Tautas frontei bija liels spēks

2013. gada 18. oktobris 00:00

304

Šogad 8.oktobrī apritēja 25 gadi, kopš dibināta Latvijas Tautas fronte un sākās latviešu tautas trešā Atmoda. Tautfrontiešiem, aktīvākajiem tālaika brīvības cīnītājiem, atmiņas par tālaika notikumiem saglabājušās spilgtā atmiņā. Alūksnē Tautas frontē darbojās arī mākslinieks Ainārs Zelčs.
- Kāda bija jūsu loma Tautas frontē?
- Tautas frontē esmu jau kopš pašiem pirmsākumiem. Sākumā biju tikai ierindas biedrs. Piedalījos arī lielajā tautas sanākšanā 1988.gada oktobrī, kad tika nolemts dibināt Tautas fronti. Tāpat arī biju klāt sanākšanās Rīgā, kur tauta sauca: “Brīvību Latvijai!” Sajūtas bija neaprakstāmas! Vēl šodien spilgtā atmiņā ir “Baltijas ceļa” notikumi, kā braucām, kā sadevāmies rokās. Stāvējām cilvēks pie cilvēka. Kādā vietā, kur iztrūka cilvēka, tika padota tautiska josta, lai ķēde netiktu pārrauta. Tie, kas brauca garām un nebija šajā kustībā iesaistīti, pat baidījās no notiekošā un bija pārsteigti. Varēja just, ka mums visiem kopā ir pamatīgs spēks. Atpakaļ braucot, pa mašīnas logiem izkārām Latvijas karogus. Tā darīja mašīna pēc mašīnas. Sajūtas bija ārkārtīgi pacilājošas. Vēl biju kopā ar, kā tolaik tika vērtēts, 300 000 latviešiem Daugavmalā, kad notika Gorbačova un Reigana sarunas uz kuģa Vidusjūrā. Tas bija ārkārtīgi liels skaits, jo latviešu ir tikai pusotra miljona. Tas būtu tas pats, kas 200 miljoni ķīniešu. Lūk, kas mēs esam par tautu! Kaut ko tādu droši vien vairs nekad nepiedzīvošu. Līdzīgu pacilātību var izjust katru gadu 18.novembra parādes brīdī vai Jaungadā, uzklausot prezidenta apsveikumu.
Jau Tautas frontes norieta laikā tiku pamanīts kā aktīvs cilvēks un mani virzīja par Alūksnes nodaļas priekšnieku. Man bija tas gods būt vienam no pēdējiem priekšniekiem. Tā kā tas bija noriets, tad neko daudz neizdevās izdarīt. Neviens no Tautas frontes saraksta netikām pat pirmajā atjaunotajā valsts Saeimā. Nebija jau arī tā, ka nedarījām neko. Tautas fronte bija ļoti disciplinēta organizācija, un, ko no mums vadība prasīja, to mēs darījām. Gājām, aicinājām, balsojām, piedalījāmies - viss tika darīts. Pēc 1991.gada 21.augusta, kad nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu, Tautas frontei nebija vairs tādas politiskas nozīmes. Arī ietekme strauji gāja mazumā. Tādu organizāciju vairs nevajadzēja. Sākotnēji Tautas frontei bija ļoti liela nozīme, un šāda kustība bija nepieciešama, lai notiktu pārmaiņas. Ja tā padomā, pārmaiņas notika tikpat kā bez upuriem. Kremlī saprata, ka visam ir jāmainās un nav vērts pretoties. Tautas kustībai bija liels spēks un pretoties būtu muļķīgi. Tā dēvētais pučs... Tā bija traģikomēdija. Tā bija kaut kāda spēle, un nekas netika panākts. Tas bija bezjēdzīgi. Gluži kā gāzmaskas vai mums paredzētie Rubika roku dzelži, kas tā arī droši vien sarūsēja.
- Kāpēc tauta neturpināja atbalstīt tos, kuri izcīnīja brīvību?
- Demokrātiskā iekārtā galveno politisko lomu uzņemas partijas. Tautas fronti mēs gan arī pārveidojām par partiju, ko nosauca par Latvijas Tautas frontes partiju. Taču tai nebija panākumu, tāpēc pagājām malā un ļāvām izcelties citiem. Tas vispār ir interesants jautājums, un uz to nav nemaz tik viegli atbildēt... Ir tāds teiciens - moris savu darbu padarījis, moris var iet. Tā ir tikai viena no atbildēm. Rosīgākie tautfrontieši, kam politika kļuva par dzīves saturu, aizgāja politikā un tika uz priekšu, citās partijās.
