Laima, par mums lem(i), sargā mūsu zemi!

2013. gada 15. novembris 00:00

1407

Kopš senseniem laikiem cilvēki ir dzīvojuši simbolu un tēlu pasaulē, kur garīgais un ikdienišķais ir cieši savijies.
Simboli, ko veido latviskās jeb baltu zīmes, ir daļa no dabas, no mums pašiem. Ilzenes pagasta “Sapnīšu” saimniece Ārija Vērse ir pārliecināta, ka latvisko zīmju simbolika ir mums asinīs, jo tā ir pati senākā informācijas un enerģijas izteiksmes forma.
Taču, kas senatnē bija pats par sevi saprotams, mūsdienās daudziem ir pazaudēts. Bet nekur pasaulē nav saglabājusies tāda zīmju bagātība kā pie mums.
Ā.Vērse ne tikai izzina un lieto, bet arī stāsta citiem par seno zīmju nozīmi. Viņai ir žēl katra cilvēka, kas aizbrauc no Latvijas, un katra, kurš no lauku pagastiem, no novada pārceļas uz dzīvi lielpilsētās. “Ar katru šādu aizbraukšanu mēs kļūstam enerģētiski vājāki,” viņa saka.
“Tāpēc mums ir tik grūti, jo tieši laukos smeļamies spēku latviskajai dzīvesziņai. Tas ir tāpat, kā viena pirtsslotiņa ātri izsmaržo, tai vairs nav spēcīgā lapotnes aromāta. Bet, kad paņem kādu no kopā sasietām pirtsslotiņām, tās izplata spēcīgu smaržu,” salīdzina Ārija Vērse. Lauki, meži, ūdeņi – tas ir visa pamats, bez kura nevar pastāvēt arī pilsētas. “Ka lauki paliek arvien tukšāki un klusāki, izjūtam ikdienā. Svētkos, kad atbrauc bērni, radi un paziņas, notiek pasākumi, ir liekāka dzīvība. Līdz ar to jūtams spēks, ko rada kopējā enerģija. Tā, šķiet, virmo gaisā,” uzsver Ā.Vērse. Viņu sarūgtina, ka sabiedrībā jūtama nomāktība, vienaldzība gan pret politiskām norisēm, gan apkārt notiekošo. “Daudzi vairs netic, ka kaut kas varētu uzlaboties, ka kāds viņos ieklausīsies. Tomēr Lāčplēša dienu un valsts dzimšanas dienu svin, kaut iededzot svecītes logos. Tas liecina, ka cerību dzirkstīte mūsos kvēlo,” secina Ā.Vērse.
Ārija Vērse bija pirmsskolas izglītības iestādes skolotāja, taču Laima jeb liktenis pavēra ceļu, lai padziļināti apgūtu psiholoģiju, pirts zinības, baltu zīmju simboliku un masāžas. Šajā darbā viņa gūst garīgo gandarījumu, dāvājot cilvēkiem sirds siltumu, zināšanas, atziņas un prasmes. “Cilvēku gaišums un pateicība, ko vārdos nevar izteikt, ir tas, kā dēļ esmu gatava darīt visu, ko zinu un protu,” saka Ā.Vērse.
- Kur smelties spēku, lai uzturētu cerību, enerģiju un dzīvesprieku?
- Mūsdienu cilvēkiem vajag vairāk pozitīvu emociju. Lai varam priecāties, nevis tikai izdzīvot. Esmu novērojusi, ka arvien vairāk ir to, kuri spēku un enerģiju meklē mūsu tautasdziesmās, tradīcijās, gadskārtu svētkos un rituālos, arī latviskajās jeb baltu zīmēs. Acīmredzot senči sūta mums savas zināšanas, kuras var apgūt gan kursos, gan pašmācībā, izzinot un pētot latviskās vērtības, atziņas un pieredzi. Pati gan pirts zinības, gan reiki, gan latviskās jeb baltu zīmes un to enerģētiku divu gadu laikā apguvu semināros, ko vadīja pazīstamais pirtnieks un dziednieks Ziedonis Kārkliņš. Pēc tam izziņas procesu, apgūstot enerģētiku, četrus gadus turpināju pie viedo zinību tulka Andreja Bites.
