Kad putnēni pamet ligzdu

2013. gada 6. decembris 00:00

Viņa bija norūpējusies un satraukusies, nereti slepus raudāja. Sirdssāpju iemesls – studēt aizbraukusī meita. Kā bērnam no laukiem tur Rīgā klājas, ka tik lielpilsēta skuķēnu nesabojā, trauksme un bažas, uzticētas vīram, nemazinājās. Dzīvesbiedrs pēdējā laikā bija tāds kā atsalis, par sievas raizēm vien raustīja plecus – kas tur ko kreņķēties. Meitene taču pilngadīga, laiks nostāties uz savām kājām. Mātes sirds pamazām nomierinājās, kad vēstulēs un regulārās telefona sarunās meita apliecināja, ka viss kārtībā. Taču vēl ilgi viņu vajāja sajūta, ka atrauts gabals no pašas, ka savu vienīgo atvasi vairs nespēj pasargāt.

Lai nebūtu zaudējuma sajūtas
“Jēdziens “tukšās ligzdas sindroms” apzīmē laiku, kad pāris ir izaudzinājis bērnus. Tie aiziet savā dzīvē, līdz ar to vecāki piedzīvo zaudējuma krīzi,” skaidro ģimenes psihoterapeite, psihologa asistente Andželika Kāle.
Piedzīvojums šis periods ir vienmēr, bet krīzes sāpīgums atkarīgs no pāra un personības spējas piepildīt savas jūtas, savu vienatni un būt kopā. Ja dzīvesbiedri pamatā savas attiecības veidojuši tikai kā vecāki un šajā laikā ir piemirsuši par vīrišķību un sievišķību, tad vairāk pūļu būs jāiegulda, lai rastu piepildījumu, bērniem aizejot. Ja ir partneris, darbs, draugi, mājdzīvnieki, hobiji, tad tukšumu pārdzīvot ir vieglāk. Šajā periodā ir būtiski, cik labi vecāki paši jūtamies, kādas ir attiecības ar “aizlidojušajiem” bērniem un cik kvalitatīvi spējam veidot jaunas attiecības. Vecāki, kas pārdzīvo pieaugušo bērnu patstāvības tieksmi, partnerattiecības un vēlmi dzīvot atsevišķi, visticamāk ir aizmirsuši savu jaunību. Psihoterapeite atgādina: “Mēs nevaram izvairīties no zaudējuma, bet varam saprast, kā šo zaudējumu pārdzīvot, un atrast piepildījumu vīrieša un sievietes, vīra un sievas lomā. Ir neiespējami noteikt tuvības ciešumu, jo katras ģimenes sistēma ir unikāla, pārmaiņas ienāk visu dzīvē, tādēļ būtiski atrast jaunas tradīcijas kopā būšanai, saziņai. Un svarīgi atklāti runāt par jūtām un vēlmēm, cienot sevi un citus.”

Būt blakus, atbalstīt, bet netraucēt
Katrā dzīves posmā cilvēkam jāveic noteikti uzdevumi, jāsaskata jauni mērķi un iespējas. Iepazīšanās laikā pāris viens otru pārbauda kopējā ceļojumā, divvientulībā, bet briedumā bieži vien pārbaudījums izrādās tieši palikšana divatā – aci pret aci.
Vecāku galvenais mērķis ir attīstīt bērnā īpašības, kas noderēs dzīvē – patstāvību, neatlaidību un drosmi. “Tagadne ir pagātnes sekas un nākotnes iemesls. Neviens nevienam nepieder, arī bērni vecākiem ne. Tie pieder pasaulei un tikai uz laiku ir mums doti – lai mēs papriecātos. Tāpēc ir pareizi viņus ar mīlestību gan pieņemt, gan atlaist,” pārliecināta liepājniece Aina.
Prātīgi vecāki apzinās, ka meita vai dēls ātrāk vai vēlāk būs pieaudzis, tieksies pēc patstāvības, tāpēc jau laikus rūpējas, lai saskarsmes modelis pakāpeniski mainītos. Ja jaunās lomas – kā pieaugušais ar pieaugušo – pieņem abas puses, attiecības ir labas, tuvas, cieņpilnas. Arī tad, kad “vecie” un “jaunie” vairs nedzīvo zem viena jumta. Ja vecākus virza patiesa vēlēšanās palīdzēt bērnam un izprast savu ietekmi uz viņa attīstību, vispirms starp pašiem ir jābūt harmoniskām attiecībām.
Laiku, kad viens vai vairāki bērni pamet vecāku mājas un atkrīt liela daļa ikdienas rūpju, psihologi sauc par būtisku krīzes posmu attiecībās. Šo situāciju vieglāk pārvar tie pāri, kuriem galvenā ģimenes misija nav bijusi bērnu audzināšana un izskološana, bet tie, kuriem kopdzīves laikā bija izdevies saglabāt intimitāti.
Būt blakus, palīdzēt, bet netraucēt – nozīmē respektēt savu bērnu privāto dzīvi, nejaukties precēto bērnu ģimenes konfliktos un nedot padomu, ja to nelūdz. Svarīgi ir ļaut bērniem pieļaut savas kļūdas: no tām viņiem pašiem ir jāmācās. Ģimenēs, kurās pieņemts visu izrunāt un kopīgi meklēt risinājumus, visdrīzāk arī šo – tukšās ligzdas sajūtu – izdosies pārvarēt veiksmīgi. ◆

