Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Logo

Humoreska: A man pavasaris!

Tenis Nieze
Lietotāju raksti

2011. gada 18. marts 09:55

1377

Skatījos televizorā Dombura diskusiju un sajutos vientuļš un pamests. Pie durvīm zvanīja. Nīgrs nodomāju, ka tautas skaitītāja, bet izrādījās... kaimiņiene! Kamēr viņa mani “svētīja” par to, ka manējais kaķis atkal atstājis sveicienu pie šās dzīvokļa durvīm, mans skatiens neviļus slīdēja pāri viešņas krāšņajam augumam knapā halātiņā astoņdesmito gadu stilā. Nabadzīte – tā nodomāju es. Nav naudas vai laika, lai iegādātos savam izmēram atbilstošu rīta (hm, drīzāk vakara) mājas kleitu.

“Tiks izdarīts,” es izdvesu, sviedrus uz pieres slaucīdams un acis pie kaimiņienes apaļumiem mielodams. “Kas tiks izdarīts? Tātad jūs iemidzināsiet to savu slimo kaķi?” uzacis savilkusi, pratināja kaimiņiene.

“Vai jums prāts!” es iesaucos. “Vai mans runčuks vainīgs, ka jūs tik simpātiska un viņš nespēj turēties pretī dabas aicinājumam; tikai aiz cieņas un patikšanas viņš nošpricē jūsu dzīvokļa durvis.”

“Nu vai zināt, viņš nešpricē pie manām durvīm, bet gan... cep karašas. Nāciet pats skatīties,” noburkšķēja kaimiņiene un apcirtās uz “šļopancas” papēža. Es, dabiski, metos pakaļ. Kā nekā tobrīd mājās biju viens, sieva kora mēģinājumā, bērni un mazbērni ārzemēs, suns zvilnēja manā gultā, bet runcis aizgājis meitās. Man arī sagribējās... Kā jau no mājām – vienā kreklā, “trusenēs” un čībās – es lidoju pakaļ... dāmai. Viņa apstājās pie sava dzīvokļa durvīm divus stāvus zem manis, proti, zem mana dzīvokļa. “Neiekāpiet!” šī brīdināja. Bet vai mani tas spētu atturēt? Prātā bija tikai viens pārspriedums, ko glabāju dziļi sevī: “Viņa pati mani sauca sev līdzi, nabadzīte, laikam nevarēja izdomāt sakarīgāku ieganstu.”

Viņa atvēra sava dzīvokļa durvis, un es gāju pakaļ. Kaimiņiene nesamulsa. “Vajadzēs satīrīt!” viņa teica un iesprauda man saujā tualetes papīra rulli. Bet es... biju pagalam noreibis. Kaimiņienes mājās smaržoja pēc sautētas gaļas, tātad viņa centusies, gatavojusies, pirms mani atvilināja uz savu ligzdiņu. Aizkustinājuma jūtu pārņemts, turpat koridorā žmiedzu sievišķi sev pie krūts un mutēju nost. Viņa tikai mazliet pretojās. Tas manu drosmi tikai vairoja. Bet pēc brīža tiku ar varu atrauts no kaimiņienes un attapos, būdams spalvaina vīrišķa roku varā. Tiku izmests no dzīvokļa ar vārdiem: “Tu esi tikpat traks kā tavs marta kaķis! Taisies, ka tiec! Ja vēl piecirtīsi manai sievai, izmetīšu nevis pa durvīm, bet pa logu!”

Durvis noblīkšķēja man degungalā. Es stāvēju, iekāpis sava minča karašā, un jutos pievilts un pārprasts. Vilkos mājās. Izrādījās, ka “šleperis” aizkritis. Velti lauzos dzīvoklī, aiz kura durvīm rēja mans suns. Pagalam nosalis, uz paklājiņa sagaidīju savu dzīvesbiedri, kuru no mēģinājuma mājās pavadīja kaut kāds man nepazīstams korists. Sieva šo vēl uz tēju dzīvoklī paaicināja. Pavasaris. Es sievai nepārmetu, es viņu saprotu.

Kategorijas

Kategorijas