Ticība paplašina baltās svītras dzīvē

2013. gada 1. novembris 00:00

1378

“Katrā dzīvē mijas melnās un baltās svītras, gluži kā zebrai. Taču šķiet, ka mūsu ģimenei pārsvaru gūst baltās svītras, katrā ziņā tās veido fonu jeb pamatu,” saka Apes ģimenes ārste Zita Uzkliņge. Tas pārsteidz, zinot, ka nu jau 10 gadus viņa sajūt nāves ēnu – sadzīvo ar hronisku leikēmiju jeb asins vēzi. Tiesa, ja nezinātu, nekad nepateiktu, jo Zita ir smaidoša un sirsnīga, nesavtīgi veic darba un sabiedriskos pienākumus, kopā ar vīru Normundu dejo un audzina trīs dēlus.
- Nereti tiek uzskatīts, ka ārsti paši ir veselīgi un neslimo, taču acīmredzot tā nav.
- Kad 2003.gada vasarā sev manīju simptomus, kas liecina par strutainu infekciju vai kaut ko citu tikpat ļaunu, kolēģei Alūksnes poliklīnikā lūdzu uztaisīt pilnu asins ainu. Izrādījās, ka asinis ir tik biezas, ka nevarēja iztikt bez šķaidīšanas. No dramatiskā piektdienas vakara līdz pirmdienai, kad Rīgā tika noteikta galīgā diagnoze, mani kratīja drudzis. Manai laulībai un bērnam bija tikai trīs gadi. Studējot medicīnu, protams, esmu bijusi anatomikumā un arī saskārusies ar nāvi, strādājot Rīgas 1.slimnīcas neiroķirurģijas nodaļā. Bet tagad pašai vajadzēja iziet visas slimības fāzes – neziņu, pieņemšanu, samierināšanos un sadzīvošanu ar slimību. Pirmos trīs gadus es negāju pat uz kapusvētkiem vai bērēm, kur nāve stāv tik tuvu. Šķita, ka esmu par mata tiesu izbēgusi no šīs vietas. Neteikšu, ka tagad esmu pilnībā no šīs sajūtas atbrīvojusies. Palaikam piezogas doma – nav zināms, kā būs. Kādā lekcijā hematoloģijas profesore teica – audzējs ir audzējs, tur neko nevar zināt – pēc kāda laika tas var kļūt nejutīgs pret zālēm un kļūt aktīvs. Turklāt tas nekad nav paredzams. Toties tagad man ir skaidrs, ka saslimšanas cēlonis bija milzīgs stress. Tāpēc mēģinu no tā izvairīties, lai varu dzīvot ar cerību, ka slimības paasinājuma vairs nebūs. Vismaz šos 10 gadus esmu nodzīvojusi mierīgi. Pagātnē ir tracis un tiesa, kas bija sakarā ar dārgajiem medikamentiem, bez kuriem nevarētu dzīvot. Tiesa, kad pēc bērna piedzimšanas saņēmu Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūras vēstuli, ka man uz laiku ir pārtraukta dārgā medikamenta apmaksa, atkal sajutu nāves draudus. Izrādījās, ka modernākās zāles, kas gadā izmaksāja 12,5 tūkstošus latu, man vairs nepienācās. Tādas naudas mums, protams, nebija. Tomēr atkal viss beidzās labi, pateicoties leikēmijas slimnieku solidaritātei. Tagad lietoju medikamentus katru dienu, tiesa – tie ir kļuvuši desmitkārt lētāki. Pagāja pusotrs gads, kamēr sapratu, ka man nekas nedraud. Turklāt man ir tā laime, ka no zālēm nav blakusparādību. Esmu daudz domājusi, kādēļ man ir šī slimība, bet tiek ļauts dzīvot tālāk. Tātad tam ir kāda jēga. Pašsajūta man ir laba, varu dzīvot pilnvērtīgi, tikai katru dienu ir jāizdzer četras kapsulas zāļu. Un atkal esmu baltajā strīpā, jo mani vienaudži, ar kuriem kopā biju slimības sākumā, ir zem zemes, nesagaidījuši rindā zāles par valsts naudu.
