Ticību nedrīkst novērtēt par zemu

2013. gada 22. novembris 00:00

Būtu ļoti vērtīgi, ja ārsts un dziednieks būtu viena persona vai vismaz sadarbotos roku rokā, atzīst dziednieks Voldis Prancāns. Taču tā gadoties reti. Dziednieks ir tas, kas meklē dziļākos cēloņus slimībām. Nomākt simptomus esot kaitniecība, kas ilgtermiņā problēmu tikai saasina. Jo simptoms ir signāls, kas ziņo, kurā vietā kas nav kārtībā, tātad faktiski – organisms strādā, dara savu darbu un brīdina, kurā jomā briest problēmas. Cita lieta, vai cilvēks vēlas šo savas dzīves jomu sakārtot. Vienkāršāk ir apēst kādu ripu pret sāpēm un auļot tālāk.

Mājasdarbs šai dzīvei
“Sargeņģelis jau divreiz pirms dzīves pagrieziena signalizē. Ja neesi tam pievērsis pienākošos uzmanību, klāt ir smaga situācija, lai tu saprastu, ka esi ignorējis to, kas jādara. Tāpēc ar pateicību jāpieņem šie brīdinājumi,” teic dziednieks. Vienkāršoti skaidrojot – ja sāp kājas, tātad tu neej tur, kur tev jāiet saskaņā ar savas dzīves uzdevumu. Un sāpes atkārtosies atkal un atkal, ja netiksi galā ar pamatcēloni. Daļa klientu pie dziednieka nāk, sūdzoties par sliktu pašsajūtu un problēmām, kurām tradicionālā medicīna skaidrojumu analīzēs un izmeklējumos neatrod. Kā novērojis V. Prancāns – ja problēmu ielaiž, ar laiku parādās arī “objektīvā atradne”, proti, jau izmērāma, ciparos pamatojama un vārdā nosaucama slimība. Tad ir vēl vieglāk ļauties tikai šo izpausmju ārstēšanai un nepadomāt, kāpēc dzīves ceļā gadījusies tieši šī slimība. Dziļākie cēloņi slēpjas domās, attieksmē. Ignorējot vai noslāpējot simptomus, nevar atrisināt dzīvei izvirzītos uzdevumus.
“Katra dvēsele pirms kārtējās piedzimšanas “raksta savu eiroprojektu” – kāda pieredze dzīves laikā būtu jāiegūst, lai pilnveidotos. No pieredzes jāizdara pareizie secinājumi, kas kļūs par kapitālu garīgai attīstībai. Šī mērķa sasniegšanai dvēsele izvēlas gan vecākus, kuriem piedzimt, gan precīzu laiku, kad to izdarīt. Mazi bērni vēl atceras, kādi bija izvēlētie dzīves uzdevumi, bet daudzi pieaugušie vairs ne,” skaidro V. Prancāns.
Savi uzdevumi esot arī dzimtas, tautas un pat Zemes dvēselei, atšķiras tikai termiņi, kas doti to īstenošanai.

Labais brālis, sliktais brālis
Visi esam viena Radītāja izpausmes un taisīti pēc Viņa līdzības – varam radīt domu, kas iekustina gan katra paša, gan apkārtējo pasauli, pārliecināts V. Prancāns. To apliecina daudzi “taustāmi” eksperimenti, un arī medicīna ņem vērā placebo efektu – pacienta ticība, ka medicīniskā iejaukšanās ir notikusi, lai arī tās nebija, patiešām panāk psihisku vai somatisku slimību ārstējošu efektu.
Mazāk pētīts ir pretējais jeb nocebo efekts, kas arī apliecina ticības nozīmi. Terminu “nocebo”, kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē “es kaitēšu”, ieviesa amerikāņu pētnieks Volters Kenedijs 1961. gadā – dažus gadus pēc tam, kad pētījumu par placebo efektu bija publicējis Henrijs Bīčers. V. Kenedijs bija ievērojis, ka labi zināmajam placebo efektam ir savs ļaunais dvīņubrālis un ka “ikviens ārsts ir sastapies ar nocebo reakcijām, turklāt pat tajos gadījumos, ja viņš tās neatzīst”.
Žurnāls “Ilustrētā Zinātne” 2010. gada novembrī plaši rakstīja par nocebo efektu, atgādinot: ir pamats teicienam, ka var saslimt aiz bažām vai nomirt no bailēm. Aprakstīts gadījums 20. gadsimta septiņdesmito gadu beigās – amerikānim Semam Šūmenam diagnosticēja neārstējamu aknu vēzi. Ārsti prognozēja, ka viņš nodzīvos tikai dažus mēnešus, drīz vien S. Šūmens nomira. Tomēr sekcijā atklājās, ka noteikta kļūdaina diagnoze. Šūmena aknās tiešām atrada audzēju, taču tas bija mikroskopisks un nebija paspējis izveidot metastāzes citos orgānos. Izrādījās, vīrietis nomiris nevis no vēža, bet gan no pārliecības, ka ir nāvējoši slims. Nocebo efektu dēvē arī par “vudū nāvi” – tas spēcīgi izpaužas, ja cilvēks notic sev uzliktam lāstam. Ticība spēj iedarbināt noteiktu bioķīmisku mehānismu organismā, un reālas sekas var būt arī iedomātām lietām, piekrīt arī V. Prancāns.

Visuma saitēm saistīti
“Ja cilvēks šos likumus neapzinās, tas nenozīmē, ka tie nestrādā. Tāpat arī savstarpējos informācijas kanālus, fiziskā un garīgā savstarpējo saistību, visu būtņu saistību, smalko garīgo plānu – ja to apzinās, var arī izmantot. Gan tas, ko redzam, gan tas, ko neredzam – viss ir saistīts,” teic dziednieks. Katram esot arī 12 smalkie ķermeņi, no tiem seši saistīti ar fizisko ķermeni caur čakrām – enerģētiskajiem centriem. “Ja cilvēks nepilda savus “mājasdarbus”, enerģētiskajā centrā, kas saistīts ar attiecīgo smalko plānu, trūkst enerģijas, tas ietekmē šā centra ietekmes zonā esošos orgānus, tie nīkst, izpaužas slimības simptomi. Jānoskaidro, kas tie varētu būt par mājasdarbiem, jānosaka problēmas dziļākie, dvēseliskie cēloņi. Tomēr neviens dziednieks nav brīnumdaris. Negaidi, ka viņš strādās tavā vietā! Savi uzdevumi jāpilda pašam. Un tad tie Dieva brīnumi patiešām var notikt. Var jau dziednieks atjaunot enerģijas cirkulāciju, bet tam ir īslaicīgs efekts,” atgādina V. Prancāns. Turklāt, lai cik paradoksāli tas izklausītos, ne visi patiešām vēlas būt veseli – jo katra problēma rada ne tikai zaudējumus, bet arī ieguvumus. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ticību nedrīkst novērtēt par zemu

Kategorijas