Izglītībai ir liela nozīme!

2013. gada 29. novembris 00:00

Pirms vairākiem gadiem nu jau 15 gadus vecās Rūtas Teterovskas ģimene devās strādāt uz Skotiju. Arī Rūta pievienojās viņiem pēc kāda laika, taču jau pēc trīs gadiem viņa tomēr izvēlējās mācības turpināt Latvijā, lai gan ģimene palika dzīvot Skotijā. Jāuzsver, ka Skotija nav Anglija, kā bieži vien daudzi cilvēki to pārprot. Rūta stāsta par iejušanos svešā vidē, kā arī izglītības atšķirībām Skotijā un Latvijā.

Mūsu ģimenē neprasa samaksu par labajiem darbiem
Alūksnes pilsētas sākumskolā viņa mācījās 5.klasē, bet Skotijā viņai nācās uzsākt mācības jau 7.klasē. “Bērni Skotijā skolu uzsāk agrāk, un arī līmenis tur ir zemāks,” saka Rūta. Visgrūtākais, pie kā viņa nevarēja sākumā pierast, bija ne tikai atšķirīgais klimats, bet arī citādākie cilvēki. Skoti ir daudz draudzīgāki, it īpaši vecākā paaudze. “Bērni gan varbūt nav tik ļoti draudzīgi. No sākuma viņi mani pieņēma, taču ar laiku atklājās, ka viņiem ir grūti pieņemt cilvēkus no svešas valsts. Nekad gan neesmu jutusi, ka uz mani skatītos kā uz viesstrādnieku bērnu, tādas attieksmes tur nudien nav. Tagad varbūt tā ir mainījusies, jo uz Skotiju dodas daudz vairāk viesstrādnieku un turienes ļaudis baidās, ka viņi paši paliks bez darba,” stāsta Rūta.
Komunikācijā Rūta neizjuta itin nekādas problēmas, jo bija apguvusi angļu valodu jau pamatskolā un prata to ļoti labi. Skotijā dīvaini ir tas, ka meitenes ļoti stipri krāsojas, pat būdamas pusaudzes. “Viņas liek divas kārtas tonālā krēma, divas kārtas skropstu tušas, pūderi, melno acu zīmuli un vienmēr vaigu sārtumu. Arī matus viņas taisno ļoti bieži. Dzirdēju par gadījumu, kad viena meitene pat gājusi gulēt ar kosmētiku un nākamajā rītā likusi atkal nākamo kārtu. Tad viņa vienreiz atnāca bez kosmētikas un izskatījās drausmīgi, ļoti neveselīgi. Jaunieši Skotijā vispār ir ļoti izlutināti. Nebija neviena bērna, kurš būtu tikpat nabadzīgs kā bērni Latvijā,” stāsta Rūta. Viņa uzsver, ka bērniem tiek pirkta jaunākā tehnika, bet viņiem ar to vēl nepietiek. Kāda meitene saņēmusi 20 mārciņas (apmēram 17 lati) par to vien, ka viņa iztīrījusi savu māju un nomazgājusi traukus. “Es to daru, lai pretī saņemtu mammas pagatavoto ēdienu vai kaut ko skolai, jo mūsu ģimenē neprasa samaksu par labajiem darbiem. Skotijā tas ir pretēji,” stāsta Rūta.

