Dzīvē jāapgūst dažādas iemaņas

2013. gada 20. decembris 00:00

1339

Vairis Bernards: “Tev var atņemt naudu un bikses, bet neviens nevarēs atņemt apgūto amatu.”

Apenietis Vairis Bernards ar savām rokām ir radījis vairākus interesantus un praktiski pielietojamus darbus no koka. Viņš ir arī aizrautīgs mednieks un zemledus makšķernieks, bet aiz visām šīm nodarbēm slēpjas arī kaut kas gluži netaustāms – iespēja veidot saikni ar cilvēkiem un liela mācība katram kļūt patstāvīgam.
- Kā sākās jūsu interese par kokapstrādi?
- Ar kokapstrādi sāku nodarboties tad, kad mans dēls Aivis izrādīja interesi par šo nodarbi. Viņš vēlējās sākt darboties ar koku, un es zīmēju skices. Tā arī viss sākās. Mācījos kopā ar viņu, bet nu jau daudzi zina mūsu darbus. Taisām dāvanas, un kāpēc gan dāvināt torti, kuru var apēst, ja var dāvināt kaut ko paliekošu? Ja esmu pamanījis, ka kādam nav mājas nosaukuma norādes vai kāda āķīša pirtiņā, ņemu un to uztaisu. Tā mūsu reklāma aiziet no cilvēka uz cilvēku. Katrs darbiņš ir citādāks, un idejas parasti tiek kaut kur noskatītas. Dažreiz man ir teikts, ka tas gan ir interesants darbs, piemēram, par maniem adventes kalendāriem, kuru ideja ir noskatīta Igaunijā. Vienkārši kāds to pamana, bet cits ne. Es palaikam kaut kur ieraugu kaut ko interesantu un mēģinu uztaisīt tādu pašu, varbūt vēl uzlabotāku. Tā mēs bieži vien kopējam viens otra idejas. Taisu arī māju un ielu nosaukumus, Apē var redzēt dažādas manas un dēla veidotās norādes. Tagad ļoti populāri ir lata monētu turētāji. Gandarījums ir tas, ka cilvēki novērtē to, ko mēs darām, jo veikalā nopērkamā prece ir standartprece, kurā nav īsti nekā interesanta. Man patīk darboties, un arī mūsu māju “Ieviņas” es cēlu pats. Tas aizņēma septiņus gadus, un viss tika darīts lēnām, ar maziem līdzekļiem. Var jau aiziet uz kādu firmu un pasūtīt sev visu, ko vajag, bet darīt pašam ir drošāk, jo tu zini, ko esi darījis, kur ko licis. Tieši tas ir pats lielākais ieguvums no roku darba.
- Kas pamudināja kļūt par ugunsdzēsēju?
- Man jau bija apmēram 40 gadu, kad izlēmu apgūt ugunsdzēsēja amatu. Biju jau uzbūvējis savu māju, man bija arī savs īpašums, taču tas viss ir jāuztur un man nebija darba. Negribējās arī braukt uz Angliju, kaut gan varēju to darīt. Daudzi no maniem kolēģiem tā arī ir darījuši un nu jau strādā ārzemēs, bet es paliku un apguvu šo amatu. Tagad strādāju Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Alūksnes brigādes Apes postenī. Man vienmēr ir jābūt darba režīmā, jo nav zināms, kad kaut kas atgadīsies, un šajā darbā nav noteiktu standartu, jo tu nevari pateikt, ka strādāsi no tikiem līdz tikiem un tas arī viss. Dodoties uz apmācībām, bija mazliet neierasta sajūta, jo man bija jāmācās kopā ar jauniešiem, no kuriem daži bija pat jaunāki par manu dēlu. Līdz 40 gadiem tu jau daudz ko iemācies – reizēm paklusēt, reizēm pabikstīt. Dzīves laikā ir jāapgūst dažādas iemaņas, un mūsdienu jauniešu lielākā problēma ir internets, pie kura viņi pavada ļoti ilgu laiku. Armijas laikā es pat apguvu friziermeistarību, griezu biedriem matus. Varu tagad arī aiziet un kaimiņam nogriezt matus. Sievietes man gan neuzticējās, bet tieši tas dzīvē ir vajadzīgākais – apgūt vairākas prasmes. Arī savam dēlam saku, ka tev var atņemt naudu un bikses, bet neviens nevarēs atņemt apgūto amatu, kuru cilvēks var likt lietā, lai pelnītu iztiku. Ja esi ko iemācījies, tad varēsi iziet no grūtas situācijas.
- Jūs esat daudz ceļojis.