Četri vecāku un pieaugušo bērnu attiecību tipi
◆ Savstarpēja sapratne un sadarbība – attiecībām raksturīgas divpusējas rūpes un palīdzība, to pamatā līdzvērtība. Vienīgais satraukums rodas no laika trūkuma, nevis no attiecību problēmām un sasprindzinājuma.
◆ Vecāku vardarbība (ne fiziska, vairāk emocionāla) pret bērniem, tieksme vadīt un kontrolēt viņu dzīvi. Vecāki vai nu tiešām uzskata, ka bērni bez viņu palīdzības neko nevar izdarīt, vai arī iztēlo sevi kā upuri – “Es tev atdevu savu jaunību, tagad tev ir pienākums.” Šādās attiecībās nav sapratnes un ģimeniskas tuvības, vecāki pazemojoši kontrolē bērnu dzīvi it visās jomās, izmanto pavēles, paaugstinātu balss toni, apelēšanu pie pienākuma un vainas apziņas.
◆ Neuzticēšanās un slēpta vadība, kontrole. Galējais šo attiecību variants – visu sakaru pārraušana un nesazināšanās gadiem. Parastais variants – vecāku mēģinājumi periodiski kontrolēt dažādus bērnu dzīves aspektus, piemēram, dzīvesbiedra izvēli vai mazbērnu audzināšanu. Tiek izmantoti rafinētāki līdzekļi: mīmika, daudznozīmīgi skatieni vai divdomīgas piezīmes.
◆ Bērnu atkarība no vecākiem. Bērni vai nu nevar iztikt bez vecāku palīdzības un uzvedas labi, lai izdabātu, vai arī atklāti pieprasa un komandē.

Veči nu var uzdzīvot
Pirms diviem gadiem uz Angliju devās mūsu jaunākā meita un tur atrada patīkamu, labi apmaksātu darbu. Anglijā strādā arī vecākais dēls. Viņi nav vienīgie, ko nauda aizvilina uz ārzemēm. Daudzi gaida, ka ārzemēs strādājošie atsūtīs naudu. Manī tas izraisa sašutumu. Lai paši par sevi gādā! Reiz meita atsūtīja 30 latus, tos fiksi nosūtīju atpakaļ. Prom no mums, pie savas draudzenes aizgājis dzīvot arī vidējais dēls. Ar savējiem regulāri sazinos e-pastā, telefoniski vai “skaipā”. Pieslēdzam kameru un katru vakaru izrunājamies. Bez tā es prātā sajuktu. Kad tiekamies, apkampjamies, sabučojamies, esam kļuvuši mīļāki. Brīžiem jau sirds iesmeldzās, kad manējiem kāda problēmiņa, bet ir arī medaļas otra puse – mēs veči, tagad varam uzdzīvot. Varam vairāk rūpēties viens par otru un katrs par sevi. Izgrāvām sienu starp bērnu istabām un paplašinājām guļamistabu. Baigi feini!
ILGA, 50 GADI

Ieliktais nepazudīs
Kad mūsu dēls kopā ar mūsu vedekliņu pārcēlās uz dzīvi citā pilsētā, sieva uztraucās, staigāja nomākta. Pēkšņi nebija vairs, ko apčubināt, kontrolēt, par ko rūpēties. Pirms gadiem piecpadsmit nebija tādu tehnisku iespēju sazināties kā tagad. Pat mobilais telefons katram nebija. Mierināju dzīvesbiedri, sakot, ka esam pēc savas saprašanas ielikuši zēnā visu labāko, tas nevar pazust un tikai no viņa paša atkarīgs, kā to izmantot. Sievietes ir emocionālas būtnes, tāpēc ļāvu izraudāties, uzklausīju un skumjas kliedēju ar humoru – ledusskapis vairs tik strauji netukšosies un veļasmašīna nebūs tik bieži jādarbina. Liku sievai paņemt lapu un uzrakstīt interesantās lietas, ko viņa savulaik gribējusi, bet nav realizējusi. Tagad esam citā attiecību fāzē – iekopām skaistu dārzu, nopirkām teātra abonementu un biežāk tiekamies ar draugiem.
KĀRLIS, 55 GADI

Palīdz tehnoloģijas
Bērni izaug ātrāk, nekā gribētos un tas ir jauks laiks – izjust blakus pieauguša cilvēka plecu. Tomēr mēs gribam, lai mūsu bērns ir laimīgāks nekā mēs paši, tāpēc jāļauj viņam kā Sprīdītim doties pasaulē meklēt laimi un zināšanas. Mūsu ģimenē tas nenotika pēkšņi, domas un sarunas ar dēlu ilga visu 12. klasi. Atlika tikai atbalstīt, respektēt bērna izvēli. Neslēpšu, ka pirmajās nedēļās vakaros kaut kā pietrūka. Tukšumu un attālumu palīdz pārvarēt mūsdienu tehnoloģijas – “skaipā”, “Draugiem.lv, mobilie telefoni – var sarunāties un redzēt vaigā.
Māra, 46 gadi

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Kad putnēni pamet ligzdu

Kategorijas