Atjaunot drošības tiltus

2013. gada 13. decembris 00:00

Lai spētu palīdzēt pārdzīvot traģēdijas un smagus zaudējumus bērniem, vispirms pieaugušajiem jātiek skaidrībā ar savām emocijām par notikušo

Šoks, lielas dusmas, spēcīgas bailes, skaudras sāpes, vainīgā meklēšana – šādas izjūtas pavada smagas psihoemocionālās traumas. 21. novembra Zolitūdes traģēdijā, kas prasīja 54 cilvēku pēkšņu nāvi, to piedzīvoja teju visa Latvija, bet visvairāk tie, kurus negadījums skāra personīgi. Īpaši bērni, kam zem lielveikala drupām cieta vai bojā gāja vecāki. Viņu draugi un klasesbiedri. Tas vēlreiz uzkarsējis jautājumu, kā palīdzēt bērniem pārdzīvot traģiskus notikumus un smagus zaudējumus. Gatavas receptes gan te nav, atzīst ģimenes terapeits Sandis Ratnieks. Viņš aicina pieaugušos vispirms pašiem tikt skaidrībā ar notikušo, būt līdzās bērniem un mēģināt atbildēt uz viņu jautājumiem.

Satricina visu eksistenci
«Traģēdijas sekas vēl tikai būs. Speciālisti var tikt galā ar izjūtām, ko izraisa pirmais šoks. Taču problēma ir tā, ka cilvēki, kuriem visvairāk vajadzīga palīdzība, to parasti nesaprot un pēc dažiem gadiem sāk smagi slimot. Trauma ir emocionāli tik spēcīgs un intensīvs pārdzīvojums, ka cilvēka apziņa nespēj to integrēt. To vienkārši «apēd». Tas satricina ne tikai tavu galvu, bet visu eksistenci. Jautājums – kādas ir tavas spējas to visu nest un cik ilgi,» nodarījuma efektu raksturo S.Ratnieks. Viņš piebilst, kas spēja tikt galā ar traģēdijas radītajām sekām atkarīga no vairākiem faktoriem. Gan no cilvēka psihoemocionālā stāvokļa un vecuma, jo izpratne par nāvi un zaudējumu bērniem, pusaudžiem un pieaugušajiem atšķiras. Gan – cik personīgi nelaime katru skārusi, kādas bijušas saskarsmes platformas, kas ļāva sevi identificēt ar notikušo (piemēram, Zolitūdes traģēdija notika lielveikalā, bojā gāja daudzi vecāki un vecvecāki, cilvēki cieta savā darba vietā), kā arī cik tuvu vai tālu ģeogrāfiski no katra atrodas pati notikuma vieta. «Cilvēku satricina jebkura nāve, taču Zolitūdes gadījumā tas bija pastiprināti, jo citās nelaimēs vēl var ieraudzīt kādus paša cilvēka izdarītus muļķīgus gājienus, bet te jumts iebruka it kā drošā sabiedriskā vietā, kur to nekādi nevarēja paredzēt. Turklāt tas notika pēkšņi, kas situāciju sarežģī vēl vairāk, jo reti mūsu attiecības ir tik sakārtotas, ka varam šķirties neatvadījušies. Zūd iespēja jebkad ko labot un izlīgt. Līdz ar to tuvinieki smagi un ilgstoši dzīvo ar vainas apziņu,» atzīst ģimenes terapeits.

