Gads sola veiksmi zirgiem

2014. gada 3. janvāris 00:00

424

Zilā koka zirga gads pēc ķīniešu horoskopa sāksies
30.janvārī, taču mēs par jaunu sākumu un ar to saistītajām pārmaiņām domājam un spriežam ierastajā gadumijā. Tāpēc palūkosimies, kā jūtas SIA “Jātnieku klubs “Hippo prieks”” zirgi un viņu saimniece Inese Kinžalova.
“Zirga gadam vajadzētu būt labvēlīgam ne tikai šajā gadā dzimušajiem, bet arī zirgiem. Taču zinu arī, ka tieši šogad tiem vajadzēs vairāk strādāt. Zirgs ir darbarūķis, tāpēc tas ir loģiski. Ne velti šis gads sola veiksmi čakliem un strādīgiem cilvēkiem,” saka I.Kinžalova.
Viņa dzimusi Suņa gadā. “Tāpēc es visu laiku ganu zirgus. Arī sunim darba nekad netrūkst,” joko I.Kinžalova. Viņa gan tic, gan netic horoskopu prognozēm. Tās esot ļoti atšķirīgas, dažkārt pat pretrunīgas, bet starp tām ir tādas, kuras ļoti precīzi paredz nākotni vai vismaz gaidāmās tendences. “Laika gaitā viss mainās, tāpēc katrs gads ir citāds. Man un maniem kolēģiem, tas ir visiem jātnieku klubiem, kuri atrodas tālāk par 50 kilometriem no Rīgas, ir prieks, ka mūsu dzīve pakāpeniski uzlabojas,” atzīst I.Kinžalova.
Protams, jātnieku klubu iespējas Pierīgā joprojām ir lielākas, jo tajos zirgus atpūtai un izklaidei izmanto maksātspējīgi galvaspilsētas iedzīvotāji un viesi. Savukārt attālajos Alūksnes un Apes novados tādu ir maz. “Tā notiek ne tikai tāpēc, ka te cilvēki ir nabadzīgāki, bet arī tāpēc, ka aktīvie cilvēki, kuri grib strādāt un nopelnīt, kā arī izklaidēties, ir no šejienes aizbraukuši,” secina zirgkope. Par laimi “Hippo prieku” Karvā izmanto igauņi, kuriem dzīves apstākļi ir citādāki nekā Latvijā.
I.Kinžalova salīdzina, ka kaimiņvalstī daudz lielāka uzmanība tiek pievērsta lauku teritoriju, nevis tikai lielāko pilsētu un reģionu centru attīstībai.

(Turpinās no 1.lappuses)

Cer saņemt atbalstu
sacensību rīkošanai
Būs pagājuši trīs gadi, kopš I.Kinžalova izveidoja biedrību “Latvijas jātnieku – amatieru apvienība”. Tās mērķis bija panākt, lai jāšanas sporta sacensībās amatieru rezultātus nevērtētu kopā ar profesionālo jātnieku sniegumu. Tas ir izdevies. “Tiesa, Latvija ir maza, te nav 100 profesionālu jātnieku, bet tikai daži, kuri saņem algu par to, ka trenējas un piedalās sacensībās. Taču vairums jātnieku ir amatieri, kuri strādā un pelna naudu dalībai sacensībās, kā arī atbilstošam zirga ekipējumam un jātnieka apģērbam. Tas nav lēti.” skaidro I.Kinžalova. Protams, rezultāti ir atšķirīgi, ja var trenēties visu dienu vai tikai vakaros pēc darba. Tagad katra paša izvēle nosaka, vai amatieris vēlas startēt kopā ar profesionāliem jātniekiem. 11.janvārī notiks Latvijas Jātnieku federācijas sapulce, kurā I.Kinžalova ierosinās vairāk atbalstīt šī sporta attīstību reģionos.
Jāšanas sacensībām, kuras notiek Pierīgā, ir daudz sponsoru, tāpēc var uzvarētājiem nodrošināt lielas naudas balvas. Latvijas Jātnieku amatieru apvienība 2012.gadā rīkoja sacensības Apē, pērn – Karvā. Arī tajās sportistu atsaucība bija laba, taču bija grūti piesaistīt finansējumu. “Labi, ka palīdzēja Apes novada dome un privāts sponsors, kas ar sirdi un dvēseli atbalsta jāšanas sportu. Taču galvaspilsētas tuvumā netrūkst uzņēmumu, kas sevi reklamē, piešķirot savā vārdā nosauktas balvas un finansējumu sacensībām,” salīdzina I.Kinžalova. Viņa domā, ka šādas iespējas varētu izmantot arī vietējie uzņēmēji. “Var jau teikt – kas tur nu liels tāds jātnieku klubiņš. Taču visi jaunieši, kas te apguvuši jāšanas prasmi, ir startējuši sacensībās ar labiem panākumiem. Nav nevienu sacensību, no kurām būtu atbraukuši bez balvām,” uzsver I.Kinžalova. Pirms pāris gadiem kluba jaunzirgs, startējot Rīgas reģiona čempionātā, ieguva čempiona titulu. Tiesa, aktīvākie kluba dalībnieki ir jaunieši, kuri studē Rīgā. Tas nozīmē, ka viņi Karvā ar jāšanas sportu var nodarboties vasarā, bet ziemas periodā ir klusums. Diemžēl vietējiem jauniešiem trūkst intereses par šo sporta veidu.

