Būt atvērtam dažādām iespējām

2013. gada 27. decembris 00:00

2046

Dzintars Strodāns ir futbola treneris, kurš tikai pirms pāris gadiem pārcēlies uz dzīvi Alūksnē. Viņam nekad nav neērti pamēģināt ko jaunu, un šoreiz tie ir Nodarbinātības valsts aģentūras piedāvātie tērpu konstruēšanas un modelēšanas kursi. Klusa ikdiena ir tā, kura uzlādē viņu un viņa ģimeni, un Dzintars iesaka ikvienam pamēģināt kaut ko jaunu, lai ko arī varētu padomāt apkārtējie, kā arī novērtēt ikdienišķo, kas, kaut arī nav skaļš un pompozs, ir īstas laimes balsts.
- Kā jūs nolēmāt mācīties tērpu modelēšanas kursus?
- Sieva Baiba iegādājās šujmašīnu, un, lai arī es pie tās piesēstos, man bija jāiziet kādi kursi. Tā kā sieva pieteicās Nodarbinātības valsts aģentūras piedāvātajos kursos, bet grupu bija grūti nokomplektēt, pieteicos arī es. It kā aiz neko darīt, lai pievienotos sievai, taču mani tas tiešām ir ieinteresējis. Tagad ar sievu esam konkurenti. Ir ļoti labi, ka šādi kursi tiek piedāvāti un dažādām cilvēku grupām ir iespējas apgūt kādu jaunu amatu vai iemaņas. Tērpu modelēšanas kursos mācāmies pareizi un kārtīgi šūt, un nu, ieejot veikalā, bieži vien daudzas drēbes negribas pat pirkt, jo var redzēt, ka tās ir sašūtas nekvalitatīvi. Pagaidām jau jāpilnveidojas, bet neizslēdzu domu kādreiz ko skaistu arī uzšūt pēc pasūtījuma. Mani ne gluži interesē ikdienišķas lietas, un vīriešiem jau ko oriģinālu ir pavisam grūti atrast, jo uzvalks ir tas pats lielākais, kas vīrietim var būt. Tad ir pašam jāizdomā kāda interesanta detaļa, jo piedāvājums jau nereti ir vienveidīgs un garlaicīgs. Protams, sieviešu šuvēju ir vairāk, taču man it nebūt nav aizspriedumu pret šo amatu un uzskatu, ka ir jāapgūst pēc iespējas vairāk amatu. Tiesa, piemēram, floristiku es ne visai gribētu apgūt, jo tā ļoti specifiska un smalka nozare, kura man šķiet diezgan viegla, bet man patīk sevi izaicināt ar grūtībām.
- Jūs esat arī futbola treneris.
- Esmu sporta skolotājs Alsviķu arodskolā, bet papildus strādāju arī Alūksnes sporta skolā. Futbols man ir vairāk kā vaļasprieks. Treneris esmu jau vairākus gadus. Bērnos bieži vien redzu to, ka mūsu jaunatne ir diezgan vāja, negribīga ko uzsākt. Bērni ir pieraduši saņemt jau ko gatavu un bieži vien vēlas uzreiz braukt uz sacensībām, bet nav gatavi strādāt, trenēties. Daudzi jaunieši arī nenovērtē cilvēku darbu, piemēram, sētnieka darbu. Daudzi vīpsnā un kaut ko pasaka, jo paši to nemāk. Un kas gan slikts ir šajā darbā? Tas ir tikums, bet nereti redzu, ka jaunieši to neizprot. Kaut kur ir pazudusi izpratne, ka visur ir jāiegulda darbs. Par autoritāti bērniem kļūst kāds, kurš spēj izdarīt labāk. Ja viņi redz, ka man sanāk ko izdarīt spēlē labāk, tad viņi arī vēlas klausīties. Spēlēju arī volejbolu, ar to esmu ļoti aizrāvies, cītīgi trenējos arī tad, ja uz treniņiem aizdodos viens pats. Piedalos arī sacensībās un esmu arī tiesnesis pludmales volejbolā. Es cenšos izmēģināt vairākus sporta veidus. Arī 2007.gadā skrēju Rīgā maratonu, kas nebūt nebija viegli. Visi saka, ka pēdējie 10 kilometri ir visgrūtākie. It kā jau zini, ka drīz būs finišs, taču pārņem milzīgs nogurums un tad ir jāsaņemas, lai pieveiktu trasi. Esmu arī spēlējis šahu, piedalījies Alūksnes Pilsētas svētku plostu sacensībās, tā ka arī šajā jomā izmēģinu visu ko.
- Kas jūs pamudina izmēģināt tik daudz ko?
- Ir divu veidu cilvēki – tie, kurus tu skaties televīzijā, un tie, kurus skatās. Es negribētu būt tas, kurš tikai skatās, man gribas arī iesaistīties. Meklēju dažādas iespējas, arī konkursus. Mazliet aizvainojoši ir tas, ka daudzi konkursi ir cilvēkiem tikai līdz 30 gadiem. Domē būtu jāierosina, ka arī vecāki cilvēki grib piedalīties kādā konkursā un pēc 30 gadiem jau nekas nebeidzas. Ir grūtāk atrast kaut kādus konkursus arī mums.
