Izrotāt eglīti ar atmiņām

2013. gada 20. decembris 00:00

1366

Ziemassvētki ir sirds siltuma svētki, kuri ļauj novērtēt visu labo, ko dzīve ir devusi

Ziemassvētki ir ģimeniski un sirsnīgi svētki. Izņemt Ziemassvētku rotājumus no kādas kastes ir gluži tāpat, kā atkal un atkal pārcilāt kādu savas dzīves atmiņu - Salatēti ar putukrējumam līdzīgām bārdām, sveču liesmu apskādēti stikla čiekuriņi un konfekšu pilni egles zari. Katram no mums ir arī savas tradīcijas, kā svinam šos svētkus, un daudziem ir arī kādi īpaši Ziemassvētku rotājumi, ar kuriem saistās kāds stāsts vai patīkamas bērnības atmiņas.

Nav bijis tāda gada, kad to nebūtu ielicis eglītē
Alūksnes novada domes priekšsēdētājam Arturam Dukulim arī ir kāds īpašs Ziemassvētku eglītes rotājums – apaļa bumba ar balta gulbja attēlu. Tai ir tikpat gadu, cik pašam A.Dukulim. “Tas ir roku darbs, un man tāda ir nopirkta, kad biju mazs. Kopš sevi atceros, tā vienmēr ir tikusi likta eglītē, nav bijis tāda gada, kad es to nebūtu ielicis kādā egles zarā. Arī tad, kad biju kaut kur izbraucis, šo rotājumu kāds vienmēr ielika eglītē. Arī manai māsai un brālim ir savi īpašie rotājumi no viņu bērnības,” stāsta A.Dukulis. Viņš atzīst, ka rūpīgi glabātā mantiņa tomēr ir dažu labu reizi kritusi, taču bumbai nekad nav nodarīta skāde. “Kad māsa nāk pie manis ciemos uz svētkiem, viņa vienmēr prasa, kur tad esot mans gulbis. Mantiņu vienmēr nolieku kādā drošākā vietā, taču tas gan nenozīmē, ka eglē tā tiek karināta visā iepakojumā, lai nesaplīstu,” smej A.Dukulis. Viņš uzsver, ka vēlas nodot šo īpašo Ziemassvētku rotājumu arī nākamajām paaudzēm.
“Kamēr bērni bija mazi, es bieži vien darīju tā, ka aizbridu dziļi mežā pēc eglītes un atnesu to tuvāk ceļa malai. Tad gājām visi kopā pēc eglītes un bija jāimitē, ka tā tikko atrasta,” stāsta A.Dukulis. Viņš atzīst, lai atrastu tādu egli, kādu viņš vēlas, pa mežu ir bijis jābrien pat vairākas stundas. Eglei jābūt garākai par paša augumu un ar pareizi izvietotiem zariem, lai tā būtu kupla no visām pusēm. Tagad gan pēc egles ejot viņa bērni. A.Dukulis uzskata, ka Ziemassvētki ir ģimenes svētki un pirmie Ziemassvētki noteikti ir jāsvin savās ģimenēs, bet nākamajās dienās ir jāaizbrauc pie citiem. Viņaprāt, ģimene jau nav tikai radinieki, bet arī citi tuvi cilvēki. “Manuprāt, Ziemassvētki ir tie svētki, kuri neizpaužas ārpus mājas sienām. Tie ir klusi un mierīgi svētki. Mums gan nav īpašu Ziemassvētku tradīciju, bet mazbērni, protams, raksta Ziemassvētku vecītim vēstules. Tās ir saglabātas, un gadās tā, ka vēlamies mazbērniem kaut ko uzdāvināt, bet mums nav īsti laika aizbraukt pie kādiem attālākiem radiniekiem. Tad nauda tiek aizsūtīta vecākiem un viņi nopērk bērnam to, ko nu viņš ir vēlējies. Tā arī mēs piedalāmies šajā Ziemassvētku vecīša darbā,” stāsta A.Dukulis. Pats viņš gan neatceras, vai ilgi ir ticējis Ziemassvētku vecītim, un, kā daudzi no mums, īsti nevar pateikt to mirkli, kad atskārta, kurš tad īsti ir noslēpumainais Ziemassvētku vecītis.