Otrkārt – radās dzīves grūtības. Viss kļuva ārkārtīgi dārgs, cenas gāja uz augšu burtiski katru dienu. Cilvēki, iespējams, jutās vīlušies. Līdz ar to arī jauniem solītājiem bija vieglāk uzmanību pievērst sev. Kaut gan, ja tauta būtu turējusies stingrāk pie Tautas frontes, tad varbūt būtu ieguvusi vairāk. Pati tauta atmeta savu stipro biedrību. Tā notika arī Igaunijā un Lietuvā. Un tā nebija nekāda sazvērestība, drīzāk loģiska lietu gaita.
- Jūs sakāt, ka dzīve bija kļuvusi grūtāka. Vai neradās doma, ka tas viss nebija vajadzīgs?
- Man noteikti ne. Es sapratu, ka būs ļoti grūti. Es pat biju rēķinājies ar vēl grūtākiem laikiem. Cilvēkiem deviņdesmito gadu sākumā un astoņdesmito gadu beigās bija spilgtā atmiņā pirmskara Latvija. Tā ļoti daudziem patika. Tauta bija izbaudījusi to. Zināja, kā tas ir, kad ir sava Latvija, un gribēja to atpakaļ. Manuprāt, mēs to nedabūjām atpakaļ. Divreiz vienā upē arī nevar iekāpt. Uzskatu, ka Latvija nav pilnīgi brīva un var rasties vēl diezgan lieli satricinājumi.
- Vai šodienas Latvija ir tāda, par kādu toreiz cīnījāties?
- Protams, nē! Bet nekas nevar būt ideāls. Nekad. To jau mums vajadzēja toreiz saprast. Tā ka nav ko sūkstīties. Labi, ka nav vairs Ļeņina lielinieku neefektīvās saimnieciskās iekārtas, kas nevarēja pastāvēt. To bija Ļeņins izprātojis, bet tā iekārta nebija spējīga pastāvēt. Brīnums, ka tā noturējās vēl tik ilgi. Tagad mums ir citas briesmas. Es tikpat asi ņemos kritizēt kapitālismu, kur galvenais princips ir alkatība, nevis demokrātija. Arī tāda iekārta nolemta iziršanai, pagrimšanai, un nekā laba nebūs. Alkatība ir slikta lieta, un, ja tas ir galvenais dzinulis, tad tā ir kalpošana elkam.
Par valdību neko sliktu negribu teikt. Jebkura valdības kritizēšana ir tikai pūtiens SC burās. Es valdību slavinu un cildinu. Citādāk es liešu ūdeni uz SC dzirnavām. To es nekādā gadījumā nedarīšu un iesaku to arī citiem nedarīt. Ko var valdība, ja šeit noteicējs ir Krievijas kapitāls? Vispār jābrīnās, ka mums ir tāda valdība. Ja to tagad atzīs par nederīgu, tad vajadzēs Dombrovska vietā iesēsties Urbanovičam. Tas ir pilnīgi aplami. Lai kā es kritizētu kapitālismu, tā ir visefektīvākā iekārta, kādu vien cilvēce ir pazinusi, kas spēj saražot dažādus labumus. Lai arī ko mums ar gudru ziņu gribētu iestāstīt par ļauno Ameriku vai pavisam ļauno Zviedriju, tās ir ļoti stipras valstis iepretim Krievijai. Kritizēt valdību, ka iet pa to līniju, ir aplami. Tas ir vientiesīgi - spļaut tēvocim Semam bārdā, jo tēvocis Sems joprojām ir noteicējs pār visu pasauli un tāds arī paliks. Protams, mums arī nevajag atkāpties no savām tiesībām. Tajā skaitā no tām, ko mēs Tautas frontē prasījām. No tām mēs nevaram atkāpties un neatkāpsimies.
- Runājot par tautas tiesībām, prātā nāk 13.janvāra grautiņi. Vai tas bija pareizākais veids, kā izpausties?
- Nē. To darīja Kremļa aģenti. Tas tika ļoti veikli nostrādāts. Tautas fronte jau pierādīja, ka daudz vairāk var panākt ar miermīlīgām plašām demonstrācijām nekā ar logu sišanu. Janvāra grautiņi bija Kremļa iecerēti, un kādi muļķīši tur arī piedalījās. Protams, ir jācīnās par savām tiesībām. To ir viegli pateikt, bet ļoti grūti izdarīt. Arī demokrātiskā iekārtā. Nav jau tā, ka mums te ietu tik slikti, ka jāiet un jāsit logi Saeimai. Varam pamācīties no ziemeļu valstīm, kā tur tautas savu dzīvi uzlabo, logus nedauzot.
- Kā jūtaties šodien Latvijā?
