Mednieks – dabas sanitārs

2013. gada 27. decembris 00:00

Šī ziema medniekiem nebūt nav viegla, jo pēdu dzīšana bez sniega ir apgrūtinoša, taču medniekiem lieti noder arī dzinējsuņi. Gunārs Kļaviņš vada mednieku klubu “Silamalas”, kurā ir apmēram 30 mednieku, pārsvarā no Alūksnes. Viņš pats ar medībām sācis nodarboties jau tālajos astoņdesmitajos gados un atzīst, ka medībās ir gadījies arī pa kādam baisam brīdim.

Pārspēt dzīvnieku viltībā un gudrībā
Mednieku kluba “Silamalas” saknes ir meklējamas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībā. Vēlāk tas pārtapis par meliorācijas mednieku kolektīvu. Šobrīd kolektīvā ir dažādu profesiju pārstāvji, taču viņus visus vieno kopīgs azarts un atbildības sajūta pret dabu. G.Kļaviņš atzīst, ka mednieks ir sava veida dabas sanitārs. Mednieki ar savu darbību regulē dzīvnieku populāciju.
Protams, medības ir arī azarts, kurā mednieka uzdevums ir pārspēt dzīvnieku viltībā un gudrībā. “Piemēram, vilki ir ļoti gudri un viltīgi dzīvnieki. Kamēr viens vilks aizvilina sivēnmāti, cits vilks noķer sivēnu,” stāsta G.Kļaviņš. Pēdējo gadu bargo ziemu rezultātā stirnu populācija ir samazinājusies un arī šajā jomā vilki un lūši tikai pasliktina situāciju. “Mēs jau trīs gadus nemedījam stirnas. Arī vilki nodara postījumu, jo apēd mazuļus. Tā, piemēram, ir bijuši gadījumi, kad ir nomedīta meža cūka un var redzēt, ka pirms kāda laika viņai bijuši mazuļi, bet mazuļu nekur blakus nav, tātad tos vilki jau ir apēduši,” stāsta G.Kļaviņš. Viņš arī uzsver, ka cenšas nemedīt meža cūku mātītes. “Ir bijis gadījums, kad dzirdu brienam meža cūku un šķiet, ka tas ir kuilis, bet atskārstu, ka tā ir mātīte, un tikai pēc īsa brītiņa redzu, ka viņai pievienojas arī mazie sivēni. Tad, protams, kļūst tā neomulīgi, jo kur gan tie mazie sivēni paliktu, ja tiktu nošauta sivēnmāte,” stāsta mednieks.
G.Kļaviņš ir nomedījis gandrīz visus atļautos medījumus, izņemot lūsi, bet reiz bijusi iespēja arī mēģināt nomedīt lāci vienīgajās oficiāli atļautajās lāča medībās Latvijā. “Latvijā lāču medības ir aizliegtas, taču šo lāci kāds malumednieks bija aizšāvis, tāpēc tika noorganizēti mednieki, lai nomedītu sašauto lāci. Sākumā visi jokoja, taču tad, kad medību vadītājs, kuram ir pieredze lāču medībās, mums pastāstīja, kā lācis uzvedas, tad gan visi sajutāmies ļoti neomulīgi. Medības nebija sekmīgas, jo lācis bija aizgājis kaut kur tālāk un sniega trūkums neļāva tālāk izsekot viņa pēdām,” stāsta G.Kļaviņš.

Valstij tagad vairs nav vajadzīgas dzīvnieku ādas
Dzīvnieku piebarošana notiek visu gadu, aļņiem un stirnām tiek izlikts arī sāls laizīšanai. Rudenī barotavās, kad tajās tiek iebērti āboli, pirmie ciemiņi esot jenoti. “Jenoti nodara lielus postījumus, jo iznīcina ligzdas tiem putniem, kuri tās vij uz zemes, piemēram, rubeņiem, medņiem un irbēm. Jenotus padomju gados ieveda no Sibīrijas, jo tie tika uzskatīti par vērtīgiem kažokādu zvēriem, bet nu ar šīs ievešanas sekām ir jācīnās,” atzīst G.Kļaviņš. Viņš uzsver, ka skumji ir tas, ka valstij tagad vairs nav vajadzīgas dzīvnieku ādas. “Drīz jau Latvijas ministri paliks bez portfeļiem. Padomju laikos nomedīto meža dzīvnieku ādas bija obligāti jānodod sagādes kantoros. Kažokādu zvēru nodošanai medniekiem bija jāizpilda plāns. Tagad pie kāda uzpircēja var nodot ādu par pieciem latiem, taču tas jau neatmaksājas. Tagad visus ādas izstrādājumus iepērk no ārzemēm, bet no pašmāju medniekiem neņem,” secina mednieks.
Neizprotami ir arī citi medību likumi, piemēram, uzstādījums, ka meža cūku medībās aizliegts izmantot lukturus, bet tajā pašā laikā jenotu medībās apgaismojuma ierīces ir atļautas. “Mums ir jācīnās ar meža cūku radītajiem kaitējumiem, bet pēc krēslas iestāšanās nav iespējams medīt, jo bija aizliegts izmantot apgaismojumu. Protams, šāds aizliegums ierobežo medību rezultātu. Par laimi, nu jau ir pieņemts likums, ka lukturus meža cūku medībās tomēr varēs izmantot,” saka G.Kļaviņš. Viņš gan atzīst, ka ne tikai vilki, bet arī citi zvēri ir ļoti gudri un pielāgojas medību ritmam. “Aļņi jau zina, ka decembra beigās medības uz viņiem ir beigušās, un tad viņi droši stāv ceļa malā,” stāsta mednieks.

Ir bijis arī tā, ka suns jāmeklē pa pagastu
G.Kļaviņam ir divi medību palīgi – Bavārijas asinspēdu dzinējsuns Hota un foksterjers Neris. Hota sevi ir pierādījusi praktiskajās medībās un arī saņēmusi pozitīvu novērtējumu specializētajās medību suņu izstādēs un praktiskajās pārbaudēs “uz asinspēdu”. Kolektīvā vēl ir divas laikas, kuras iet medībās, un viena jauna Rietumsibīrijas laika, kura pašreiz vēl tikai sāk iepazīt medību procesu. “Ar suni ir ļoti daudz jāuzturas mežā, lai viņš sāktu interesēties par dažādu dzīvnieku pēdām. Suņiem oža ir 40 reizes labāka nekā cilvēkam. Ir bijuši gadījumi, kad suns tā aizraujas dzīt dzīvnieku pēdas, ka viņš vienkārši nomaldās. Tajā vietā, kur ar suni ir iets mežā, tiek atstāta kāda no saimnieka mantām, lai vēlāk suns, to atrodot, gaida atgriežamies saimnieku. Ir bijis arī tā, ka suns jāmeklē pa pagastu, bet tas parasti atgadās ar jauniem dzinējsuņiem,” stāsta G.Kļaviņš.
Medību suņu apmācība uz meža cūku notiek arī pie Monvīda Šteinerta Karvā, kur suņiem ir iespēja mācīties tās atrast un ar balsi parādīt, kur meža cūka atrodas. G.Kļaviņš uzsver, ka dzinējsunim nedrīkst ļaut plosīt medījumu. Ja suns tā izdara kādās medību sacensībās, tad dalībniekam uzreiz tiek noņemti punkti. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Mednieks – dabas sanitārs

Kategorijas