Rotājumi mainās līdzi laikam
Arī Alūksnes novada vidusskolas direktorei Ilzei Līviņai Ziemassvētki ir vieni no mīļākajiem svētkiem. “Ziemassvētki ir tas laiks, kad daba jau sāk mosties un dodas pretī gaišumam. Tie ir arī svētki, kuros kopā var sanākt visa ģimene. Pie mums ciemos nāk ne tikai radinieki un draugi, bet arī kaimiņi. Jau vairākus gadus tā ir tradīcija. Skaitām dzejoļus, dziedam un izpērkam dāvanas. Ziemassvētki ir maģisks laiks, un eglītes rotāšana vairāk ir process. Tajā vairākas paaudzes var apvienoties un notiek šī saikne, kas tad arī ir vissvarīgākā šajā laikā,” stāsta I.Līviņa. Viņa atzīst, ka eglīšu rotājumi mainās līdzi laikam, taču vecajiem padomju laika egļu rotājumiem klāt nāk pievienotā vērtība – bērnības atmiņas. “Ne jau visu to, kas būs mājās, var salikt eglītē. Kad izrotājam māju un eglīti, mēs pārcilājam visas šīs mantiņas, jo katrai no tām ir savs stāsts. Tad arī izdomājam, vai šogad to mantiņu liksim vai arī šoreiz ne. Man ir ļoti daudz tādu rotājumu, kuri tiek izlikti pa visu māju. Tie ir arī audzēkņu dāvinātie darbiņi. Savulaik kāda audzināmā klase man uzdāvināja egļu rotājumus, kur uz katras bumbiņas kāds bija uzrakstījis savu vārdu. Ir tik patīkami, ka audzēkņi neaizmirst savus skolotājus. Man ir tā laime un prieks, ka pie mūsu eglītes mājās vienmēr ir arī svaigi ziedi. Ziemassvētku koncertos gan bērni, gan vecāki pasniedz dažādus ziedus, un tas Ziemassvētkos ir tā netipiskāk, bet man tas ir ļoti ierasts,” stāsta I.Līviņa. Viens no viņas mīļākajiem rotājumiem bija lācis, kurš kāpj kokā pēc medus, bet laika gaitā tas diemžēl nav saglabājies. Dažus rotājumus ir dāvājuši arī cilvēki, kuri nu jau ir aizsaulē, un I.Līviņa atzīst, ka šie rotājumi palīdz atskatīties arī uz šo cilvēku dzīvēm.
“Savulaik, kad mums bija mazi kaķi, arī viņiem eglītē bija īpaši rotājumi – cīsiņi. Kad viņi tos atrada, mēs tos nocēlām. Protams, tas bija jādara tad, kad nebija iedegtas svecītes. Tā ka šie svētki ir domāti visai ģimenei un tajā var kavēties atmiņās, kuras nereti ir arī ļoti nostalģiskas,” uzskata I.Līviņa.
Līviņu mājās vienmēr ir liela un pamatīga egle. “Eglei jābūt vismaz savā augumā. Ja man būtu lielāka māja, es noteikti liktu vēl lielāku egli,” saka I.Līviņa. Viņa atzīst, ka skumji ir skatīties, kas ar eglītēm notiek pēc svētkiem. Daudzas no tām vienkārši tiek nomestas pie atkritumu tvertnēm. “Mēs sadalām eglīti un sadedzinām. Ir žēl skatīties uz tām eglītēm, kuras tā vienkārši ir nomētātas. Kādu mirkli viņas ir bijušas glītas, greznas un vajadzīgas, bet tad tiek izmestas. Tas ir skumji, it sevišķi, ja velkam paralēles ar to, ka tā mēdz notikt arī cilvēku dzīvē, kuri ir vajadzīgi tikai tad, kamēr viņi ir veiksmīgi, bagāti un skaisti. Es saprotu, ka daudziem nav kur šo eglīti sadedzināt, bet to varētu sadalīt un nolikt kaut kā rūpīgāk, nevis vienkārši izmest,” uzskata I.Līviņa.

