Pašiem savs “Gada pastnieks”

2011. gada 26. marts 07:16

1530

Vērtējot “Gada pastniekam” izvirzītos pretendentus, secināts, ka Alūksnes novada iedzīvotāji visvairāk balsojuši par Anatoliju Šuvcānu. Alsviķu pagasta iedzīvotāji atzīst, ka pastnieks ir precīzs un izpalīdzīgs, turklāt ar labu humora izjūtu.

A.Šuvcāns par pastnieku strādā gandrīz 20 gadus, tiesa, ar pārtraukumiem. Un tikpat būs viņa mašīnai. “Jaunas mašīnas nav tās labākās šim darbam. Ne velti mēdz teikt, ka pastnieks mašīnu pāris mēnešos var tā nobraukt, ka pēc tam nezinās, kā to salabot. Bet tai vienmēr ir jābūt darba kārtībā. Tāpēc vakaros ir jālabo, lai nākamajā dienā var braukt. Un tā sešas reizes nedēļā,” skaidro Anatolijs. Vienīgajā brīvdienā – svētdienā – visi servisi ir slēgti. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc pastnieki vēlas brīvu pirmdienu. Tad lauku pasta nodaļas ir slēgtas, tāpēc arī pastnieki varētu nestrādāt. ”Pirmdienās ir apmēram trīs reizes mazāk preses izdevumu un citu sūtījumu, kas jāpiegādā. Manuprāt, nav izdevīgi tajā strādāt. Turpretim sestdienās, kuras vēlas noteikt par brīvdienām ar nākamo gadu, ir jāpiegādā gan nacionālās, gan reģionālās avīzes, gan no citiem reģioniem pasūtītās avīzes. Tad nu abonentiem brīvdienās ir, ko lasīt,” spriež A.Šuvcāns. Viņš nesaprot, kāpēc “Latvijas Pasts” tā izdomājis, jo pastniekiem neviens neko nav jautājis.

Pastnieka darbu A.Šuvcāns sāka Sofikalnā, kur ir viņa dzīvesvieta, tad strādāja Mālupē un tagad – Alūksnei tuvākajos pagastos. “Esmu pastnieks – autovadītājs. Iespējams, ka svešā vietā darbs ir interesantāks, bet vieglāks gan ne. Šeit ir kalnains apvidus, tāpēc ziemā reizēm ir grūti izbraukt maršrutu. Gadās - no kalna nobraucu, bet pretējā kalnā nevaru uzbraukt. Tad ir jāsauc palīgā kāds ar traktoru, bet par to, protams, ir jāmaksā,” stāsta A.Šuvcāns. Viņš atceras, ka agrāk pastu izvadāja ar savu velosipēdu. Ar to bija jānobrauc apmēram 30 kilometri, lai izvadātu sūtījumus pa mājām. Ja velosipēds salūza, varēja braukt ar autobusu un daļu maršruta iet kājām. Ja tagad salūst mašīna, tad 105 kilometrus nevar ne kājām noiet, ne arī ar autobusiem izbraukāt, jo reisi ir reti un nav saskaņoti. “Tādā gadījumā pasts netiek piegādāts. Tā ir gadījies arī man,” atzīst A.Šuvcāns. Viņa maršruts aptver Alsviķus, Rezaku, Karvu un Māriņkalnu, kurā sūtījumi jāpiegādā 497 ģimenēm, tas ir, apmēram 1500 cilvēkiem.

“Pēc šīs ziemas jūtos kā izspiests citrons. Labi, ka beidzot pavasaris. Atkal jālabo mašīna, dažs pastnieks pat paliek bez algas, jo nepietiek naudas remontiem,” secina A.Šuvcāns. Optimismu saglabāt palīdz cilvēki. Darbs ar tiem viņam vienmēr ir paticis. Lai gan pastniekam trūkst laika, lai parunātos, tomēr viņš vienmēr prot atrast kādu labu vārdu cilvēkiem. “Dzīvē katram mēdz būt grūtas situācijas, un pastnieks bieži vien ir pirmais, kas par tām uzzina,” saka Anatolijs. Alsviķos dzīvojošā pensionāre Anna Semeiko atzīst, ka visi apkārtējie cilvēki ir priecīgi, sastopot tik iejūtīgu un saprotošu pastnieku. Alūksnes novadā labi vārdi teikti arī par pastniecēm Intu Melnūdri, Ivetu Mičuli, Ilutu Meimani, Sandru Podkalni un Rutu Bogdanovu, bet Apes novadā – par Sandru Lārmani.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Pašiem savs “Gada pastnieks”

Kategorijas