Atrast sevī mieru

2013. gada 8. novembris 00:00

1395

Vizītkarte
◆ Vārds, uzvārds: Ieva Vimba.
◆ Dzimusi: 1962.gada 1.janvārī Salas pagastā.
◆ Izglītība: augstākā.
◆ Ģimene: meitas Elīna, Terēze un Annija.
◆ Hobiji: adīšana, dejošana, ceļošana, grāmatu lasīšana un fiziskās aktivitātes.
◆ Dzīves moto: “Ar smaidu ir vieglāk pārvarēt grūtības.”

Alūksniete Ieva Vimba ir sociālā darbiniece Jaunannas un Mālupes pagastā. Viņai ir arī vairāki vaļasprieki, kuri palīdz novērsties no grūtās ikdienas, baudīt dzīvi un sniegt prieku citiem cilvēkiem.
“Nāku no Jēkabpils rajona. Mācījos Bulduru sovhoztehnikumā un pēc valsts sadales nokļuvu Alūksnē. Pirms tam te biju bijusi tikai vienu reizi. Man bija iespēja doties strādāt vai nu uz Liepāju, vai Alūksni. Es paskatījos, ka kursē tāds autobuss Alūksne-Jēkabpils, un tā nu es te arī nokļuvu. Sākumā dzīvoju Jaunannā, bet vēlāk pārcēlos uz Alūksni,” stāsta I.Vimba.
- Jūsu darbs ikdienā ir smags.
- Sociālo darbu nevar strādāt bez kaut kā tāda, kas palīdzētu dienas beigās no tā pārslēgties uz ko citu. Visgrūtākais šajā darbā ir tieši salauztie dzīvesstāsti, kuros iesaistīti bērni. Daudzi vecāki nedomā par rītdienu un dzīvo tikai šodienai. Ir vecāki, kuriem tiek noņemtas bērnu aprūpes tiesības, bet tad, kad viņiem piesakās nākamais, viņi vēl aizvien nav nodrošinājuši topošajam bērnam pat elementāras lietas. Cilvēki saka, ka domās par to vēlāk, taču mēs zinām, ka ne vienmēr tā notiek. Ir skumji tie gadījumi, kad redzu, ka cilvēki nemainīsies. Tādu ģimeņu nav daudz, bet tik un tā tas ir skumji. Ir vecāki, kuri pārlieku daudz lieto alkoholu, nerūpējas par bērniem, neinteresējas par viņu sekmēm un uzvedību ārpus ģimenes. Tādos gadījumos varam tikai iedomāties, ko ģimenē redz bērns.
Šajā darbā grūti arī tas, ka ne visiem vari palīdzēt. Piemēram, pabalstu veselības aprūpes pakalpojumu apmaksai var saņemt personas, kuru ienākumu līmenis ir līdz 120 latiem uz vienu ģimenes locekli. Taču ir tādi, kuriem šie ienākumi ir par dažiem santīmiem lielāki, un viss – cilvēks vairs nav šajā kategorijā un nevar saņemt atbalstu! Mēs nevaram piešķirt trūcīgās personas statusu cilvēkiem, kuriem ienākumi ir lielāki par 90 latiem, tas nozīmē, ka viņi nevar saņemt ārstēšanās atvieglojumus, pretendēt uz brīvpusdienām bērniem un cita veida palīdzību. Savā darbā saskaros ar dažādiem gadījumiem, tāpēc varu teikt, ka ir cilvēki, kuri darīs visu, lai mainītu savus apstākļus, bet ir arī tādi, kuri neko īpaši nevēlas darīt. Tagad novadā ir vienotais dzīvokļu fonds. Mālupē pēdējā gada laikā dzīvokļi piešķirti problemātiskām ģimenēm, līdz ar to nākas strādāt ar jaunām, nepazīstamām ģimenēm, jāiedziļinās viņu dzīvesstāstos, jāpalīdz atrisināt problēmas. Darba apjoms nudien ir liels.
Man mājās ir meita, bet pēc darba bieži vien gadās tā, ka negribas ar cilvēkiem pat runāt, jo esi bezgala piekusis. Meita jau pēc manas sejas pirmajos mirkļos var pateikt: “Mammīt, bija grūta diena, vai ne?” Lai atslēgtos no grūtās ikdienas, man ir daudz vaļasprieku. Man patīk adīt, ceļot, dejot, makšķerēt un darīt daudz ko citu, kas palīdz noņemt dienas smagumu.
- Kas ir tas, kas rokdarbos jūs īpaši saista?
- Tas ir miers, kuru sniedz adīšana. Tās procesā visas domas atslēdzas. Tā ir savdabīga meditācija.
