Tālāk pa ieradumu taciņu

2013. gada 15. novembris 00:00

Ikdienas ieradumi izpaužas pat sīkumos – kā izspiežam zobu pastu, aizveram skapīša durtiņas un nolaižam tualetes poda vāku. Ieradumi ir kā taciņa, kuru katru dienu minam aizvien dziļāku. Taču pienāk brīži, kad nākas meklēt jaunus maršrutus, jo kādu tās iepriekšējās aizkaitinājušas. Parasti tas notiek ļoti tuvās attiecībās, kad sastopas divas dažādas pieredzes, teic psihoterapeite Baiba Gerharde.

Pārņemam vecāku modeli
«Ieradumi ir stiepjams jēdziens. Būtībā tas ir veids, kā dzīvot un sadzīvot, un tiek pārņemts no ģimenes. Protams, mums katram ir savs temperaments, raksturs un citas individuālās iezīmes, tomēr parasti rīkojamies diezgan līdzīgi, kā to darīja mūsu vecāki. Dzīves gaitā cilvēks šo modeli gan var pārvērtēt un apzināti neturpināt rīcību, kas šķitusi pār mēru. Piemēram, ja vecāki bijuši pārāk stingri, saviem bērniem ļāvuši lielāku brīvību vai mērķtiecīgi radīšu ap sevi jucekli, ja mamma vai tētis bērnībā prasījuši ievērot striktu kārtību. Tas pats attiecas uz naudu – pārmērīgu tērēšanu vai taupību,» dažādas situācijas modelē B.Gerharde. Nereti tas izraisa lielu šūpošanos paaudžu vidū, jo ieradumus izmainījušo vecāku bērniem savukārt šī jaunā kārtība šķiet pār mēru, tāpēc viņi atgriežas pie vecvecāku paražām.
Tā tas var turpināties, līdz cilvēks satiek savu otru pusīti, un pavisam noteikti viņu principi un ieradumi atšķirsies, norāda psihoterapeite. «Sākot dzīvot kopā, ātri vien iznāk saskarties ar to, ka otrs dara citādi, nekā esmu gaidījis. Tas parādās jau pirmajās nedēļās, jo attiecībās katrs atnākam ar savu bagāžu. Sākumā esam iecietīgi, mēģinām pievērt acis, izgrozīties, bet jūtu spiediens ātri vien aug,» viņa teic, piebilstot, ka «rozā brilles» mēdz nokrist dažu mēnešu laikā. Daudz šķiršanās notiek tieši pirmā kopdzīves gada beigās, liecina statistika. Tas nozīmē, ka pāri nav tikuši galā ar tā saucamo pielāgošanās periodu, kas sākas uzreiz pēc medusmēneša un ko parasti pavada dažādas intensitātes konfrontācija.

Tolerance un spēja piekāpties
«Kopdzīve būs veiksmīgāka, ja pārim ir līdzīgas vērtības, uzskati, veidi, kā pavadīt brīvo laiku, intereses, piemēram, teātris, pastaigas dabā, sports vai dārza darbi. Jo platformas līdzīgākas un abi raugās vienā virzienā, jo vieglāk būs,» par lielajiem «pamatieradumiem» teic B.Gerharde. Taču pielāgošanās process skar arī visus ikdienas sīkumus, tāpēc neiztikt bez spējas atrast kompromisus. «Katram jārēķinās, ka otrā cilvēkā būs kas tāds, kas tev nepatiks, vai otrs neakceptēs tavu rīcību. Ideāla saskaņa sastopama tikai pasakās. Jautājums, cik katrs ir tolerants un gatavs piekāpties. Reizēm gan tikai viens ikreiz piekāpjas, un viss smagums gulstas uz viņa pleciem. Kādu laiku tā var turpināties, bet tad tas vadzis lūst. Attiecībās tā ir kā bumba ar laika degli, kas mēdz uzsprāgt ap gadiem 40,» salīdzina speciāliste. Tāpēc, ja kopdzīvē radusies spriedze, kaut kā ir par daudz un tas iztukšo, par to noteikti vajadzētu runāt. Esot attiecībās, vienmēr notiek kustība, kad viens saka, otrs atbild, pārmet vai aizstāvas. Tā ir kā māla pika, no kuras, nemitīgi viļājot, beigās var arī kaut ko izveidot. Tādēļ nevajadzētu baidīties no strīdiem, jo šajā procesā arī var atrast efektīvus argumentus un vienoties par kompromisu. Ar laiku šīs pieslīpēšanās karstums gan mazinās. Tomēr vienmēr no jauna uzšvirkst, kad ģimenē ierodas pirmais mazulis, jo atkal katram savi atšķirīgi uzskati, pieredze un pārliecība, kā viņu audzināt. Pāri, kas kopā nodzīvojuši vairāk nekā 20 gadu, par sīkumiem vairs «nekasās» – tikai paburkšķ, novērojusi Baiba.

Arī vīrietis var
sākt mazgāt traukus
Vienoties par kompromisu nereti nozīmē arī mainīt rīcību vai ieradumus, kas var izraisīt lielu partnera pretestību. «Ko nozīmē mainīties? Patiesībā jebkurš var sākt kārtot savas zeķes un piedomāt, kā izspiest zobu pastu, no kādām darbībām atteikties, bet citas sākt. Piemēram, vīrietis var sākt mazgāt traukus, lai arī viņa tēvs to nekad nav darījis. Taču cilvēka būtību – temperamentu, reaģēšanas veidu – mainīt nebūs iespējams. Arī intereses. Neatmaksāsies, ja piespiedīsim otru pusīti, piemēram, atteikties no skrējiena pa mežu, lai viņš tā vietā paliktu ar mani mājās. Partnerim piekāpjoties būtiskās lietās, kas tam ir svarīgas, attiecībās ienāk aizvainojums, skumjas un vilšanās,» brīdina psihoterapeite. Viņa min, ka paša ieradumus, kas traucē otru, vislabāk var saskatīt partnera «spogulī». Taču tas prasa drosmi kaitinošo rīcību apzināties un izmainīt. Visgrūtāk būs cilvēkiem, kuri par sevi kaunas vai ir vērsti uz perfekcionismu. «Ja ir gatavība sadarboties, kā arī cilvēks nebaidās ieskatīties sevī un ieraudzīt savus trūkumus, ir vieglāk atrast kompromisus. Taču, ja viens no partneriem ir vērsts uz konkurenci, no tā nevarēs izbēgt arī attiecībās. Viņš mēģinās pakāpties uz otra cilvēka un sajusties labāk, partneri uzvarot. Tomēr, ja ģimenē vienam pret otru valda maigas jūtas, risinājumu vienmēr iespējams atrast,» sadzīvošanas māku raksturo B.Gerharde. Tajā svarīga emocionālā inteliģence, kas nozīmē censties savas jūtas un pārmetumus otram izteikt saudzīgi, bez vispārinājumiem un aizskarošiem vārdiem. Atvainoties, ja pāršauts pār strīpu. «Ja attiecībās valda mežonīgums, partneri tajās viens otru ļoti sāpina,» atzīst psihoterapeite, katru pāri kopdzīvē aicinot veidot savus ieradumus un tradīcijas. Nebaidīties meklēt savu ceļu, uzklausīt vienam otru un kopā izmēģināt ko jaunu. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Tālāk pa ieradumu taciņu

Kategorijas