- Lai gan leikēmijas slimniecēm neiesaka dzemdēt bērniņu, jo grūtniecība var paātrināt slimības gaitu, par šo soli esat izšķīrusies pat divas reizes!
- Jā, man ir dzimuši vēl divi dēli, kas arī ir baltais un labais manā dzīvē. Esmu viņus iznēsājusi, un bērni ir veseli. Tiesa, kaulainā vairākas reizes ir klauvējusi pie mana loga. Kad gaidīju mūsu pirmdzimto – Tomu, piedzīvoju pamatīgu izbīli. Strādāju līdz grūtniecības pēdējai dienai. Tumšā ziemas pēcpusdienā abi ar kolēģi braucām no Alūksnes uz Mālupi un pa ceļam gribēju uzņemt nosalušu skolas bērnu. Taču vecais “žigulītis” sāka nekontrolējami slīdēt un nobremzēt šķita neiespējami. Tas man tomēr izdevās. Atjēgusies sapratu, ka dzemdības ir sākušās. Taču mani vajadzēja steidzīgi operēt. Psihologi ir secinājuši, ka ķeizargrieziens rada mātei mazvērtības kompleksu. Kad pieteicās Uvis, es jau biju apradusi ar situāciju, kādu nosaka slimība, bailes uznāca tikai pa retam. Dzemdēt vai veikt abortu - šī izšķiršanās ir smaga gan slimai, gan veselai sievietei. Priekšnojauta par otro bērnu man bija jau kādu gadu. Lai gan, loģiski domājot, tas šķita neiespējami, man nebija šaubu, ka viss būs labi. Tā arī bija. Bet Edžus man bija kā Dieva dāvana. Viņš uzradās par spīti visiem medicīnas likumiem un iespējām (kontracepcijai), acīmredzot tāpēc tur neko neviens nevarēja padarīt. Kad vēl Rīgā strādāju kopā ar kolēģi no Latgales, kas spēja sajust enerģijas un pareģot, viņa man teica – es zinu, ka tev būs vīrs Normunds un trīs dēli. Tas bija sen, bet viss ir piepildījies. Mediķi, protams, netic dažādiem pareģojumiem. Tomēr mani stiprināja kādas dziednieces teiktais, ka viss būs labi. Turklāt viņa norādīja – ja izdarīšu abortu, tad gan tas var saasināt slimību. Kristietība neatzīst astroloģiju, tāpēc es dažkārt nonāku ar sevi pretrunās. Jā, mums ir jāpaļaujas uz Dievu, nevis jācenšas izzināt nākotni, tomēr dažkārt izšķirošos brīžos gribas pajautāt – ko sola zvaigznes. Saka – vajag lūgt un tad arī saņems atbildi. Taču reizēm atbildes nav. Kad es lūdzu padomu astrologam, arī viņš man teica, ka varu būt mierīga un saglabāt savus dēlus. Nedomāju tik daudz par draudiem savai dzīvībai kā par bērniem.
- Smags pārbaudījums jums bija jau drīz pēc kāzām, kad nelaimes gadījumā cieta vīrs.
- Kad tikko sākām strādāt, algas mums bija mazas. Tādēļ vīrs ģimenes budžeta papildināšanai strādāja mežā un gandrīz gāja bojā – viņam uzkrita koks. Traumas bija smagas, tomēr Normunds izturēja. Toreiz dakteris Skulte teica: “Tu saproti, ka Dievs jums ir atsūtījis vēstuli?’. Tas lika apstāties un saprast, ka kaut kas ir jādara citādāk. Nolēmām, ka iztiksim ar to, kas mums ir, un neskriesim vairākos darbos. Centāmies sakārtot dzīvi, nosakot citus akcentus un vērtības. Secināju, ka ir svarīgi prast piedot. Ja to neprot vai nedara, tad krājas sliktas emocijas. Tās ir kā abpusgriezīgs nazis – var savainot gan apvainoto, gan arī apvainotāju. Šis nelaimes gadījums un slimība man iemācīja arī sevi sargāt. Nevar tikai dot, dot un dot... Gadās, ka citi to bezkaunīgi izmanto. Turklāt, kādu pieradinot tikai ņemt, es viņam nedaru labu. Ir jāprot novilkt robežas, bet tas ir ļoti grūti. Esam arī sapratuši, ka naudas nekad nebūs pietiekami. Ja tās dēļ ir jāapdraud dzīvība... Visam ir savs laiks. Nav svarīgi katrā ziņā šodien izdarīt vai nopirkt, var arī pagaidīt.
