Ar abām kājām stāv Pededzes krastos

2013. gada 22. novembris 00:00

1652

Pededzes krastā uz divu pagastu robežas atrodas vecās Silenieku dzirnavas, par kurām liecina sena fotogrāfija un drupas. Sakoptajā ainavā izceļas guļbūvē celta dzīvojamā māja ar plašu terasi, kas atrodas Pededzes pagastā, bet upes pretējā krastā - SIA “Faps” zivju audzētava – Jaunalūksnes pagastā. Daudz ūdeņu ir aiztecējis, kopš 2000.gadā te sāka saimniekot bioloģijas un lauksaimniecības zinātņu maģistri Armands Roze un viņa dzīvesbiedre Ilze Circene. Ko izdevies paveikt, pavairojot daudzas varavīksnes foreļu, strauta foreļu, alatu, sīgu un paliju paaudzes, un kāda ir dzīve tālajā pierobežā jeb Eiropas Savienības pēdējā bastionā Krievijas pierobežā? ”Viegli nav. Varu teikt, ka ir bijuši labāki laiki. Tāpēc tiek domāts par citu attīstības virzienu, nevis tikai zivju mazuļu audzēšanu,” rezumē A.Roze.
- Vērienīgais projekts strauta foreļu populācijas atjaunošanai Latvijas upēs liek domāt, ka šiem jautājumiem tiek pievērsta pastiprināta uzmanība.
.- Patiesībā nekas daudz nav mainījies kopš krīzes gadiem, kad 80 procentus no Zivju fonda līdzekļiem nacionalizēja valsts budžeta caurumu aizlāpīšanai. Ja tā nebūtu, nozare spētu ne tikai izdzīvot, bet arī attīstīties. Fonda līdzekļi ir paredzēti zivju audzētavu attīstībai, vides aizsardzībai, projektu īstenošanai, informatīvām . Sevišķi svarīgi ir nodrošināt zivju dabīgo resursu atjaunošanu. Uz to pamatā ir orientēta Silenieku zivju audzētava, taču Zivju fonda līdzekļu vairs nepietiek visiem, tostarp privātajām zivju audzētavām. Miljons strauta foreļu atgriešanās projekts ir privāta iniciatīva, nevis valsts organizēts un atbalstīts projekts. Šis projekts beigsies nākamā gada vasarā, kad atkal upēs tiks ielaisti kārtējie 250 000 strauta foreļu mazuļi. Tas ir pirmais tāds projekts, kopš strādāju, kas paredz četrus gadus izaudzēt noteiktu daudzumu zivju mazuļu. Parasti audzējam uz dullo, cik daba un veiksme atļauj, taču nezinām, kam un cik daudz zivju mazuļu vajadzēs. Kad projekta vairs nebūs, vajadzēs domāt, ko darīt tālāk.
- Vai atbalstu nevar saņemt no Eiropas Savienības fondiem?
- Kārtējais Eiropas Savienības Eiropas Zivju fonda līdzekļu 2007. - 2013.gada plānošanas un administrēšanas periods ir beidzies, tajā bija pieejami apmēram 24 miljonus latu zivsaimniecības attīstībai. Taču atdeve pagaidām nav jūtama. Zivju tirgus it kā nav piesātināts ar šo produkciju, par ko liecina arī statistikas dati. Alūksnes un citos veikalos nopirkt vietējās saldūdens zivis var reti. Grūti pateikt, kāpēc. Pieprasījums ir, bet acīmredzot kaut kā pietrūkst. Tagad Latvijā gadā izaudzē apmēram 600 – 700 tonnas zivju, un šis daudzums desmit gadu laikā gandrīz nav mainījies. No vairāk nekā 400 tonnām 2002.gadā līdz nedaudz vairāk nekā 600 tonnām 2012.gadā. Pieaugums ir, bet tās ir minimālas izmaiņas. Tiesa, ka tajā pašā laikā daudz zivju importē. Taču manā rīcībā nav tādu datu. Pēc ciemošanās pie igauņu kolēģiem zinām, ka Tallinā katru divu nedēļu laikā tiek ievestas 40 tonnas importa foreļu. Rīgā droši vien tiek ievests vēl vairāk. Patēriņš ir milzīgs, bet vietējie zivju audzētāji tiek izstumti no tirgus. Rudenī jūtams ievesto zivju cenu dempings, un vietējās zivis par augstāku cenu nepērk. Nākas tās atdot lēti, ciešot zaudējumus. Tāpēc nav iespēju ieguldīt attīstībā un ir grūti konkurēt. Tādā veidā tiek kropļots zivju tirgus, neļaujot vietējiem audzētājiem atsperties, lai spētu tirgū nodrošināt zivis visu gadu.
- Kā darbu turpinās SIA “Faps” zivju audzētava?
