«Balto zvirbuļu» salidojums

2013. gada 15. novembris 00:00

Ar alkoholismu vairāk vai mazāk veiksmīgi tiek galā anonīmie alkoholiķi (AA), kuru sadraudzība Latvijā 8. novembrī svinēja 25 gadu jubileju. Tāpat kā citur pasaulē, tā guvusi unikālus panākumus, palīdzot daudziem izglābties no dzeršanas un, izmantojot vienkāršu programmu, sasniegt ilgstošu un noturīgu skaidrību. Pagājušajā sestdienā Rīgas Stradiņa universitātes aulā notika atklātā svētku sapulce «Latvijas AA pieņemas spēkā un cerībās».
«Tikai 5 – 10 procenti no visiem alkoholiķiem ir tie, par kuriem esam vienisprātis, jo tos var atpazīt jau pa gabalu. Pārējie 90 procenti vēl ir īsteni sabiedrības locekļi, cienīti, mīlēti un ieredzēti, kuriem jau sen ir problēmas, kuru dzeršanas dēļ cieš tuvinieki, draugi un darbabiedri, bet viņi šīs ciešanas padarījuši par sava dzīvesveida sastāvdaļu,» to bukletā «Es esmu alkoholiķis» reiz rakstījis kāds, kurš ir atveseļojies.
Atveseļojies, bet ne izveseļojies, jo ar šo kaiti jāsadzīvo visu mūžu. Ar maldīgo uzskatu «nu jau esmu vesels un varu iedzert tikai mazliet» ne viens vien ārstēties pamēģinājis alkoholiķis nobraucis visdziļākajā peklē, no kuras atpakaļceļa tik tiešām vairs nav. Sadzīvot ar bīstamo slimību vienam grūti. Ar to vairāk vai mazāk veiksmīgi tiek galā anonīmie alkoholiķi.
Pirmā AA grupa ārpus Rīgas dibināta Jelgavā, arī tagad šī pilsēta, pateicoties ne tikai atsevišķiem entuziastiem, bet lielā mērā arī slimnīcas «Ģintermuiža» un tās Narkoloģiskā dienesta īstenotās Minesotas programmas klātbūtnei un atbalstam, ir kustības priekšgalā, jo darbojas pat vairākas AA grupas.
«Kā narkoloģe varu tikai priecāties, ka tāda atbalsta kustība ir. Kamēr cilvēki nāk uz ārstēšanos, viens no viņu pienākumiem ir apmeklēt AA sapulces. Iepazīšanās ar AA grupām un to darbību iekļauta Minesotas programmas tehnoloģijas medicīniskajā aprakstā. Savukārt AA biedri, ar kuriem mums izveidojusies laba sadarbība, nāk pie mums un dalās savā pieredzē, kā sadzīvot ar neizārstējamo slimību,» stāsta Lilita Caune, VSIA «Slimnīca «Ģintermuiža»» Narkoloģiskā dienesta vadītāja.
«Varu arī teikt, ka mūsu absolventi (Minesotas programmas beidzēji – red.) ir nopietns resurss, kas AA kustību palīdzējis izplatīt pa visu Latviju. Piemēram, anonīmo alkoholiķu grupas Ventspilī, Saldū, Tukumā, Rēzeknē un vēl citās vietās izveidojuši tie, kas izbaudījuši 28 dienu ārstēšanās kursu Minesotas programmā. Svarīgi tas, ka atkarības slimība ir dzīvesveids ar savu domāšanu un izpratni par lietām. Labākais variants, protams, ir tad, ja cilvēks pieņem lēmumu atveseļoties un nāk ārstēties. Parasti šāda lēmuma pieņemšanu veicina dzeršanas radītais posts, apzināšanās, ka vajadzīgs kaut ko darīt,» novērojusi L.Caune.
AA kustības pozitīvā loma ir tā, ka cilvēkam, kurš sapratis, ka viņa dzīves norma ir nedzert, tiek piedāvāta iespēja labi justies arī bez kārtējās alkohola devas, norāda speciāliste. Ja vairākiem cilvēkiem ir viena doma un viens mērķis, kopā ir lielāks spēks. «Nav jau noslēpums, ka cilvēks, kurš pieņēmis lēmumu nedzert (nevis daudz vai maz, bet vispār – nedzert), mūsu sabiedrībā tiek uzskatīts par balto zvirbuli. Mums diemžēl ir alkoholiskas tradīcijas un dzeroša sabiedrība. Lielai daļai iedzeršana kļuvusi par dzīves normu. Un ko darīt tad, ja slimība vairs to neļauj? Jāmaina domāšana. Ar atkarības slimību katram jātiek galā pašam, bet tas nav izdarāms vienatnē. Es neatceros, kurš izdomājis šos gudros vārdus, bet absolūti piekrītu teicienam – skaidrība sākas no kājām! Ja cilvēks grib atveseļoties, lai kājas viņu aiznes uz AA sapulci (jo galva vēl kādu laiku nebūs kārtībā). Atrodoties vidē, kur visiem ir viens mērķis un jūtot šo kopīgo enerģiju, ar cilvēku notiek brīnumu lietas. Simtprocentīgas garantijas, protams, nav. Var būt arī citi apstākļi un individuāli gadījumi, bet AA sapulces ir ļoti laba iespēja sev palīdzēt.» ◆

