Izaugusi Latvijai!

2013. gada 13. decembris 00:00

2396

Lolita Hercoga: “Pagaidām es nejūtos gatava atgriezties. Gribu vēl mācīties, apskatīt pasauli, lai atgriežoties man būtu, ko dot. ”

“Mazpulki - tas ir stāsts par dzīves mīlestību, jo man patīk tas, ko daru. Tur satieku lieliskus cilvēkus, daru labus darbus, gūstu enerģiju un iedvesmu ikdienai,” saka 22 gadus vecā Lolita Hercoga no Māriņkalna. Viņa pati smej, ka mazpulku kustībā ir gandrīz pusi mūža – 12 gadus. Sākusi kā Ziemeru 29.mazpulka mazpulcēns un turpina kā mazpulku Rīgas klubiņa brīvprātīgā, organizējot dažādas aktivitātes bērniem. Rīgas klubiņā darbojas arī divi jaunieši no mūsu puses – Lolita un Gatis Keišs.
- Kā sākās tavas gaitas mazpulkā?
- Patiesībā mazpulkā iestājos tāpēc, ka gribēju tikt uz nometnēm. Par pašu mazpulku tolaik zināju pavisam maz, bet biju dzirdējusi, ka mazpulcēni dodas uz ļoti interesantām nometnēm. To man stāstīja kaimiņu mājās dzīvojošās meitenes. Tas mani ieinteresēja. Man gribējās iepazīt jaunas vietas un cilvēkus. Devos pie mazpulka vadītāja Jāņa Bērtiņa un pieteicos. Viņš par manu lēmumu bija ļoti priecīgs un mudināja uzrunāt arī citus klasesbiedrus. Mazpulkā mani uzņēma 2001.gadā. Atceros svinīgo pasākumu, kad devu solījumu. Tas bija svarīgs brīdis. Vecāki manu izvēli atbalstīja. Arī vēlāk viņi ir atbalstījuši visas manas idejas un palīdzējuši tās realizēt, devuši padomus.
Darbojoties mazpulkā, sevī attīstīju divas svarīgas īpašības – pacietību un centību. Tāpat arī tieši mazpulkā atradu sevī radošo pusi un attīstīju to. Iepriekš biju mācījusies mākslas skolā, un mazpulks bija tā vieta, kur varēju turpināt realizēt savas idejas. Jāatzīst, mazpulks prasa darbošanos diendienā. Tas nav tā, kā reizi nedēļā apmeklēt deju pulciņu. Lai gan izklausās darbietilpīgi, tomēr nekad nav bijis apnikuma brīžu, kad gribētos visu pamest. No mazpulkā pavadītā laika atmiņā palikuši tikai pozitīvi notikumi. Kā šodien atceros, ka tad, kad devāmies braucienos, vadītājs, iekāpjot autobusā, vienmēr teica uzmudinošus vārdus, savukārt, atgriežoties mājās, vienmēr pateicās par padarīto darbu. Tiku arī uz četrām nometnēm. Visspilgtāk atmiņā palikusi pirmā nometne Īslīcē, kad gulēju ar draudzeni vecā armijnieku teltī ar mietiņiem. Teltis nometnē ar mietiņiem neprasa komentārus. Bija arī projektu forumi. Toreiz bija visam mazpulkam kopā jāveido arī instalācija, tagad tādu vairs neliek darīt. 2006.gadā pretendēju uz Zemkopības ministrijas apbalvojumu “Rītdienas sējējs”. Tajā gadā, kad piedalījos “Sējēja” konkursā, rakstīju projektu par bioloģiskajām pļavām. Pētīju pļavu pie mājām. Liels bija mans pārsteigums, kad atklāju, ka tur aug arī aizsargājams augs - plankumainā dzegužpirkstīte. Lai gan tas bija pamatskolas laikā, es vēl joprojām aizeju apskatīties, kā tur tās puķes aug.
- Vai iesaistīšanās Rīgas klubiņā bija loģisks turpinājums iesāktajam?