- Pastāstiet, kā jūs nokļuvāt līdz Alūksnei!
- Pats nāku no Madonas, bet esmu dzīvojis Bauskas novadā. Tad devos mācīties uz Sporta akadēmiju Rīgā un apmeklēju arī Rīgas Kristus draudzi. Tur arī iepazinos ar savu sievu Baibu. Es tad mācījos pēdējā kursā, bet Baiba bija tikko pabeigusi mediķus. Pēc apprecēšanās nolēmām atrast lētāku dzīvesvietu. Man bija gluži vienalga, kurp mani ceļi vedīs, bet Baiba bija no Alūksnes, tāpēc 2005.gadā pārcēlāmies uz dzīvi šeit. Tā ka esmu ieprecējies šajā pilsētā, un man te ļoti patīk, te ir klusi un mierīgi. Var jau aizbraukt uz lielpilsētu, bet no trokšņa ātri piekūsti. Sirdij tuva vieta man, protams, šeit ir sporta zāle. Skaists ir ezers, un ar sievastēvu dodamies arī makšķerēt ziemā uz ledus.
- Cik svarīga jums ir ticība?
- Ticība Dievam man ir ļoti svarīga, un ticībai pievērsos jau pamatskolā. Vienmēr esmu bijis kluss, daudz lasīju un domāju, tā arī mans ceļš noveda pie ticības. Protams, arī es brīžiem nogurstu un nepietiek vien ar to, ka pārlasu Bībeli krustām šķērsām. Meklējumi aizvien turpinās, jo zināšanas nav vienīgais, kas ir nepieciešams. Bez ticības es būtu diezgan slikts cilvēks, jo jau sen būtu izdomājis izdarīt ko sliktu. Tieši ticība man arī palīdz nedomāt par to, ko cilvēki par mani domās, jo viss jau ir zūdošs. Tā, piemēram, atgriežoties pie šūšanas, varu būt kā apustulis Pāvils, kurš arī šuva teltis. Nav vairs tāda amata, kuru būtu kauns darīt vai kuru darot būtu ļoti svarīgs citu cilvēku vērtējums. Ticība palīdz arī novērtēt ikdienišķo skaistumu. Man patīk, kad līst lietus, patīk arī, kad nelīst. Tas arī palīdz skatīties cilvēkiem un lietām cauri, novērtēt ko vairāk par ārieni. Bez ticības nebūtu arī atskaites punkta, kas ir labs un kas slikts. Tu dzīvotu kā tāds lopiņš. Vari dzīvot, ēst, un tas arī viss. Tā būtu tāda skumja dzīve.
- Kas, jūsuprāt, palīdz saglabāt ģimeni?
- Kopā ģimenē mēs esam pieci cilvēki. Ģimenes pamatā jābūt stabilam pamatam, kaut kam kopīgam - vai nu tas ir Dievs, vai manta, bet balstīt ģimeni uz naudas nav tas drošākais un stabilākais. Ir jābūt vienotam fundamentam, un daudziem pāriem tā trūkst. Galvenais ir pavadīt laiku kopā. Es saviem bērniem gribētu iemācīt vienkārši un klusi strādāt, nesteigties, būt prātīgiem. Daudzi bērni domā, ka visu zina, bet zināšanas jau neko nedod, tās ir tikai līdzeklis. Ir jāmācās strādāt, un es bērnos pamanu, ka viņi kopē vecāku uzvedību daudzās lietās, bet kaut kā strādāšanas tikumā viņi nekopējas, tur tas process notiek lēnāk. Īsti nezinu, kāpēc tas tā ir. Bērniem ir svarīgi iedot izvēles iespējas, iemācīt viņiem arī vairākus amatus, bet nav jau arī jēgas ar varu ko uzspiest. Ir vajadzīga stingrība un piespiešanās, taču ir jābūt ļoti uzmanīgam, lai bērnā neradītu pret kaut ko nepatiku, bet gan saglabātu apziņu, ka sevis paša labā tas ir jāiet un jādara. Mums ir trīs dēli, un viņi ir pārņēmuši māju, taču bērni ir svētība. Grūtības būs tik un tā, vai jums ir viens vai trīs bērni, vai arī vairāk. Ja vecākiem ir vairāk bērnu, tad arī vecumdienās par vecākiem kāds gādās. Mūsu bērni arī tagad izrāda dažādas rūpes, un vidējais dēls mammai visu laiku raksta vēstules, tas ir ļoti patīkami. Katram ģimenē ir savs raksturs, un tas ir jāņem vērā, bet tieši ikdienišķais arī sagādā lielāko prieku. Tā, piemēram, vecākais dēls bērnudārzā uzzīmēja mūsu māju, kurā pa logu ārā skatījās viņš un viņa brālis. It kā vienkārša lieta, bet tieši tā spēj tik ļoti iepriecināt un saviļņot! ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Būt atvērtam dažādām iespējām

Kategorijas