzturēt normālā stāvoklī. Cenšamies vairāk naudas ieguldīt tajos ceļos, pa kuriem tiek organizēti skolēnu pārvadājumi, cilvēki ar automašīnām visvairāk brauc un kuri tiek izmantoti uzņēmējdarbībai. Vienmēr uzklausu iedzīvotāju ierosinājumus. Piemēram, nupat nesen kāds iedzīvotājs ziņoja, ka kopš pavasara nav greiderēts ceļš, uz ko atbildēju, ka darbi ir ieplānoti, taču šobrīd nav ekonomiski izdevīgi tos veikt. Tad, kad greiderēšana notika, iedzīvotājs piezvanīja un pateicās, ka ceļš tiek greiderēts. Ir prieks saņemt šādus zvanus. Tas ir labais piemērs, taču netrūkst arī sliktā. Piemēram, pavasarī mums zvanīja, ka jālabo ceļš. Aizbraucām un ieraudzījām, ka pavasara šķīdoņa laikā tur braukts ar smago tehniku un ceļš sabojāts. Būtu jāiemācās ceļus izmantot godprātīgi. Vajadzētu saprast, ka tas ir mūsu pašu īpašums un par pašu naudu vien jālabo. Ja pašvaldība dod infrastruktūru, tad tā jātaupa kā savējā, nevis jābrauc kā pa svešu.
Attiecībā uz ēkām ļoti akūtu problēmu nav, bet no cilvēkiem neatkarīgas neparedzētas situācijas var veidoties. Mani vien pārsteidz, ka jaunām vai nesen remontētām ēkām jau pēc dažiem gadiem atkal vajag remontu. Tas ir kvalitātes jautājumus.
- Iedzīvotāji joprojām iebilst, ka viens cilvēks vada trīs pagastus. Vai, tavuprāt, būtu jāatgriežas pie iepriekšējās sistēmas – vienam pagastam viens vadītājs?
- Man to ir ļoti grūti komentēt, jo es strādāju modelī “viens vadītājs - trīs pagasti”. Man šķiet, ka šāds modelis strādā, ja vien vadītājam katrā pagastā ir laba un uzticama komanda. Mūsdienās daudz ko var operatīvi izdarīt, nemaz neesot klātienē, piemēram, sazvanoties vai nosūtot e-pastu. Tā kā neesmu neviena pagasta iedzīvotāja, man viens pagasts nav mīļāks par citu un spēju laiku un godprātīgu darbu vienlīdz vienādi veltīt visiem pagastiem. Protams, ir jautājums – ko iedzīvotājs gaida no pārvaldes vadītāja? Labu vadības un koordinēšanas darbu ar rezultātu vai to, ka pats vadītājs, organizējot darbus, vāc lapas un apkopj puķu dobes? Kādreiz pagastos bija viens vadītājs un dažkārt cilvēki tāpat bija neapmierināti. Protams, ir jākomunicē ar cilvēkiem, lai zinātu viņu vēlmes. Varbūt neapmierinātība ir vien komunikācijas trūkumā. Ja iedzīvotājiem šķiet, ka vadītājam jābūt paša pagasta iedzīvotājam, tad tas jārisina valdībā, jo tikai ar likumu to var ierobežot vai arī veicot kārtējo reorganizāciju novadā. Tajā pašā laikā cilvēks no malas, kurš iesaistīts pagasta dzīvē un procesos, norobežojas no personīgām lietām, viņam nav intereses par personīgu labumu, kā arī jautājumus var risināt konstruktīvāk, saimnieciskāk un pat, iespējams, taisnīgāk. Personiskums reizēm var traucēt strādāt.
- Tagad arī valdība prāto, ka novadu ir par daudz. Kā liekas, vai novadi jāapvieno?
- Rajoni novados tika sadalīti nesen. Man kā cilvēkam toreiz likās, ka tas nav pareizi. Tas bija politisks un it kā tālredzīgs lēmums. Tagad jājautā, ko grib sasniegt ar atkalapvienošanu? Kā to pamatos? Ar pārāk maziem novadiem? Arī Latvija uz Krievijas vai Amerikas fona ir ļoti maza. Apvienošana radīs liekus izdevumus. Viena reforma jau pirms četriem gadiem bija. Ja mēs katrs savā personiskajā budžetā skaitītu šo naudu, nez vai tik bieži veiktu reformas, kas nes lielus izdevumus.
- Darbs aizņem ļoti daudz laika. Kā pavadāt brīvo laiku un atgūsti enerģiju?
- Darbs ir smags, tāpēc fiziska atslodze ir vajadzīga. Mans vaļasprieks ir nūjošana. Varbūt pat kāds ievērojis, ka nūjoju pa Alūksnes ielām arī ziemā, kad snieg sniegs. Patīk atrasties dabā, elpot svaigu gaisu un vienkārši pastaigāties. Cenšos dzīvot veselīgi. Man ir tāds vecums, ka citkārt ļoti gribas atpūsties, nedarot neko. Tas gan ir reti, bet tādos brīžos jūtos laimīga, jo esmu mājās. Bērni izauguši lieli, un laiks ar viņiem tiek pavadīts jau citā kvalitātē. Paldies ģimenei, ka saprot mani, atbalsta un ir blakus man grūtākos brīžos! Ir grūti, atnākot mājās, nedomāt par darbu. Cenšos, audzinu sevi, taču ne vienmēr tā sanāk. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Strādā trīs pagastu labā

Kategorijas