Adu jau kopš bērnības, jo mana mamma Terēzija Ģēģere bija ļoti liela adītāja. Mēdzu adīt arī no rītiem pirms autobusa, jo man ir svarīgi izmantot katru brīvo brīdi. Jo vecāks tu kļūsti, jo vairāk izproti laika vērtību un to, ka to nevajadzētu izšķiest. Man sociālajā darbā palīdz arī draugi no Somijas, un es viņiem varu pateikties, kaut ko uzadot. Viņi dāvina kaut ko vērtīgu un nepieciešamu mūsu pagastu cilvēkiem, bet es jau nevaru viņiem uzdāvināt kādas gaisa pilis, tāpēc mana pateicība ir adījumi. Tā nu tās saadītās zeķes aizceļojušas arī uz Somiju. Tās valkā arī Norvēģijā, Anglijā, Īrijā un Zviedrijā. Adīšana man ļauj kaut ko no sevis dot arī saviem mīļajiem. Tagad man ir noadīti 40 pāri zeķu, bet zinu, ka visi kaut kur aizies. Adu arī saviem bērniem, meitām Elīnai, Terēzei un Annijai, kā arī mazmeitiņai Elīzai, kura savu dzimšanas dienu svin 11.novembrī. Mana jaunākā meita Annija mācās 12.klasē, un drīz arī viņas ceļi vedīs projām no mājām.
- Vai vecākiem ir viegli palaist savus bērnus lielajā dzīvē?
- Bērnus ir jāprot palaist. Jo agrāk tu viņus palaidīsi, jo agrāk viņi atnāks atpakaļ. Bērni zvana, interesējas. Esmu laimīga, ka ar savām meitām varu parunāties kā ar draudzenēm. Tas ir pats labākais, kas var būt! Galvenais ir savstarpējās sarunas, tieši tās rada cieņu un uzticēšanos. Pirms astoņiem gadiem no Jaunannas pārcēlāmies dzīvot uz Alūksni. Uz darbu Jaunannā bija jābrauc pusē septiņos, un man bija ļoti jāuzticas savām meitenēm, jo atgriezos tikai vakarā. Vienreiz Annija, kad mācījās 4.klasē, man vakarā pastāstīja, ka bijusi viena pati pie ezera un kādu mieru viņai tas sagādājis. Tajā pašā vakarā sarunājām, ka viņa nekad neies viena pati pie ezera, jo pilsētā nav tik drošas pastaigas vienatnē. Galvenais ir nevis kaut ko aizliegt, bet izrunāties. Ja ir vairāki bērni, tad katram no viņiem ir jāvelta atsevišķs laiks, nevar visu laiku runāties kopā ar visiem. Katrs bērns ir pelnījis vien viņam atvēlēto laiku. Ar jaunāko meitu no rītiem, kamēr citas māsas gulēja, mēs sēdējām pie brokastu galda un pārrunājām viņai svarīgas lietas. Ieteikt gan, kā labāk audzināt bērnus, es tomēr nevienam nevaru. Ne arī pārmest, jo kā gan es varu kādam pārmest, ja neesmu izgājusi viņa dzīvi, neesmu cietusi vai vīlusies kā šis cilvēks? Mums katram ir sava pieredze, sava dzīve. Vienīgais, ko es ieteiktu - lai tad, kad vecāki kļūdās, bērni nebūtu tie, kas cieš.
- Jūs esat mācījusies arī psiholoģiju.
- Jā, esmu pabeigusi psihologus Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā, un tas man ir sniedzis daudz ko vērtīgu arī pašas dzīvē. Esmu ieguvusi daudz zināšanu, bet svarīgi ir arī sevi mīlēt. Nevar mīlēt citus, nemīlot sevi.
Viens no maniem mīļākajiem autoriem ir brazīliešu rakstnieks Paulu Koelju. Bieži šķiet, ka visa pasaule gāžas un dzīvē ir neatrisināmas problēmas, bet tad paveras ceļš un - viss notiek. Man ir ļoti paveicies ar cilvēkiem apkārt – meitām, draugiem, kolēģiem. Zinu, ka tās ir mūžīgas vērtības. Ticu arī augstākajai varai. Mūsu likteņa grāmatā jau ierakstīts ceļš, bet nelielas ceļa korekcijas ir taču arī pieļaujamas.
- Ko jums dzīvē sniedz deja?
- Dejoju jau kopš 1.klases, kad mana audzinātāja bija Valentīna Putniņa. Viņa bija arī deju skolotāja un arī ielika mūsos šo mīlestību uz deju. Dejojām gan tautiskās, gan sarīkojumu dejas. Tagad dejoju Jaunannas tautisko deju kolektīvā “Oga”, kuru vada Aiva Vilciņa. Kad dejoju, viss smagums aiziet, kļūst viegli un labi. Protams, ir dienas, kad tam nepietiek spēka, bet pārsvarā arī caur nogurumu tiek aiziets uz dejām un caur šo fizisko slodzi tu gūsti enerģiju. Nodejojamies slapji, un tad tikai gribas ieskriet dušā, iedzert tēju un gultā iekšā. Tuvākā uzstāšanās būs valsts svētkos Jaunannā, kad rādīsim jaunu deju. Ir patīkami, ka viss notiek tik aktīvi. Agrāk katru dienu no Alūksnes uz Jaunannu braucu uz darbu ar velosipēdu. Tagad gan to nedaru, bet tieši šī fiziskā slodze palīdz izmīt visu, kas sakrājies uz sirds. Braucot uz darbu vai no tā, es nopeldējos arī Alūksnes ezerā vai Pededzes upē. Tas man bija kā rituāls.
