Viena diena aiz robežas

2013. gada 1. novembris 00:00

Nesen biju dienas ekskursijā uz mums tik tuvo Monistes pagastu Igaunijā. Tas, ko es tur ieraudzīju, bija Latvijas vīzija, kāda tā varētu būt, kādai tai vajadzētu būt un kādu mums pašiem to vajadzētu veidot.

Mums jau šķiet kā tādas ārpuszemes ekstras
Viens no lielākajiem pārsteigumiem nebija vis zilās lapsas un aļņa aptaustīšana Alaveski zoodārzā, bet gan bibliotēka Saru kokapstrādes cehā, kurā darbu atraduši arī vairāki cilvēki no Apes. Pārsteidza mani šī darbavieta ne tikai ar to, ka tajā strādā vairāki apenieši, bet ar kādiem diviem īpašiem kabinetiem kokapstrādes ceha ēkā. Gaitenī ir divas durvis uz vienām rakstīts, ka tur pieejams bezvadu internets, bet uz otrām, ka aiz tām atrodas bibliotēka. Es skatījos, ilgi skatījos un tā arī nespēju atskārst, pag, te tiešām pret cilvēku izturas kā pret cilvēku, kuram atpūtas brīdis nav vien cigaretes izpīpēšana vai uz tualeti izskriešana, bet gan saturīga atpūta. Es gan nezinu, vai to bibliotēku kāds vispār izmanto, bet man šķiet, ka tajā noteikti kāds aizdodas palasīt kādu žurnālu un iedzert kafiju. Igaunija mani pārsteidza ar šīm dažādajām detaļām, kuras mums jau šķiet kā tādas ārpuszemes ekstras, bet patiesībā tām vajadzētu kļūt par ikdienu arī pie mums.

Nav jau tā, ka tur zāle būtu zaļāka
Mani pārsteidza arī tas, cik ļoti jūtama šī atšķirība vien pāris kilometru aiz mūsu robežas. Igaunijā viss šķiet sakārtotāks, savāktāks, pārdomātāks. Nav jau tā, ka tur zāle būtu zaļāka, bet man šķiet, ka tur cilvēki spēj vairāk izmantot tos resursus, kuri viņiem ir. Kādā pieturā sēdēja pajauns vīrietis, ap gadiem 30, pilnībā piedzēries ar divlitru alus pudeli rokās. Vairāki ekskursanti savā starpā sarunājās, ka, redz, arī Igaunijā ir dzērāji, un šajā it kā pa jokam izteiktajā piezīmē es saskatīju milzīgu patiesību par mums un to, ka tik daudziem no mums Igaunija tik tiešām šķiet kā tāda utopiska vīzija, kā zeme, kurā nav trūkumu. Ir, protams, ka arī tur ir trūkumi. Satikto igauņu starpā esmu dzirdējusi dažādas runas, un viņi sūdzas gluži kā mēs. Ja pēc teiktā būtu jāvizualizē valstis, tad Latvija un Igaunija būtu mats matā vienādas, bet tā tomēr nav, un es neizprotu šīs atšķirības noslēpumu.
Ekskursijas beigās iegriezāmies arī Zvārtavas pilī, kura top aizvien skaistāka, un mazliet šķita, ka šeit Igaunija vēl turpinās, taču, kad nokļuvām Gaujienā, pārņēma sarūgtinājums. Tur ir tik daudz skaistu vietu un ēku, bet tās drūp kopā! Varbūt vienkārša aizdošanās uz Gaujienu šķistu skaista zelta rudens pabaudīšana, bet pēc atgriešanās no tik tuvējās Igaunijas šķita, ka ierodos tur ar atvērtām acīm uz visu, kas pie mums notiek. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Viena diena aiz robežas

Kategorijas