Protams, tagad, pēc 13 laulības gadiem, ir mainījusies finansiālā situācija. Taču nevar noliegt, ka sākumā daudz kā trūka, tāpēc gribējās vairāk un ātrāk. Kad tika veidotas ģimenes ārstu privātprakses, nevarēju saņemt atbalstu, tāpēc tā ir tapusi, ņemot kredītus. Arī māja un mašīna ir ņemta kredītā, par tiem ir jāmaksā joprojām. Tiesa, nesen saņēmu Eiropas Savienības finansējumu primārās veselības aprūpes infrastruktūras uzlabošanai, par kuru varēju iegādāties mēbeles, medicīnas ierīces un datortehniku.
- Kā sastapāt savu vīru, ar kuru kopā pārdzīvoti gan kritiski, gan priecīgi brīži?
- Savu vīru Normundu sastapu dejā. Kad biju te praksē, iesaistījos Apes deju kolektīvā “Metenis”. Ar to devāmies kādā izbraukuma koncertā. Normunds bija jautrs, tāpēc viņš mani saistīja. Turklāt tajā vakarā pēc koncerta viņš dejoja tikai ar mani, pēc tam pastaigājāmies... Ziemā ir gari, tumši vakari, tāpēc turpinājām sazvanīties un tikties. Taču vēlāk esmu secinājusi, ka tas bija Dieva pirksts. Kristiešiem tiek atgādināts, ka ir jāļauj Dievam darboties savā dzīvē. Visu laiku biju plānojusi un rīkojusies saskaņā ar saviem nodomiem. Bet tas bija brīdis, kad es paļāvos uz Dievu. Man bija jau 30 gadi, bet nebija ne ģimenes, ne bērnu. Nolēmu, ka ārstēšu un mīlēšu savus pacientus – tie būs mana ģimene. Taču, kad es sevī biju atbrīvojusi vietu, tad acīmredzot Dievam bija iespēja pavērt ceļu mīlestībai. Kāpēc gan Normundam būtu jāiemīlas un jāsaistās ar mani? Tāpēc atzīstu, ka vīrs Normunds un trīs dēli man ir Dieva dāvana.
2000.gada Līgo dienā bija mūsu kāzas. Laulājāmies baznīcā, jo jūtos tuva Dievam. Man apsolījums Dievam un viņa svētība ir svarīga. Mūsu kāzu dienā bija spiedīgs negaiss, ļoti karsts, bet baznīcas vēsumā varēja gūt veldzi. Bija dažādas sīkas aizķeršanās, kuru dēļ šķita, ka kāzas var izjukt. Tomēr viss beidzās labi, tāpēc biju priecīga un laimīga. Kāzu svinības vīra vecāku mājās Rezakā izvērtās sirsnīgas un jautras.
- Vai var teikt, ka ārstes profesija ir izrādījusies liktenīgā un vienīgā īstā?
- Jā, tagad varu secināt, ka būt ģimenes ārstei Apē ir mana īstā vieta. Tiesa, par mediķi vēlējos kļūt jau kopš bērnības. Lellēm ārstēju zobus un špricēju tām spilvenā. Pati biju diezgan slimīga. Atceros, ka Apes slimnīcā bēgu zem gultas, lai izvairītos no injekcijām. Taču tas nemazināja vēlmi ārstēt citus. Pēc pamatskolas gribēju iestāties medicīnas māsu skolā, par laimi, pārdomāju un turpināju mācības vidusskolā un reizi mēnesī braucu uz jauno mediķu skolas nodarbībām Rīgā.