Man mazai ļoti patika pasakas. Sevišķi manī aizķērās tie pasaku tēli, kas simbolizēja dabas un visuma spēkus. Pasakās gluži kā dzīvs staigāja Dieviņš, mājā ienāca veca, sirma sieviņa, kura izrādījās pati Laima. Bija gan Meža, gan Jūras māte, kas sargāja savu valstību un arī palīdzēja cilvēkiem, piemēram, izveda no meža apmaldījušos bērnu. Interesanti, ka mans otrs skolotājs Andrejs Bite mudināja lasīt pasakas, jo tajās ir visa mūsu dzīve un dzīves gudrības. Ļoti daudz lasīju un meditēju, lai labāk izprastu saņemto informāciju. Tā man ir radušies pašai savi atzinumi. Latvju zīmes ir kā antenas, kas mūs enerģētiski savieno ar senču zināšanām. Ja atzīst seno latviešu dievības, tad latvju zīmes palīdz. Ja šīs ticības nav, tad diez vai zīmes parādīs ceļu, kādu labāk izvēlēties un iet.
- Kādas ir zīmes un kā tās lieto?
- Ir Dieva zīme, Māras zīme un Laimas zīme, kā arī citas un vairāku zīmju apvienojumi vienā. Dieviņš atbild par visu, kas ir virs mums, Māra – par zemi un visu, kas ar to saistīts, bet Laima ir mūsu likteņa lēmēja. Parasti Laimas zīmi jeb Laimas slotiņu lika virs durvīm, lai tā, cilvēkiem ienākot telpā, notrauktu negatīvās enerģijas. Attīrīta cilvēku enerģija dara tos gaišākus, labākus. Zīmes var neizgatavot, bet vienkārši uzzīmēt ar roku vai domās. Pērkonkrustu jeb ugunszīmi nereti saista ar agresiju, jo to kā simbolu izmantoja nacistiskā Vācija. Taču tā ir viena no senākajām zīmēm, kas lietota kā sargātāja pret ļaunumu. Pērkonkrusts iznīcina sliktu enerģiju, tāpēc to var likt mājā pie sienas, lai sargā mūs no nepatīkamām emocijām. Jebkura zīme, kuru iegādājas vai izgatavo, vispirms ir rokās jāsasilda un domās jāiegriež, lai tā strādā. Ūsiņa zīme, kas dod īpašu spēku, tiek dēvēta arī par Dzīvības un Veselības zīmi. Ja ir slims bērns, tad to var ielikt gultiņā, lai tā strādā. Droši vien rezultātu nevarēs just uzreiz, kā tas varbūt ir, iedzerot zāles, toties zīmes strādā lēnāk un pamatīgāk. Zīmes gatavo no dažādiem kokiem. Man Dzīvības zīme ir gatavota no pīlādža, kuras vidū ir ozols, tātad spēks. Katrs meistars zīmes gatavo pēc savas izjūtas, taču visas aizsardzības zīmes tiek gatavotas no kadiķa vai pīlādža, kā arī no ozola. Kas ir paredzētas sievietēm, tām var izmantot arī liepu vai bērzu. Man ir vairākas zīmes, kuras gatavojis Vecpiebalgas meistars Jānis Neimanis. Viņš kopš astoņdesmito gadu beigām, kad sāka atdzimt latviskās tradīcijas, ne tikai izzināja senču dievības, bet arī gatavoja zīmes, ieliekot tajās savu enerģiju. No viņa man ir Saules koks, kas stiprina ģimeni, dod tai spēku augt un sakuplot, arī sargā. Tas mūsu mājā ir goda vietā. Domāju, ka Saules koks ir palīdzējis, lai mani bērnu neaizbrauktu no Latvijas, lai mēs visi dzīvotu tepat. Ja kādam ir grūtāk, citi cenšas palīdzēt. Būt vienam svešumā ir daudz grūtāk. Turklāt Jānis Neimanis man ieteica zīmi “Dieva acs”, kas esot piemērota tieši man. Tajā ir apvienotas Māra zīme, Laimas zīme un Saulīte jeb enerģētiskais kanāls.
- Tagad esat uzkrājusi zināšanas un iemācījusies lasīt zīmes, kas sniedz informāciju, ko pirms gadu tūkstošiem ar zīmju ģeometriskajām formām gribējuši pavēstīt senči.