- Ļoti labi. Protams, vienmēr var būt labāk. Ja tagad man teiktu, ka jāatgriežas tajā laikā, kāds bija pirms Tautas frontes, tad es noteikti nepiekristu. Atgriešanās nav iespējama un nav arī vajadzīga. Ko mēs varējām panākt šajā vietā, kur mēs atrodamies, to esam panākuši. Igauņi ir panākuši drusku vairāk. Latviešiem pretspēks ir bijis daudz lielāks, tāpēc ir bijis daudz grūtāk kaut ko panākt.
- Kā ar Eiropas Savienību? Vai tas nav slogs?
- Mūsu izcilais valstsvīrs Zigfrīds Meierovics jau saprata, ka ir vajadzīgas Eiropas Savienotās valstis, vajadzīga Baltijas Antante, kur būtu ietilpušas toreiz piecas Valstis – Somija, Igaunija, Latvija, Lietuva un Polija. Tas būtu spēks. Mēs Eiropas Savienībā lielās Krievijas iespaida dēļ esam tikpat kā tikai uz papīra. Ja Krievijā notiks lielas pārmaiņas, un tās noteikti notiks, tad mēs kļūsim aizvien eiropeiskāki un Eiropas Savienības iespaids te kļūs aizvien lielāks. Es esmu Eiropas Savienības piekritējs, bet ne Eiropas federācijas piekritējs. To es negribu nekādā ziņā! Par Eiropas Savienību man nav nekā slikta, ko teikt. Kapitālisma attīstība savelk valstis kopā.
- Kādu jūs redzat Latvijas nākotni?
- Latvijai ir nākotne, tikai nevajag nolaist rokas. Vajag rīkoties! Bet ir jāsaprot, ka pasaule mainās un mainīsies. Mēs šobrīd vēl dzīvojam vecos laikos, tepat līdzās ir pat 19.gadsimta liecības. Bet pienāks īstais 21.gadsimts, un pārmaiņas būs neiedomājamas. Patlaban mēs esam tādā stāvoklī attiecībā pret nākotni, kāda sagaida Latviju, kā cilvēks, kurš raudzītos uz mūsdienu Latviju no 1890.gada. Viņš droši vien paģībtu, jo pārmaiņas ir neiedomājamas. Gluži tādas pašas pārmaiņas ir sagaidāmas nākotnē – neiedomājamas! Vai tajās pārmaiņās pastāvēs latviešu tauta? Domāju, ka pastāvēs. Pasaules gals nav tālu, bet, kad pasaule ies bojā, latvieši vēl pastāvēs. Iespējams, nākotnē būs lidojošas mājas, mākslīgi cilvēki, ķermeņa daļu maiņa, mākslīgā barība, kas varbūt pārvilks svītru tagadējai lauksaimniecībai. Tas būs pēc 100 vai 200 gadiem, bet ne pēc desmit. Pasaules gals būs. Visam ir savs iesākums un gals. Tajā skaitā arī pasaulei. Diezgan bieži lasu Bībeli, un arī tur minēts, ka pastardiena būs, bet, kad tā būs, to mēs nevaram zināt.
- Vai mūsdienu jaunieši, jūsuprāt, novērtē to, ka dzīvo brīvā Latvijā?
- Viņi neko nesaprot un nesajēdz. Jaunieši kļūst aizvien stulbāki. Par to jāvaino kapitālisms, kas cilvēku veido kā alkatīgu robotu, kuram svarīgi ir tikai paēst un papriecāties. Lai Dievs žēlīgs, kas te var būt pēc 50 gadiem! Viss varbūt būs aizaudzis krūmos, kapitāls būs savilcis visus lielākajās pilsētās. Būs daļa, kas tomēr atšķirsies un mācēs domāt un just. Kaut gan manā laikā par manu paaudzi arī teica, ka esam izlaidušies, nekam nederīgi, strādāt nemākam.
- Vai arī šodien būtu gatavs iesaistīties kādā organizācijā, lai aizstāvētu tautas tiesības?
- Juridiski mums ir sava valsts un tautas tiesības tiek aizstāvētas. Tad vienīgi mobilizācijas gadījumā jāiet uz iesaukšanas punktu. Kādos apstākļos to būtu gatavs darīt? Ja notiktu katastrofa. Tauta demokrātiskās iekārtas tiesības ir ieguvusi. Viss ir izdarīts un panākts. Tālāk dzīvojam, kā nu iznāk. Nevar izslēgt iespēju, ka notiks kādas lielas nepatikšanas. Taču man liekas, ka milzīgi satricinājumi mūs negaida. Vislielākā nelaime ir tā, ka jaunieši aizbrauc prom. Būtu jāstājas biedrībā, kas cīnās, lai Latvijā neizzustu latvieši. Pagaidām tādas biedrības nav. Lai gan izmirst visas tautas, ne tikai latvieši. ◆