Kur meklēt mierinājuma vārdus?
Bērni, kuru «es» ir liels un izplūdis, neļaujot apzināties savu spēju un atbildības robežas, šo neatvadīšanās vainas apziņu tik ļoti neizjūt, kā, piemēram, mēdz notikt vecāku šķiršanās gadījumos. Arī nāvi viņi parasti neuztver tik sakāpināti kā pieaugušie. Viņu pasaule sāk «grūt» brīdī, kad izrādās – mirst ne tikai veci un slimi cilvēki, bet arī vecāki un mazi bērni. Tāpēc viņiem palīdzība ir ļoti nepieciešama, jo pirmkārt iedragāta bērnu drošības izjūta.
«Ko teikt bērniem? Kurš izdomājis, ka mums vispār kaut kas ir jāsaka un jāatrod īstie, maģiskie vārdi, kas spētu viņus mierināt? Lai mēs varētu palīdzēt bērniem, mums, pieaugušajiem, pirmkārt pašiem svarīgi saprast, kas notiek ar mūsu domām un emocijām, lai tās sakārtotu. Ja vecāks pats «tirinās», šaubos, vai viņš spēs ko līdzēt,» teic S.Ratnieks, piebilstot, ka pēc nelaimes psihoterapeiti atzinuši – traģēdija Zolitūdē cilvēkos «atrāvusi vaļā» daudzas nepārstrādātas, neizanalizētas un nesadziedētas traumas.
«Vislabākais, ko vecāks var darīt, ir – atrasties līdzās savai atvasītei, būt atvērtam un gatavam runāt, kad bērns to ierosinās. Nemāku teikt, kādā gultnē šī saruna ievirzīsies. Ja radīta uzticības pilna vide, bērns jautās un atklās, kā jūtas. Tad vajadzētu būt godīgam un teikt, ka, piemēram, es arī baidos un esmu bēdīgs, ka dzīvē reizēm tā notiek un ne vienmēr var atrast visas atbildes,» terapeits mudina mēģināt uzbūvēt distanci ar notikušo traģēdiju un aizdomāties, kādas ir mūsu pašu attiecības ar nāvi. Dažādi pētījumi atklāj, ka, piemēram, Eiropā tā tiek izstumta no sadzīves un apziņas. Cilvēki mirst nevis mājās, bet vientulībā slimnīcā aiz aizslietņiem. «Protams, nevajag ar nāvi rotaļāties, bet jāsaprot, ka tā ir dzīves daļa. Tad nāve kļūst par labu skolotāju izdarīt kādus secinājumus, nevis skriet bez apdomas. Tas ir cilvēka dzīves jēgas jautājums, kas sākas ar atziņu – nekad taču neapceļošu visas valstis, neredzēšu visas filmas un neizlasīšu visas grāmatas. Ko īsti es gribu paveikt?» apcer S.Ratnieks.

Nedrīkst aizmirst klasesbiedrus
Analizējot Zolitūdes traģēdijas izraisītās sekas un meklējot tām risinājumu, nedrīkstētu aizmirst arī bērnus, kas tieši necieta, bet atradās tuvu līdzās – vecākus un citus mīļus cilvēkus zaudējušo skolēnu klasesbiedrus, norāda terapeits. «Tas būtu skolu psihologu uzdevums, bet šajā gadījumā traģēdijas apmēri bija tik lieli, ka tie pāris speciālisti vietējā skolā nespēja visu aptvert. Vajadzētu būt veselai atbalsta personāla komandai, kas nāk ar īpašu programmu, nodarbību ciklu vairāku mēnešu garumā. Visu laiku obligāti nav jārunā par konkrēto notikumu, bet jārada apstākļi, kur bērni par to var runāt. Kādreiz terapijā iespējams redzēt, kā mainās tēmas – cilvēks atradis sev kādas atbildes. Runa nav, kas ir patiesība, bet meklējam vārdus, kas mums dod drošības sajūtu, cerību un pārliecību. Katram tie būs savi vārdi, kas viņu nomierinās,» atzīst S.Ratnieks.