- Pastāstiet par saviem īpašajiem gaļas pīrādziņiem!
- Daudzi jau gatavo pīrādziņus, un tas nav nekas īpašs, bet šos pīrādziņus man iemācīja gatavot mans vīrs, kuram to bija iemācījusi viņa mamma. Tie ir tādi īpaši, maziņi speķa pīrādziņi, kuros ir daudz gaļas. Arī mana ome cepa pīrāgus, taču viņa bija stingrāka un viņas virtuvē valdīja viņas kārtība, tāpēc mēs, bērni, tur nevarējām pārāk izpausties un iemācīties kaut ko jaunu. Mana ome kungu laikā bija strādājusi Rīgā par mājkalpotāju un tieši tādēļ bija ļoti manierīga. Kad ome aizgāja mūžībā, mēs ar dvīņumāsu Daci sākām aizvien vairāk laika pavadīt virtuvē un mācīties. Māsai ir iedzimts omes talants uz ēst gatavošanu, bet mans trumpis ir speķa pīrāgu gatavošana. Mana vecākā meita mācījās Rēzeknē, un es katru svētdienu ar autobusu viņai sūtīju paciņu ar visādiem labumiem un saviem pīrāgiem. Meitas draudzenes ātri vien pie tiem pierada un Rēzeknē jau tos pīrādziņus gaidīja ar nepacietību. Tur tādus pīrāgus nesauc par speķa pīrāgiem, bet gan par bulkām. Tā manas meitas draudzenes šos pīrādziņus iesauca par Vimbu bulkām. Pīrāgus cepu katru svētdienu. Tagad gan to daru retāk, taču uz radu sabraukšanām vai svētkiem tie noteikti tiek likti galdā.
- Ko jūs ieteiktu tiem cilvēkiem, kurus nospiež dzīves smagums?
- Noteikti atrast kādu nodarbi, kura jums dotu enerģiju. Es ne vienmēr varu sevī atrast šo spēku, bet ir jācenšas atrast tas, kas palīdz atslēgties. Fiziska slodze palīdz dažas rūpes no sevis attālināt. Man palīdz darbošanās dārzā, jo zeme dod mums spēku atjaunošanu. Pati esmu pabeigusi Bulduros daiļdārzniekus. Pavasaros dzīvoklī audzēju stādus un vairs tos nepērku. Man patīk arī makšķerēšana, kas dod mieru - apkārt ir klusums, ūdens, problēmas atkāpjas otrajā plānā. Tās ir tādas mazas lietas, kas spēj sakārtot un sniegt mieru. Cilvēkiem ir grūti pierast pie pārmaiņām, it sevišķi juku laikos. Daudziem bija darbs, kolhozi, un tad pēkšņi tā vairs nebija. Cilvēki vienkārši nezināja, ko iesākt. Daudzi negribēja strādāt citu labā, bet tu taču strādā sev! Tev jādomā, ko tu vari darīt savā labā. Ir jāmaina attieksme un jāsaprot, ka mēs paši esam savas laimes kalēji un itin nevienam nav viegli. Man ir teikts, ka man jau ir viegli, jo es strādāju, bet es esmu mācījusies vairākās augstskolās, tērējusi savus līdzekļus, piecus gadus katru sestdienu devusies uz Rīgu, lai iegūtu izglītību, tad trīs gadus mācījusies Daugavpilī. Nav tā, ka man kaut kas būtu nokritis no gaisa, viss ir panākts ar savu darbu.
- Tagad daudzi izvēlas doties strādāt uz ārzemēm.
- Meitas man arī ir ieteikušas braukt, bet es jau esmu te iesūnojusi. Es gan neesmu ļoti kategoriska un nekad nesaku: nekad. Es nenosodu arī tos cilvēkus, kuri dodas pelnīt naudu uz ārzemēm, lai nodrošinātu sevi un savu ģimeni. Man nav bail no pārmaiņām, un es nebaidos no darba, taču pagaidām nedomāju nekur doties. Zināms patriotisms, mīlestība uz zemi un tautu ir arī manām meitām. Tiesa, ar patriotismu vien paēduši mēs nebūsim, tāpēc nevienam nevajadzētu pārmest. Katram cilvēkam pašam ir jāizvēlas un jāizlemj, kā dzīvot. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Atrast sevī mieru

Kategorijas