komentārs

Ieguvām brīvību, bet ne ekonomisko
stabilitāti

Ilgvars Semanis, Latvijas Tautas frontes Alūksnes nodaļas pārstāvis, ievēlēts pirmajā Tautas frontes domes sasaukumā:

- Mums Alūksnē bija diezgan labvēlīgi apstākļi Tautas frontes veidošanā. Alūksnē idejas iniciatore un visa veidotāja Tautas frontes atbalsta grupai bija Lidija Glazkova. Sākumā bijām septiņi astoņi cilvēki, taču vēlāk jau atbalsta bariņš bija lielāks. Mēs ar Lidiju tikām ievēlēti Tautas frontes 1.kongresā, Latvijas Tautas frontes pirmajā domē. Tuvojoties vēlēšanām, tās galvenais mērķis bija izvēlēt savus cilvēkus, tautfrontiešus, PSRS Augstākās padomes, vēlāk pagastu jeb ciemu un LPSR Augstākās Padomes vēlēšanās. Uzskatu, ka šo uzdevumu Tautas fronte izpildīja. Protams, sākumā nedrīkstēja skaļi teikt, ka Tautas frontes galvenais uzdevums bija cīņa par brīvu Latviju. Tādēļ tā pirmā devīze bija „Brīva Latvija brīvā Krievijā”, dodot Latvijai lielāku pastāvību. Bija jābūt ļoti piesardzīgiem un jāiet soli pa solim. Lai gan Tautas frontes galvenais uzdevums bija iegūt neatkarību, ko arī pieņēma Tautas frontes 2.kongresa jaunajā programmā. Svarīgi bija arī iegūt ekonomisko stabilitāti un atbilstošas sociālās garantijas. Uzskatu, ka pirmo uzdevumu izpildījām – neatkarību ieguvām, diemžēl ar pārējo mums tā neveicās, kā bijām cerējuši. Domāju, ka visi redzam, ka Eiropas Savienībā esam lejasgalā.
Diemžēl ar daudz ko šobrīd neesmu apmierināts, piemēram, privatizācijas procesu, pastāvošām kapitālsabiedrībām. Tāpat arī mani uztrauc pensiju jautājums. Lai cilvēks normāli dzīvotu, pensijai būtu jābūt 400 - 500 latu. Domāju, ka sertifikāti bija vajadzīgi, lai nopirktu dzīvokli vai kādi citu privātu īpašumu, nevis valsts un pašvaldības īpašumus izpirkšanai. Tagad ir sabiedrības slāņi, kuri saņem neadekvāti lielas algas. Žurnāla “Ir” redaktore Nellija Ločmele ir teikusi, ka Latvijai pašai līdzekļu pietiek, lai tuvotos Eiropas attīstāmo valstu dzīves līmenim, tikai sadalījums ir nepareizs. Kapitālsabiedrībās ir daudz valdes locekļu, un viņi par to saņem neadekvāti lielu atalgojumu. Turklāt kapitālsabiedrību valdēs dažkārt tiek ielikti partijām vai valdošai elitei pietuvināti vai cauri krituši politiķi, nevis profesionāļi. Ir profesijas (valsts banka, tiesneši, valsts kapitālsabiedrību vadītāji to valdes locekļi, bankrotējošo banku administratori), kurus pielīdzina ekonomiski attīstīto valstu algām. Diemžēl tas netiek darīts ar citām profesijām, piemēram, skolotājiem, policistiem, medicīnas darbiniekiem un citām profesijām. Neesmu pret to, ka Saeimas deputāti, kurus paši esam ievēlējuši, ministri saņem lielas algas. Ministriem ir atbildība, un viņi to ir pelnījuši, bet kā ir ar daudziem deputātiem, kas maina partijas, lai tikai tiktu ievēlēti un, kādu mērķu vadīti, uz to tiecās. Lai arī citi to noliedz, es uzskatu, ka Eiropas Savienībā un NATO bija jāiestājas. Tam, ka zemniekus neapmierina ES tiešo maksājumu platību finansējums, piekrītu, bet par to „jāpateicas” tiem zemkopības ministriem, kuru laikā Latvijā tika likvidētas cukurfabrikas un kuriem galvenais bija noturēties ministra krēslā, nevis pievērst pietiekamu uzmanību ES direktīvu izstrādāšanā, kas attiecās uz Latviju.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Tautas frontei bija liels spēks

Kategorijas