- Ar šīm zināšanām esmu dalījusies vasarā sieviešu nometnē Zeltiņos un nesen - ar interesentiem Jaunannā. Pati zīmes lietoju gan pirts rituālu laikā, gan ikdienā. Piemēram, ar pirtsslotiņu uzvelku Dzīvības zīmi cilvēkam, lai viņam būtu labāks noskaņojums pirtī. Uz lāviņas man ir Laimas krusts, ko ar roku iezīmēju enerģētiski. Zīmes ir visapkārt, bet iespējams, ka citi tās neredz. Nesen atbrauca paziņa, kas pie mums ciemojusies vairākkārt, bet pirmo reizi pajautāja – no kurienes man ir latvju zīme, kas tur bijusi jau sen. Tas nozīmē, ka acīmredzot tobrīd zīme strādāja, tāpēc to pamanīja. Pirts rituālā cenšos izmantot visu, lai dotu cilvēkiem pozitīvas emocijas: kaut drusciņ laimes sajūtu, kaut nelielu ticību nākotnei un labas domas. Daudzi ir neapmierināti, ka Alūksnē ielu rekonstrukcijas laikā ir grūti pārvietoties. Bet var arī paskatīties no otras puses – daudzi brauc lēni un uzmanīgi, pieklājīgi cits citu palaižot vai pat dodot priekšroku. Rīgā visi traucas, un nevienam ceļu negriež... Tas ir ļoti svarīgi – arī sliktajā saskatīt labo.
- Kā pirtī var uzlabot ne tikai pašsajūtu, bet arī domas?
- Es smaidu un cenšos katram pateikt kaut ko labu, gaišu, siltu. Tad visi jūtas lieliski. Protams, uzmundrināt man palīdz gan latvju zīmes, gan visa pirts atmosfēra. Tāpēc nereti atbraucēji atzīst, ka šeit ir miers un var justies labi. Aizmirstas nepatikšanas un rodas pacēlums kā septītajās debesīs. Iespējams, daudzi pat nenojauš, ka par to var teikt paldies arī zīmēm, kas palaikam tiek šur un tur ieliktas.
- Tiek izmantotas arī tautasdziesmas?
- Jā, bet es tās skaļi nerunāju. Klusu domās noskaitu, jo ir cilvēki, kuri nesaprot tautasdziesmas. Viņiem varbūt šķiet, ka tā ir pātarošana. Ja redzu, ka cilvēks ir stipri saguris, klusībā pie sevis dungoju “Pie Dieviņa gari galdi”, tādā veidā enerģētiski attīrot, lai pēc tam varētu teikt, ka jūtas kā no jauna piedzimis.
- Galvenais darba instruments pēršanai pirtī tomēr ir slotiņas.
- Lai gan vajag apmēram 1000 slotiņas, tās sienu tikai pati, jo tad zinu – ko un kā sasienu. Turklāt man ir svarīgi palūgt atļauju Meža mātei. Vienmēr atceros un ievēroju lūgumu tautasdziesmā, kurā bērziņš aicina nelauzt tam galotnīti. Ja es pieeju pie koka, griežu zarus un šķēres nokrīt, tad zinu – no tā ir jāiet prom. Šie ir trīs noteikumi, kurus vienmēr ievēroju. Meža māte mani sargā, tāpēc parasti es čūskas neredzu. Taču, ja kādu ieraugu, tad tajā dienā dodos no meža prom, jo sajūtu brīdinājumu. Tiesa, reiz Meža māte mani izjokoja. Staigāju pa mežu un jutu, ka laikam no slotu siešanas nekas labs nesanāks – neviena koka zari neder. Tomēr gāju arvien tālāk, līdz apmaldījos. Kritu panikā, pazvanīju vīram, kas ieteica palikt uz vietas. Apsēdos, palūdzu Meža mātei piedošanu un jautāju, vai varētu tikt no meža laukā. Tad man atnāca informācija – tev priekšā ir zaru klājums uz stigas, pa to ej laukā. Pacēlu acis – patiesi turpat pāris soļu tālāk ir zaru klājums un varēju tikt uz ceļa. Tas nozīmē, ka ir neredzami spēki, kuri mums var palīdzēt.
Nu jau vairāk nekā 12 gadus esmu pirtniece un nepārtraukti mācos. Ir tāda sajūta, it kā kaut kas liktu pētīt un arvien vairāk izzināt gan baltu zīmes, gan pirts zinības, gan apgūt dažādus masāžas veidus. Pēdējais, ko esmu apguvusi, ir ķermeņa ritma izjūta. Tā ir sava veida masāža, ar ko var izzināt savu ķermeni un caur tā ritma izjūtu atrisināt daudzas problēmas. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Laima, par mums lem(i), sargā mūsu zemi!

Kategorijas