- Strauta foreļu un alatu mazuļu audzēšana ir gandrīz pārtraukta. Tie būs vēl projektam. Turpinām audzēt to zivju mazuļus, kas ir pieprasīti tirgus zivju audzēšanai – varavīksnes foreles un palijas. Apgrūtina tas, ka valstī nav plāna, kādas zivis un cik daudz vajadzētu. Ir tikai zivju resursu atražošanas plāns, kas noder valsts zivju audzētavām. Privātie audzētāji var tajā iesaistīties, bet nav tā, ka priekšroka būtu tiem, kuri piedāvā labāko cenu un zivju kvalitāti. Savukārt Zivju fonda līdzekļu atlicis tik maz, ka no tā ir grūti saņemt atbalstu zivju mazuļu ircējiem - pašvaldībām, makšķernieku klubiem un citiem gribētājiem. Nozarē nejūt izaugsmi un perspektīvu.
- Tomēr palaikam var redzēt, ka tiek rakti arvien jauni dīķi un īstenoti projekti, kuri paredz attīstīt zivju audzēšanu.
- Ja tā būtu, tad tirgū un arī veikalos zivju netrūktu. Turklāt nav arī attīstīts saldūdens zivju eksports. Tas liecina, ka vismaz daļai šo projektu ir apšaubāma ekonomiskā efektivitāte. Savukārt veiksmīgie projekti, iespējams, nav vēl savus rezultātus parādījuši. Paiet salīdzinoši ilgs laiks, kamēr zivis izaudzē. Šis ir pēdējais investīciju gads iepriekšējā plānošanas periodā, tāpēc nākamgad vajadzētu just, ka zivju produkcijas ir vairāk. Tiesa, tādas cerības tiek lolotas jau sen. Varētu būt, ka dīķi tiek rakti un zivis tajos ielaistas vien pašu vajadzībām, nevis tirgum. Projektā paredz uzbūvēt viesu namu, kuram blakus dīķī varēs makšķerēt zivis. Taču izrādās, ka zivis audzēt nav viegli. Tad kāpēc to darīt, ja var nedarīt? Pēc tam šādu īpašumu var izdevīgi pārdot un saņemt naudu, neko nedarot. Latvijā ir daudz iekšējo ūdeņu, tātad akvakultūrai piemērota vide. Taču nav vēl sasniegta pat trešā daļa no padomju varas gados izaudzēto zivju apjoma. Eiropas Savienībā ir sīva konkurences cīņa, bet diemžēl Latvijas zivju audzētāji nav starp aktīvākajiem, kuri cenšas izkarot savu vietu kopējā tirgū. Mums ir atsevišķi nozares entuziasti, kuri cenšas kaut ko panākt un izdarīt. Konkurence ir laba, ja tā ir godīga. Manuprāt, valsts zivju audzētavām būtu vairāk jāaudzē tās zivju sugas, kuras ir svarīgas zivju resursu atražošanai – lasis, taimiņš, sīga, zandarts, arī nēģi, nevis varavīksnes foreles vai citas tipiskas akvakultūras sugas.Tas tomēr vairāk ir privāto audzētāju lauciņš. Bet mēs esam brīva tirgus apstākļos, kur katrs spēlē pēc saviem noteikumiem.
- Kāda ir jūsu ģimenes dzīve šeit, kur līdz pagastu centriem ir vairāk nekā 10 kilometri?
- Dzīve laukos šķiet skaista tiem, kas te atbrauc paskatīties. Mēs vairāk izjūtam otru pusi, kas nav ne skaista, ne patīkama. Piemēram, bērni mums ir jāved ne tikai uz skolu un mājām, bet arī uz visiem pasākumiem, nodarbībām. Tas nozīmē, ka vecākiem ir jābūt ļoti mobiliem, lai būtu gatavi jebkurā brīdī vest bērnus, kur tas ir nepieciešams. Tas ir nogurdinoši, un arī jārēķinās ar prāvu benzīna patēriņu. Tagad notiek ceļa Alūksne – Zaiceva otrā posma rekonstrukcija, kas, protams, pēc ceļa asfaltēšanas būs liels atvieglojums. Taču pa to varam nokļūt tikai Alūksnē, nevis uz Bejas pamatskolu. Mums aktuāls ir ceļu stāvoklis mežā, kur ziemā neviens netīra ceļu. Par to ir jāmaksā pašiem. Tas nozīmē, ka ir labi jāpelna, lai varētu atļauties dzīvot tālu no civilizācijas. Turklāt mēs šeit dzīvojam ne jau ar valsts vai pašvaldības atbalstu, bet gan pateicoties konkrētu cilvēku atbalstam, kas radīja šo iespēju pārcelties uz dzīvi laukos. Patiesībā valdībai vajadzētu būt ieinteresētai atbalstīt jaunus cilvēkus, kuri vēlas no Rīgas un citām pilsētām pārcelties uz laukiem.
- Kaut kas jau ir arī pozitīvs, jo citādi diez vai te dzīvotu!