Kad beidzu medicīnas studijas, man vēl nebija ģimenes un bērnu. Nezināju arī, kur varētu strādāt. Taču bija skaidrs, ka gribu dzīvot laukos, nevis Rīgā, kur biju aizvadījusi 12 gadus. Vēlējos atgriezties savā dzimtajā pusē, tāpēc meklēju prakses vietu Apē pie dakteres Vaskas. Te dzīvo mans tēvs un radi. Šī ir mana dzimtā pilsēta, jo esmu dzimusi Apes slimnīcā. Tāpēc es sajūtu sevi kā apenieti un gribu te palikt. Pirmos trīs gadus strādāju Mālupē, bet jau tad sirds vilka uz Api. Kad vīram piedāvāja darbu arodvidusskolā, nolēmām pārcelties uz šejieni.
- Šķiet dīvaini, ka esat teikusi – nevarat sevi uzskatīt par veiksmīgu ārsti.
- Es sevi neuzskatu par talantīgu ārsti. Ir ļoti daudz jāzina un jāprot, lai varētu palīdzēt saviem pacientiem. Visu laiku ir jāmācās. Par laimi, pie manis nevienam nav jānāk piespiedu kārtā, jo ir vēl otra ģimenes ārste. Tas nozīmē, ka pacienti mani izvēlas, tāpēc veidojas savstarpējas sapratnes un uzticēšanās atmosfēra. Katrā ziņā ir sajūta, ka esmu savā vietā. Kad vajadzēja izvēlēties specialitāti, es sevi neredzēju ātrajā palīdzībā. Man vajag laiku pārdomāt un izvērtēt situāciju, meklēt un atrast papildu informāciju, gūt jaunas zināšanas un pieredzi. Mani aicināja arī mācīties par ausu, kakla un deguna speciālisti, taču atteicos, jo negribu operēt. Es šuju brūces, ja tas ir vajadzīgs, taču tas nav mans aicinājums. Ģimenes ārsta pienākumi man ir vispiemērotākie. Ja kādreiz jautā, ko es citu varētu darīt, tad nezinu atbildēt.
- Kas ir galvenais cilvēkiem šajā Dieva pasaulē?
- Grūti pateikt. Laikam katram ticīgam cilvēkam kādreiz rodas šaubas. Bet šaubas ir tās, kas sašķoba un nokauj ticību. Turpretim tās virza zinātni, veicina tās atklājumus. Esmu mediķe, tāpēc nemaz nedrīkstu visam ticēt. Manī visu laiku ir kāds urķis, kas liek meklēt un pārliecināties. Droši vien tāpēc Apes draudzē mani uzmana, lai nenovirzos no drošas ticības ceļa. Bet es tāda esmu, tāpēc man ir ārsta profesija, lai katru slimību un jautājumu, par kuru ir šaubas, izpētītu no visām pusēm. Dažkārt mani kolēģi brīnās, kam man tas vajadzīgs. Piemēram, esmu studējusi homeopātiju. Vairākus mēnešus regulāri braucu uz Rīgu, klausījos lekcijas un esmu laimīga, ka tagad tik daudz par to zinu. Medicīnas studijās tas netika mācīts. Tagad aktuāla ir ārstnieciskā teipošana, ko esmu nedaudz apguvusi. Tā ir ārstēšanas metode, kas veicina organisma atveseļošanās procesus, iedarbojoties uz kustību – balsta sistēmu, nervu un cirkulācijas procesu. Visu laiku meklēju, kā var vēl citādāk palīdzēt atveseļoties, uzlabot un stiprināt veselību. Tā rīkoties mudina dzīves dārdzība. Turklāt ne visu var izārstēt ar zālēm. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ticība paplašina baltās svītras dzīvē

Kategorijas