- Jā, jo tas palīdz cilvēkiem redzēt ko jaunu. No katra ceļojuma iegūstu kaut ko jaunu, pamainu vidi. Atpūsties gan sanāk, ja ceļojumā brauc vienatnē, bet mazāka atpūta izdodas, kad jābrauc kopā ar ģimeni, jo ir jāuzņemas rūpes un atbildība. It sevišķi Austrumu valstīs ir jāuzmanās sievietēm, jo vīrieši mēz piedāvāt ne visai korektas lietas. Daudz kas var būt domāts kā joks, bet sievietēm šajās valstīs var gadīties arī ļoti bīstamas situācijas. Daudzas meitenes dodas strādāt uz ārzemēm, un ir jāmāk par sevi pastāvēt. Protams, ne visi gadījumi ir tikai negatīvi. Kad biju Ēģiptē, sarunājos krievu valodā, un daudzi to saprot. Kādā veikalā man pateica, ka blakus veikaliņā strādā sieviete no Latvijas, kura ir šeit ieprecējusies, un, ja man vajadzīga kāda palīdzība, droši pie viņas varu iegriezties. Saviem bērniem gan saku, ka visur pasaulē ir no rīta jāceļas un jādodas uz darbu. Daudzi saka, ka aizbrauks uz ārzemēm un tur ies daudz vieglāk. Tā nebūt nav. Arī mans dēls ir strādājis Anglijā, un arī es gribēju zināt, kā tad tur ir, vai ir tik labi, kā stāsta. Aizbraucu vienkārši apskatīties, un nekas jau nav atšķirīgāks, visur ir jāstrādā. Arī darba devējiem jāceļas agri, lai sadalītu darbus. Tas viss māca patsāvību. Jaunieši jau tagad ne vienmēr māk dzīvot laukos. Ir arī dzirdēts gadījums, kad kādam puisim uzticēts virtuvē iekurināt plīti, bet viņš malku salicis cepeškrāsnī. Ir tādi cilvēki, kuri tik ļoti pieraduši pie ērtībām, ka citās situācijās apjūk.
Bieži dodos uz Igauniju kopā ar Apes tūrisma speciālisti Astru Bindi. Iesaistos vairākos pārrobežu projektos, un šeit mums ir tāda privilēģija. Interesējos par vairākiem projektiem par dzīvniekiem, putniem, zivīm un dabu. Vienā no tādiem uzzināju, cik tālu lido gājputni, un tāpēc, ka pats esmu bijis Ēģiptē, beidzot varēju prātā aptvert, cik tas ir tālu un kā notiek šis ceļš, lai tikai pārziemotu. Tas ir apbrīnojami!
- Esat aizrāvies arī ar zemledus makšķerēšanu un medībām.
- Jā. Dodos makšķerēt arī uz Peipusa ezeru. Daudzi man jautājuši, kāpēc es vispār uz turieni dodos, salstu uz ledus, kam tas viss. Citi aiziet uz veikalu, un viss notiek komfortā, siltumā, taču man nebūt nav tik svarīga tā zivs kā komunikācija. Kādu laiku esmu citā vidē un citā laikā, ar citiem cilvēkiem. Nav runa par zivīm, bet gan par emocijām. Sēžu uz ledus un sarunājos ar cilvēkiem. Vecākie vīri, kuri bijuši arī izsūtīti, stāsta stāstus, kā jaunībā devušies ar mopēdiem makšķerēt. Tagad tevi aizved ar autobusu, iedod siltu zupu un uzved uz ezera. Agrāk cilvēki to visu darīja paši. Ar cilvēkiem uz ledus var sarunāties par sev kopīgo. Piemēram, ar kādu igauni runājos krievu valodā. Ikdienā mēs viens otram vienkārši paietu garām un nekad nesatiktos, taču uz ledus mums veidojas kontakts. Nav pat nozīmes, vai ķeras liela vai maza zivs. Viņš stāsta, ko viņš māk, un es stāstu, ko māku es. Dažreiz arī sazvanāmies.
Inerese par medībām sākās līdzīgi - jau jaunībā. Tas ir labs veids, kā izlikt ārā visas emocijas. Skrien pa mežu, padusmojies, lenc pēdas. Arī šeit galvenais nav pats medījums, bet gan process. Eju uz medībām, kad vien man ir brīvs laiks, un arī medības palīdz veidot dažādus kontaktus. Ir kopīgas intereses, un tā tās sarunas vedas. Mans lielākais medījums ir lūsis. Tā sajūta bija dīvaina - tev virsū skrien tāds liels kaķis. Tie, kuri nav bijuši medībās, to tā arī nesapratīs. Varbūt var saprast, kā ir lasīt kartupeļus, ja tas ir redzēts, bet ne medības. Sākumā es arī neizpratu, ko tajā mežā īsti darīt. Ar laiku apgūsti un iemācies patstāvību un mācies pats domāt, jo daudziem jau ir pierasts, ka viss tiek iedots, paskaidrots. Jaunieši, kuri nāk mums līdzi, bieži vien sadusmojas, jo ir slapjas kājas un dažādas neērības, taču vēlāk paši iemācās, ka zābakos var ielikt zāli un iet tālāk. Jo grūtāk ir sākumā, jo vieglāk ir vēlāk. Tas māca izturību.
- Ko jums nozīmē Ziemassvētki?
- Tas ir laiks, kad var parunāties, jo garajās brīvdienās visi sanāk kopā. Ikdienā viss paiet skriešanā un nereti pat nepietiek laika, lai aprunātos, jo katrs skrien savos darbos. Tieši šis laiks ir tas, kad beidzot var mazliet apstāties.

Vizītkarte

◆ Vārds, uzvārds: Vairis Bernards.
◆ Dzimšanas gads, vieta: 1966.gada 30.jūlijs, Ape.
◆ Izglītība: profesionāli tehniskā – mehanizators un dažādi kursi.
◆ Intereses: sēņošana, ogošana, makšķerēšana, kokapstrāde un medības.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Dzīvē jāapgūst dažādas iemaņas

Kategorijas