Atgādina par to, cik spēcīgas ir tradīcijas
Apdrošināšanas akciju sabiedrības “Baltikums” Alūksnes nodaļas vadītāja Inta Baumane stāsta, ka viņas mammīte ļoti rūpīgi glabā egļu rotājumus. “Mums ir arī viņas pirmo Ziemassvētku rotājumi. Daudzi rotājumi gan laika gaitā nav saglabājušies, jo okupācijas laikā viņai nācās bēguļot, lai viņu neizsūtītu atpakaļ uz Sibīriju. No pašas Sibīrijas gan nekas nav saglabājies, jo kādas gan vēl mantiņas, labi, ka vēl pati savu dvēselīti atveda,” stāsta I.Baumane.
Viņa atzīst, ka, laikam ejot, Ziemassvētku tradīcijas viņas ģimenē ir mainījušās. Ziemassvētki vienmēr tiek svinēti, taču ne vienmēr I.Baumanes mājās ir eglīte. “Eglīte ir pie maniem bērniem, kur ir arī mani mazbērni. Tā nu tā eglītes tradīcija pārceļo no paaudzes paaudzē. Savulaik mēs ar bērniem gājām meklēt eglīti, bet tagad bērni to dara ar saviem bērniem. Es vienkārši izrotāju māju, man patīk salikt arī zarus ar čiekuriem. Mēdzu tos likt virs durvīm,” teic I.Baumane. Viņa arī atzīst, ka eglīti mājās nevar turēt tīri praktisku apsvērumu dēļ, jo viņai mājās ir kaķis un suns. Kaķenei Čiepai nu jau ir 18 gadu, taču viņa esot ļoti lustīga un eglīte nereti tikusi saskādēta. Kaķenītei piepalīdz arī kucēns Lords, kuram tieši vakar apritējis gadiņš. “Es jau nevaru savus dzīvniekus uz Ziemassvētkiem izlikt no mājas. Tā nu man ir jāatrod kompromiss,” stāsta I.Baumane.
“Padomju laikos Ziemassvētkus jau nedrīkstēja svinēt, bet mēs, jaunieši, paņēmām svecītes un eglīšu rotājumus un braucām uz mežu. Aizgājām pie kādas eglītes un priecājāmies kā bērni. Gāju arī uz baznīcu, kaut gan man kā komjaunietei to ļoti pārmeta. Man ļoti patika Ziemassvētku dievkalpojumi, tā sajūta un noskaņa. Es nevarēju neiet, lai arī kādas valdības, lai arī kādas ticības valdīja,” stāsta I.Baumane. Viņa arī uzsver, ka Ziemassvētki ir ģimeniski svētki un šajos svētkos ģimenei jābūt kopā. “Jaungadā vari kaut kur bradāt, iet ciemos un tā tālāk, jo tas nav tik svēti kā klusais Ziemassvētku vakars,” uzskata I.Baumane. Viņai šie ir sirds siltuma svētki, kuri ļauj novērtēt visu labo, ko dzīve ir devusi, un mammas rūpīgi glabātie egļu rotājumi atgādina par to, cik spēcīgas ir tradīcijas un ka tās nevar iznīcināt pastāvošās iekārtas.