- Protams, plusi laukos ir visiem labi zināmie: svaigs gaiss, klusums, pašu audzēta pārtika... Mums liela nozīme ir latviešu viensētu principam, pēc kura dzīvojam. Ir ļoti daudz ikdienas pienākumu un darbu, taču tas nav grūtākais. Laukos ir grūti izdzīvot ne tikai fiziski, bet mentāli un psiholoģiski. Ar laiku paliekam vieni, jo pamazām tuvākajā apkārtnē dzīvojošie kaimiņi ir pazuduši. Kādā sētā vēl palikusi veca tantiņa, bet viņas bērni negrib atgriezties laukos. Citas mājas sabrūk, tās ar zemi nopērk ārzemnieki vai uzpircēji. Turklāt tuvumā nav vairs tehnikas, kas kādreiz bija tikai pusotra kilometra attālumā. Traktoram ir jābrauc šurp 16 kilometri, lai apartu mums dārzu. Tuvākās apdzīvotās vietas ir Visikums un Zaiceva, kur ir ļoti maz jaunu cilvēku. Kad atbraucām te, autobusu pieturās stāvēja bērnu un jauniešu bariņi, tagad labi, ja ir divi trīs. Pamazām visā Latvijā būs nedaudzas lielas zemnieku saimniecības, kas apsaimnieko tūkstošiem hektāru zemes, nevis daudz mazu saimniecību. Tas nozīmē, ka būtībā atgriežamies pie muižu principa. Bet tas nav efektīvākais saimniekošanas veids Latvijā. To pierādīja Ulmaņlaiki, kad zemi sadalīja nelielās 25 līdz 100 hektāru saimniecībās. Tajās ir pavisam cits pienesums tautsaimniecībā. Šaubos, vai vajadzēja stāties Eiropas Savienībā, uzskatot, ka Latvija ir maza valsts, kura viena nevar pastāvēt. Mēs esam tik lieli, cik lielus paši sevi iedomājamies. Tad jau var teikt arī, ka Šveice un Luksemburga ir mazas. Kāpēc šīs valstis var pastāvēt bez Eiropas Savienības? Tiesa, katrai valstij ir jāatrod kaut kas savs, ar ko izcelties starp citām. Latvija ir bagāta ar gudriem un talantīgiem cilvēkiem. Ar mūsdienu modernajām tehnoloģijām tādā Dieva zemītē, kādā mēs dzīvojam, varam būt bagāti un pārtikuši.
- Kādas ir dzīvesbiedres Ilzes domas par dzīvi un darbu laukos?
- Esam prom no pilsētas, kur ir vairāk negatīvā. Bērniem mazā lauku skoliņā ir labvēlīgāks mikroklimats,.turklāt viņi atrodas brīvā un tīrā vidē, redz un izprot, kā izaug burkāni un kāposti. Bieži var redzēt alni un citus meža zvērus. Ziemā ciemos atnāk stirnas, arī zaķi atcilpo, lai ābeles apgrauztu. Pat mednis bija mājas pagalmā, kur barojām lielo, skaisto putnu ar dzērvenēm. Tā ir tīra vide ne tikai fiziskā, bet arī garīgā nozīmē. Ir iespējams, ka nākotnē tas var atsaukties ne tik labvēlīgi, kad viņi uzsāks patstāvīgās gaitas. Tomēr nevar arī teikt, ka mūsu bērni augtu kā mucā, neko neredzot un nezinot par notiekošo citur. Viņi zina, ar ko ir jārēķinās.
Manā ziņā ir gan mājas, gan apkārtnes sakopšana. Protams, arī dārza darbi un bites. To nav daudz – dažas saimes, bet tāpat prasa rūpes. Kad ir vairāk darba zivju audzētavā, eju arī palīgā Armandam.
Kad esam bijuši kādā teātra izrādē vai koncertā Rīgā, braucam uz māju un domājam – ak, Dievs, citi jau sen ir mājās. Bet mēs vēl braucam un braucam. Protams, šeit tā visa pietrūkst. Lai gan mums nav ne govs, ne citas tradicionālās lauksaimniecības nozares, tomēr nevar tā vienkārši aizbraukt kaut uz pāris dienām.
Ja saliktu visus plusus un mīnusus svaru kausos, būtu grūti pateikt, uz kuri pusi tie svērtos. Dzīvot laukos man patīk. Taču ir tāda sajūta, ka cilvēki laukos ir aizmirsti. Mums ir mašīna, tāpēc tomēr varam kaut kur aizbraukt. Bet daudziem arī tas ir liegts. Turklāt valsts politika ir tā virzīta, ka arvien vairāk orientējas uz Rīgu un lielajiem reģionālajiem centriem.
- Man tika piedāvāta gaiļbiksīšu tēja, ko acīmredzot pati lasījāt. Vai ir arī savi vaļasprieki?
- Daudz laika aizņem saimniecība – izaudzēt un novākt dārzeņus, sagatavot tos ziemai, savākt augus tējām. Esmu arī putnu vērotāja, tāpēc pavasarī izeju maršrutus, vērojot gājputnu atgriešanos. Kādreiz nodarbojos ar fotografēšanu, bet tagad tai atliek maz laika. Kad bērni paaugsies, tad atkal varēšu pievērsties šim vaļaspriekam. Apzinos plusus un mīnusus laukos, tāpēc ar tiem sadzīvoju. Cenšos tos sabalansēt tā, lai nebūtu jānožēlo, ka no Rīgas pārcēlāmies uz dzīvi šeit. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ar abām kājām stāv Pededzes krastos

Kategorijas