Pieredze
Meita raudāja, dēls – it kā no malas
Antra (40), divu bērnu māmiņa

Saistībā ar Zolitūdes notikumiem kaut kur lasīju, ka bērni dažādos vecumos nāvi uztver dažādi. Šķiet, mana meita (15 gadu) to uztver daudz nopietnāk nekā dēls (11 gadu). Redzēju, ka meita Rīgā notiekošo pārdzīvo. Viņa brīžiem raudāja un, šķiet, visu informāciju laida caur sevi – kā būtu, ja tas būtu noticis ar mani vai maniem tuviniekiem. Tajā pašā laikā dēls informāciju uztvēra ne tik personīgi – kā no malas. Kopīgi lūdzām Dievu par nelaimē cietušajiem, lai Dievs sūta pie viņiem cilvēkus, kas var sniegt mierinājumu, kas ir evaņģēlijā. Atceros, kad nomira mans tētis, meitai bija trīs gadi. Pirmo reizi pēc bērēm aizvedu viņu uz kapiem un teicu, ka tur ir apglabāts opis. Meitiņa centās smilšu kaudzē viņu ieraudzīt. Pavisam naivi un mīļi! Domāju, kamēr bērniem līdzās ir vistuvākie –
mīlošie vecāki –, viņi jūtas droši un visi citi zaudējumi ir vieglāk pārdzīvojami.

Bērni tic brīnumiem
Valda (43), sākumskolas skolotāja

Strādājot ar bērniem, piedzīvoti vairāki smagi un bēdīgi brīži, kad mazie zaudē sev tuvus cilvēkus. Taču viena epizode palikusi īpaši spilgtā atmiņā. Mums visiem bija ļoti grūti saņemt ziņu par klasesbiedra aiziešanu mūžībā. 1. septembrī kopīgi ar bērniem runājām par to, ka katru no mums var piemeklēt nelaime un slimība. Ir gadījumi, kad neviens nevar ne palīdzēt, ne kaut ko atgriezt atpakaļ. Zinu, ka ir grūti, bet bērniem jāskaidro un jārunā arī ikdienā par dažādām situācijām. Diemžēl arī par nāves gadījumiem. Šādos brīžos pašam pieaugušajam ir ļoti smagi, bet bērnam ir vēl grūtāk, jo viņš taču tic brīnumam!

Posttraumatiskais stresa sindroms

◆ Jēdziens radies pēc Vjetnamas kara 20. gadsimta otrajā pusē.
◆ Var ierosināt dažādi traumatiski notikumi, kuru laikā cilvēks pārdzīvo nāves bailes vai kļūst par citu cilvēku nāves aculiecinieku, pārciestas smagas fiziskas traumas vai vardarbība.
◆ Var rasties spēcīgas bailes, bezpalīdzības un šausmu izjūta.
◆ Sindroma gadījumā pasliktinās gan cilvēka personīgās, gan darba attiecības. Rodas bezmiegs un pesimistiskas domas par nākotni.
No pvg.edu.lv

Bērna izpratne par nāvi

Līdz trīs gadu vecumam nāve šķiet atgriezenisks process –
kāds aizgājis un var atkal atgriezties. Ceturtajā dzīves gadā rodas aptuvens priekšstats par nāvi, bet ar to nav saistīti īpaši pārdzīvojumi. Piektajā dzīves gadā bērns sāk saprast, ka ar nāvi kaut kas izbeidzas uz visiem laikiem. Sešu gadu vecumā uz nāvi un miršanu sāk reaģēt emocionāli. Baidās, ka arī vecāki var nomirt. Septiņu gadu vecumā bērns grib noskaidrot, kā pats ir iesaistīts šajā notikumā, vai tas nav noticis viņa vainas dēļ. Astoņu gadu vecumā jau zina, ka visiem cilvēkiem būs jāmirst. Mēģina to kaut kā izskaidrot. Deviņu gadu vecumā uzmanību fokusē uz pašu nāvi, nevis ar to saistītām blakusparādībām. Viņam kļūst skaidrs nāves bioloģiskais aspekts, bet joprojām tas ir kaut kas neaptverams, jo spēja abstrakti spriest vēl nav attīstījusies. Vēlākajos gados lielākā daļa bērnu par nāvi interesējas maz, ja vien pašiem ar to nav jāsastopas.
No paligsvecakiem.lv

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Atjaunot drošības tiltus

Kategorijas