- Tieši tā - tas bija turpinājums labi iesāktajam. Mazpulks manā dzīvē ieņem ļoti svarīgu vietu. Tā ir mana ikdiena. Rīgas klubiņa brīvprātīgie uz jautājumu, kas ir mazpulks, atbild, ka tas ir dzīvesveids. Citi smejoties saka, ka tā ir slimība. Kad tiec iekšā mutulī, netiec no tā ārā. Kad devos mācīties uz Rīgu, es zināju, ka līdztekus gribēšu vēl kaut ko darīt. Tas man likās pašsaprotami. Rīgas klubiņā darbojas brīvprātīgie jaunieši, kuri paši bijuši mazpulcēni. Pamatā organizējam pasākumus, piemēram, nometnes, sporta spēles, projektu forumus un dažādus seminārus. Mēs mazpulcēniem dodam to, ko paši kādreiz esam saņēmuši. Ir labi, ka esam paši to piedzīvojuši, jo reizēm, ģenerējot idejas, uzdodam jautājumu – vai mums tas būtu paticis? Starp citu, jautājot jaunajiem mazpulcēniem, kāpēc iesaistījušies mazpulka kustībā, arī tagad ir tādi, kas saka, ka tas ir tikai nometņu dēļ. Tieši tādēļ nometnes programmai ir jābūt interesantai, lai ieinteresētu darboties arī turpmāk.
Ja mazpulcēns par pieciem aktīviem darbības gadiem mazpulkā saņem nomināciju “Augsim Latvijai” un sudraba karotīti, tad Rīgas klubiņa brīvprātīgie par trīs darbošanās gadiem saņem nomināciju “Izauguši Latvijai” un sudraba gredzenu. Es šo nomināciju ieguvu šogad novembrī īsi pirms valsts svētkiem. Tas bija aizkustinošs pasākums Brīvības pieminekļa pakājē. Kāpām arī pieminekļa tornī. Nekad nebiju kāpusi Brīvības piemineklī, tāpēc tas bija jo īpaši interesanti. Darba Rīgas klubiņā ir daudz, jo esmu gan brīvprātīgo koordinatore, gan darbojos Mazpulka padomē. Stājoties mazpulkā, man nebija ne mazākās domas, ka tam manā dzīvē būs tik liela nozīme. Reizēm pat liekas, ka tas man ir svarīgāk par studijām. Ja arī kādreiz došos uz ārzemēm, tad tikai mācīties, lai varu atgriezties Latvijā un dot vairāk. Es jūtos Latvijai piederīga, šī ir mana vieta. Latvijai esmu devusi savu ieguldījumu un turpināšu to dot.
- Mazpulku kustībā esi ļoti ilgi. Kas ir mainījies šo gadu laikā?
- Cilvēkiem ir interese par to, kas ir mazpulks un ko tur dara. Šobrīd daudz tiek runāts, ka mazpulkiem vajadzētu būt arī pilsētās, ne tikai laukos. Grūtākais ir atrast cilvēku jeb skolotāju, kas šo darbu varētu darīt. Kad Rīgā bija pasākums “Lauki ienāk pilsētā”, arī mazpulkiem bija savs stends, kur vadījām darbnīcas. Cilvēki ar patiesu interesi nāca pie mums, interesējās, kas ir mazpulks, un visi kā viens atzina, ka tā ir laba lieta, ko nepieciešams ieviest arī pilsētās. Mazpulku kļūst vairāk. Piemēram, kādreiz Alūksnes novadā bija viens Ziemeru 29.mazpulks, tagad jau ir seši mazpulki. Taču ir jautājums - vai kopumā biedru ir vairāk? Mazpulks šobrīd ir uz robežas - ceļš uz izaugsmi vai biedru pazaudēšana. Šobrīd bērniem ir daudz brīvā laika pavadīšanas iespēju, un ir jautājums - vai mazpulks spēs noturēt savus biedrus? Taču kā pozitīvo pārmaiņu varu minēt starptautisko sadarbību, kas ar katru gadu attīstās arvien spēcīgāk. Pie mums brauc jaunieši no Spānijas, Vācijas.
