Mācēt pieņemt palīdzību

2013. gada 6. decembris 00:00

Nesen redzēju kādu videoierakstu, kur puisis anonīmi samaksā par cilvēku pirkumiem. Kad pircēji nonāk līdz kasei, veikala pārstāvis šos cilvēkus apsveic, sakot, ka viņi ir laimējuši visus savus pirkumus. Labdaris neatklāj savu vārdu, vien nosmaida un noskatās laimīgajos cilvēkos. Vai arī mēs tā varētu? A – mums nav lieku līdzekļu, B – mums ir kauns kādā veikalā tā uzmākties, C – tās visas ir muļķības un kādam drīzāk jāpalīdz mums, nevis mums jāpalīdz citiem, kuriem varbūt naudas ir pietiekami pašiem. Tādi vairāki pretargumenti mums nereti rodas, iedomājoties vai vērojot citus darām labus darbus. It kā tie būtu jāattaisno un būtu gandrīz vai pretlikumīgi, ja atklātos, ka palīdzam kādam, kuram jau klājas labi (tas gan lai paliek uz viņu sirdsapziņas), bet pamatā tam visam tik un tā paliek vienkāršs labas gribas akts.
Kad studēju Rīgā un braucu sabiedriskajā transportā, man ilgi nācās domāt – palaist šo sievieti sēdēt vai ne? Vai viņa ir pietiekami veca vai arī apvainosies, ja es viņai piedāvāšu apsēsties? Varbūt viņa jutīsies veca? Varbūt saskums? Dažreiz es gribēju atdot savu vietu, bet sieviete atteica un es paliku ļoti neērtā situācijā, un, manuprāt, arī sievietei kļuva neērti. Jau tad es sapratu, ka ar palīdzēšanu jau tāpat kā ar bitēm – nekad neko nevar zināt. Bet kur tad īsti ir problēma? Tajā, ka mēs ar savu palīdzību mēdzam uzmākties ne tur, kur vajag, vai arī tajā, ka reaģējam uz šādu palīdzību it kā nelaikā? Mēdzam sadusmoties, uzburkšķēt un pat nepadomājam, ka cilvēks mums gribējis palīdzēt ne tāpēc, lai mūs pazemotu, bet gan tāpēc, ka viņam vienkārši tajā mirklī ir gribējies palīdzēt. Kā mums, par sevi lepnajiem, mācīties pieņemt palīdzību bez sajūtas, ka mūs kāds grib pazemot vai aizvainot? Zinu cilvēkus, kuri vienmēr, kad viņiem kāds palīdz, jūtas bezspēcīgi un dažreiz ļoti dusmojas, jo viņiem šķiet, ka pašiem visam jābūt pa spēkam. Kur mums atrast to robežu starp to, ka nemākam pieņemt palīdzību, un to, ka kāds to sāk nelietīgi izmantot? Varbūt mums vienkārši jāapvalda savas emocijas un jāpieņem palīdzība, ja tā tiek dota? Pat ja mums to nevajag, pateiksimies cilvēkam par to, ka viņš par to ir iedomājies, par to, ka viņā mīt laba sirds, kura, pat ja neatrod piemērotu laiku un veidu, kā palīdzēt, tik un tā grib darīt kaut ko labu. Šajā pirmssvētku klusajā laikā arī mēs varētu mazāk domāt, kam tad mūsu palīdzība nepieciešama, un meklēt citus argumentus, bet gan vienkārši izdarīt. Ar katru tādu mazu darbu mums varētu arī sanākt mainīt sabiedrības attieksmi, kurā labi darbi bieži vien netiek pieņemti ar “paldies”, bet gan pasūtīšanu pāris rajonus tālāk. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Mācēt pieņemt palīdzību

Kategorijas