Tikai tagad saprot, kāpēc tā darīja
Alūksnes slimnīcas anesteziologs-reanimatologs Pēteris Kučiks vienmēr atceras gadījumu no savas bērnības, kad viņam kāda mīļa mantiņa bijusi egles galotnes rotājums, kurā bijusi arī iesārta zvaigzne. “Agrāk katrs rotājums bija ļoti vērtīgs, glabājām, lai tie nesaplīst, bet, ja ielūza, tad līmējām kopā. Mūsu mājās bija arī divi rotājumi egļu galotnēm un uz viena no tā bija iesārta zvaigzne. Man tā ļoti patika, taču mamma gan negribēja to likt. Viņa man neko neteica, bet tā delikāti ieteica likt otru rotājumu, uz kura zvaigznes nebija. Tikai tagad saprotu, kāpēc viņa tā darīja. Es vēlāk pats tādu zvaigzni trīs gadus nēsāju uz visām pogām. Biju pat atzīts par labāko karavīru. Mammai bija pienācis Goda raksts, kur bija rakstīts: “Paldies par dēla audzināšanu priekš Padomju Savienības aizsargāšanas!” Mamma bija ļoti dusmīga. Vēlāk, kad ceļoju, redzēju zvaigznes attēlu daudzās brīvmūrnieku celtnēs. Cik daudz posta un asiņu saistās ar šo simbolu, un varbūt mana mamma, vienkārša lauku sieviete, zemapziņā to juta,” stāsta P.Kučiks. Viņu ģimenē Ziemassvētki vienmēr tikuši svinēti un pat vairāk par Jaungadu, kā tas bija pierasts Padomju Savienībā. Ģimenē valdījušas katoļu tradīcijas, un Ziemassvētkos vienmēr tika apmeklēta baznīca un cita varianta nemaz nevarēja būt.
“Darba maiņas mūsu nodaļā un dežūru dalīšana bija atkarīga no Ziemassvētkiem, kas ir atšķirīgi pareizticīgajiem. Līdz ar to mums bija vieglāk sadalīt, kurš tad īsti ņems brīvdienu 24.decembrī, bet kurš 7.janvārī, kā tas notiek pareizticīgo tradīcijā. Jauno gadu nodaļā mēs tagad visi svinam vienā laikā. Bērnībā man šajā jautājumā bija it kā slēpti nodomi. Teicu, ka vajadzētu atzīmēt arī veco jauno gadu pēc vecā kalendāra, bet ar to domāju savas dzimšanas dienas balli pie eglītes 15.janvārī. To jau visi saprata, bet neviens arī neprotestēja,” stāsta P.Kučiks. Viņš arī atzīst, ka vienu gadu ir pamēģinājis Ziemassvētkos mājās iztikt ar mākslīgo egli, taču tā nav radījusi svētku sajūtu, jo, pēc P.Kučika domām, eglei ir jāsmaržo un tieši šī smarža rada svētku sajūtu. “Parasti eglīti pērkam podiņā, lai varētu pārstādīt, bet reiz tādai eglītei īsti pat nebija sakņu. Tā, manuprāt, ir liela šmaukšanās,” saka P.Kučiks. Viņš atzīst, ka labprātāk eglīti nopērk, nevis dodas mežā to nocirst. “Mums Ziemassvētki ir klusi ģimenes svētki. Arī slimnīcā mūsu nodaļā svinam šos svētkus, jo 8.decembrī ir reanimācijas un intensīvās terapijas nodaļas jubileja, kad tad arī pie reizes svinam Ziemassvētkus,” stāsta P.Kučiks. Viņš uzsver, ka tieši ģimeniskums šajos svētkos ir vissvarīgākais, nevis rotājumi un dāvanas.

Kas izdomāja rotāt eglīti?

ASV Nacionālā Ziemassvētku eglīšu asociācija ir oficiāli atzinusi, ka eglīte pirmo reizi pasaulē Ziemassvētku svinēšanā izmantota 1510.gadā Rīgā. Rīgu par pirmās zināmās Ziemassvētku eglītes mājvietu ir atzinušas arī citas organizācijas pasaulē, bet Igaunijas eksperti gan apgalvo, ka tirgotāju ģilde Tallinā jau 1441.gadā uzstādījusi pirmo Ziemassvētku eglīti, tātad 69 gadus agrāk nekā Rīgā. Par pirmo Ziemassvētku eglīti Rīgā ir zināms, ka tā atradusies Rātslaukumā un to izrotājuši Melngalvju brālības biedri, kas valkājuši melnas cepures un pēc eglītes izrotāšanas to aizdedzinājuši. Ir arī nostāsti, ka pirmā Ziemassvētku eglīte Rīgā bijusi izrotāta ar papīra puķēm. Pirmās Ziemassvētku eglītes atrašanās vieta tagad ir iezīmēta ar piemiņas plāksni. Pirmās Ziemassvētku eglītes tradīcija dažreiz tiek piedēvēta Mārtiņam Luteram, tomēr vēsturnieki uzskata, ka viņa eglīte Vācijas ziemeļos tikusi izrotāta dažus gadu desmitus vēlāk nekā eglīte Rīgā. Tiek uzskatīts, ka papīra rozes eglīšu rotāšanā 16.gadsimtā simbolizējušas jaunavu Mariju. 17.gadsimtā Ziemassvētku eglītes mēdza izrotāt ar āboliem, lai radītu asociācijas ar pasaules radīšanu un Ēdenes dārzu. 18.gadsimtā eglīšu rotāšanā izmantoja riekstus un cepumus, bet 19.gadsimtā eglīšu rotājumi kļuva daudzveidīgāki, kad tajos sāka izmantot stiklu un citus materiālus, un gadsimta beigās sāka izmantot arī elektrisko apgaismojumu.
www.kasjauns.lv

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Izrotāt eglīti ar atmiņām

Kategorijas