Jau mazākajās klasēs
bērniem liek izvēlēties
Pēc trīs gadu dzīvošanas Skotijā Rūta sāka domāt par atgriešanos mājās. “Es sāku aptvert, cik ļoti lielas atšķirības ir izglītības sistēmā Skotijā un Latvijā. Skotijā skolās nav tik daudz teorētiskās daļas kā praktiskās. Jau mazākajās klasēs bērniem liek izvēlēties to, kas viņus vairāk interesē, un tad uz to arī virza, attīsta viņus, taču man tas šķita pārāk šauri un pietrūka Latvijas attieksmes pret izglītību. Man patiesībā pietrūka slodzes. Skotijā pat nedeva mājasdarbus. Jau no pamatskolas tu virzies pa kaut kādu vienu ceļu, bet 12 gadu vecumā ir ļoti grūti izvēlēties, ko tu tiešām gribēsi darīt visu savu atlikušo dzīvi,” saka Rūta.
Mācību stundas viņas skolā Skotijā notika no pulksten 8.40 līdz 15.25. Visā šajā laikā bija tikai divi pārtraukumi. Viens bija 15 minūtes, otrs – 55, kas bija paredzēts pusdienām. Stundas garums nebija kā Latvijā – 40 minūtes, bet gan 80 minūtes. “Tas nozīmē, ka divas mācību stundas notiek kopā bez pārtraukumiem. Skotijas skolās brīvlaiki ir ļoti īsi – visa gada garumā tās ir 12 nedēļas, ieskaitot vasaras brīvdienas. Tas, protams, bija grūti. Toties Skotijā bērni un jaunieši izglītību novērtē vairāk. Latvijā izglītībai nepievērš tik lielu uzmanību, bet par to būtu jādomā, jo no tā ir atkarīga nākotne. Diemžēl daudzi to nesaprot,” uzsver Rūta.
Lēmums par atgriešanos mājās nāca ļoti grūti, jo Rūtai nācās atstāt mammu un māsu Skotijā, bija arī jāizdomā, kā dzīvot vienai Alūksnē. Protams, tas prasīja daudz naudas, taču Rūta uzsver, ka arī Skotijā bija jāmaksā par dažādām lietām. Skolas priekšmeti gan nebija jāpērk, bet, piemēram, mūzikas skola bija ļoti dārga. “Ilgi domājām, bet nolēmām, ka labāk tad līdzekļus ieguldīt Latvijas izglītībā, jo tā ir daudz labāka. Sāku domāt arī par augstskolu un zināju, ka Latvijas izglītība tiek vērtēta augstāk,” pauž Rūta.

Kā iejusties atpakaļ Alūksnē
Rūta atgriezās Alūksnē vasarā, un viņai bija laiks sagatavoties skolai, taču Skotijā bija pabeigta 7.klase, kas nozīmēja, ka Latvijā Rūtai bija jāatsāk mācības 8.klasē. “Man bija jāapmeklē psihologs, kurš varētu ieteikt, ko man labāk darīt, kā iejusties atpakaļ Alūksnē. Sākumā bija grūti un man bija jāatrod privātskolotāji, kuri mani sagatavotu septembrī uzsākt 8.klasi,” saka Rūta. Viņai ļoti palīdzēja pensionētās skolotājas Ārija Cimbule un Mirdza Endele. Viņas Rūtai mācīja matemātiku un latviešu valodu. “Latviešu valodā pa šiem gadiem Skotijā biju jau daudz ko piemirsusi. Lai arī tur mājās runājām latviešu valodā, skolā nācās runāt angļu valodā. Biju aizmirsusi gramatiku, jo tā juka ar angļu valodas gramatiku. Pirmos mēnešus nevarēju pat atcerēties dažus vārdus, un draugi teica, ka man esot akcents, taču tas nedēļas laikā pārgāja,” stāsta Rūta. Tomēr atgriešanās nebūt nebija tik viegla, jo viss bija mainījies un viņai nācās atkal mēģināt pierast pie mājām Alūksnē. “Sākumā skolā mani nepieņēma, un pirmajās dienās jutos ļoti atstumta. Labi, ka man bija tuvi draugi, kuri palīdzēja iziet šo posmu, kad man atkal bija jāaprod ar mazo Alūksni,” saka Rūta.
Skolā mācībās Rūtai veicās labi, angļu valodā viņa kļuva par vislabāko skolnieci klasē. Viņa plāno pamatskolu, vidusskolu un augstskolu pabeigt Latvijā, taču nezina, kurp viņas ceļi vedīs tālāk. “Gribētu apceļot Eiropu un Ziemeļameriku, lai saprastu, kurā valstī es jūtos kā mājās. Mājīgi es jūtos tad, kad jūti, ka tajā vidē esi viens no savējiem. Jāatzīst, ka Alūksnē es tā līdz galam nejūtos,” saka Rūta. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Izglītībai ir liela nozīme!

Kategorijas