- Kādas ir mazpulka vērības?
- Mazpulks bērniem māca strādāt un just prieku par labi padarītu darbu. Mazpulka simbols jeb emblēma ir četrlapu āboliņa lapiņa, kas simbolizē četras pamatvērtības – asu prātu, labu veselību, skaidru sirdi un čaklas rokas. Šīs vērtības tiek attīstītas katrā darbā, ko mazpulkā dara, katrā pasākumā. Arī manas pamatvērtības ir prāts, sirds, veselība un čaklas rokas. No rīta pamostoties man gribas, lai diena būtu izdevusies un varu pavadīt lietderīgi laiku. Prāts nav tikai zināšanas skolā, bet dzīves zināšanas, sirds – kopā būšana ar ģimeni, sev mīļajiem cilvēkiem un visu darbu darīšana ar sirdi, jo mīlestība visam piešķir jēgu. Čaklas rokas – strādāt gan piemājas dārzā, gan datorā rasēt. Man sirdsapziņa neļauj skatīties televīziju un neko nedarīt. Veselība - veselīgs dzīvesveids, ēst pareizi, kustēties.
- Mazpulks aizņem lielu daļu tava laika, taču ko tu vēl dari?
- Studēju Jelgavā Lauku inženieru fakultātē Ainavu arhitektūras un plānošanas programmā trešajā kursā. Pēc ģimnāzijas absolvēšanas es gadu mācījos Dizaina un mākslas vidusskolā. Gadu zīmēju un gleznoju. Tas bija skaists laiks, bet tad arī sapratu, ka man pietrūkst praktisku zināšanu. Ainavu arhitektūru izvēlējos tāpēc, ka tā ir radoša profesija tuvu pie dabas. Vai es strādāšu šajā profesijā, šobrīd atbildēt nevaru. Es pati nezinu, kurp aizvedīs mans dzīves ceļš – vai tā būs neformālā izglītība ar bērniem un jauniešiem vai ainavu arhitektūra. Es nezinu, kas būs mans maizes darbs, pieļauju, ka tā varētu būt ainavu arhitektūra.
- Vai plāno atgriezties uz dzīvi Alūksnē?
- Esmu par to daudz domājusi. Nekur nav tik labi kā mājās. Tātad – jā! Pagaidām es nejūtos gatava atgriezties. Gribu vēl mācīties, apskatīt pasauli, lai atgriežoties man būtu, ko dot. Piemēram, nākamajā semestrī esmu iecerējusi doties uz Igauniju apmaiņas programmā studēt Tartu Dabaszinātņu universitātē. Šai izvēlei ir vairāki iemesli – Igaunijā man ir labi draugi no mazpulku pasākumiem, Tartu ir tuvāk mājām Māriņkalnā nekā Jelgava, un es ļoti gribu iemācīties igauņu valodu, jo mana vecmamma bija igauniete. Tas būs ļoti interesants laiks manā dzīvē.
- Kāds tev ir svētku gaidīšanas laiks?
- Ļoti darbīgs, tāpēc nav pat laika apsēsties un mierīgi padomāt. Taču esmu priecīga, ka abās adventes svētdienās varēju būt mājās Māriņkalnā kopā ar ģimeni. Tieši tas man rada svētku sajūtu. Laikraksta lasītājiem svētku gaidīšanas laikā novēlu ļauties visiem tiem sīkumiem, kas liecina par svētku tuvošanos – mandarīniem, karstām tējām, pašu ceptām piparkūkām, svētku dekoriem, kartīšu darināšanai, kopā būšanai ar ģimeni, saviem tuvajiem, un ielaist mieru domās!

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Izaugusi Latvijai!

Kategorijas