Tā nav sacensība, bet iespēja izglābties
Aivars, anonīmais alkoholiķis
◆ - Šogad aprit 25 gadi kopš Anonīmo alkoholiķu sadraudzības aizsākumiem Latvijā. 1988. gada 8. novembrī ar narkologa Emiliana Brokāna gādību satikās divi alkoholiķi – Pēteris un Austris, kuri vēlējās atmest dzeršanu. Viņi bija ieradušies Aptiekas ielā 7/9, Rīgā, lai saņemtu kaut kādu palīdzību. E.Brokāns, kurš bija informēts par AA sadraudzību citās zemēs (līdz tam šī kustība bija jau vairāk nekā 100 valstīs), aicināja abus bēdubrāļus dalīties savā pieredzē un ciešanās, lai tā viņi stiprinātu viens otru. Jau kopš 1935. gada šī savstarpējā uzklausīšana, lēmums neatsākt dzeršanu un iknedēļas anonīmo alkoholiķu sapulču apmeklējums bija darbojies citur. Kāpēc tad ne šeit?
Un tas notika. Kad vienīgajā AA grupā bija jau vairāk cilvēku, no kuriem četriem bija ilgstoši panākumi, tai pievienojos arī es, un mana skaidrība ir tikai desmit mēnešus jaunāka nekā sadraudzība kopumā. Jau pēc diviem mēnešiem kopā ar dažiem citiem jelgavniekiem nodibinājām otro AA grupu Latvijā un pirmo ārpus Rīgas. Tas bija 1989. gada 28. oktobrī. Pirmās AA sapulces Jelgavā notika Narkoloģiskajā dispanserā, kas tolaik atradās Filozofu (toreiz Leona Paegles) ielas galā, blakus 4. autobusa galapunktam. Vēlāk sapulces notika atpūtas kompleksā «Tonuss», tad Elektrības ielā un citur. Jelgavā arī pēc šiem gadiem AA kustība ir aktīvākā ārpus Rīgas. Darbojas četras AA grupas, citās lielākajās pilsētās, izņemot Rīgu, – viena vai divas.
Taču toreiz, deviņdesmito gadu sākumā, radās vēl vairākas grupas Rīgā, tad 1991. gadā Tukumā, 1993. gadā Jūrmalā, 1994. gadā Ventspilī un tā tālāk pa visu Latviju. Austrumlatvijā pagaidām gan tā «pašvakāk». Aprāvušās kādreiz aktīvās grupas Preiļos un Rēzeknē. Pašiem nedzerošajiem alkoholiķiem jāpieliek neatlaidīgas pūles no darba brīvajā laikā. Bet «alga» par to ir laba – viņi nav kapos, bet ir atgriezušies dzīvē kā pilnvērtīgi sabiedrības locekļi.
Patlaban Latvijā ir apmēram sešdesmit AA grupu, kurās satikušies gan trīs četri, gan vairāki desmiti dalībnieku. Liekas, ka maz, taču, rēķinot uz iedzīvotāju skaitu un salīdzinot ar citām valstīm, izskatās diezgan labi. Taču tā nav sacensība, bet prieks par katra jaunatnācēja izgl

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

«Balto zvirbuļu» salidojums

Kategorijas