Var lepoties ar izciliem
zirgiem
Stallī Karvā ir 24 zirgi, starp kuriem ir arī kumeļi. “Čempione Rašela ir mīlīga, labsirdīga un arī ļoti sportiska - patīk skriet un lēkt pāri šķēršļiem. Īpašs ir kumeļš Hercogs, kura māti Rokādi vedu lecināt uz Igauniju. Tur bija atvests ērzelis Helioss de Mozē no Beļģijas, kurš ir brālēns Pikačo de Mozē, - pasaules čempionam konkūrā jeb šķēršļu pārvarēšanā. Turklāt tas ir visjaunākais pasaules čempions – augstus rezultātus sasniedzis jau sešu gadu vecumā. Tas nozīmē, ka zirgs ir sevišķi izcils,” atklāj I.Kinžalova. Tagad igauņu zirgu audzētāji ir ieinteresēti jauno ērzeli Hercogu kā vaislinieku ierakstīt savas valsts zirgu ciltsgrāmatā, jo citām ķēvēm, ar kurām tika lecināts izcilais ārzemju zirgs, ir dzimušas galvenokārt ķēves, vēl tika viens kumeļš ir ērzelis.
Zirgus kopj, baro un apmāca I.Kinžalova pati, jo šajā darbā palīgu atrast ir ārkārtīgi grūti. Ja zina, ka otrs cilvēks nevarēs izdarīt “pa prātam”, tad nav vērts nodarbināt citu cilvēku. “Zirgu kopšana un apmācība ir individuāla, jo veidojas ļoti personiskas attiecības ar zirgiem. Ja kāds mēģina citādi izturēties, uzreiz jūtu, ka zirgs kļūst nervozs. Kāpēc radīt liekas problēmas?” spriež zirgkope. Viņa apmācību sāk jau tad, kad kumeļš vēl ir pie mātes. “Es nepiekrītu, ka kumeļu nevajag aiztikt, kamēr tas ir pie mātes. Kad to atdala, tad sāk visu darīt, bet tas ir šoks kumeļam. Protams, katram ir savi uzskati, par kuriem citus grūti pārliecināt,” norāda I.Kinžalova. Viņa smejas, ka, pakāpeniski visu darot, zirgi pat nepamana, ka ir jau iejāti.
Šis darbs ir fiziski smags un arī bīstams. Lai cik labsirdīgs būtu zirgs, tas ir liels un spēcīgs dzīvnieks. Zirgs var izbīties un kopēju nejauši piespiest pie sienas vai spert tam, ja izbīstas no durvju čīkstēšanas vai sajūt sāpes, kad to ārstē. ”Tas jau nenozīmē, ka zirgs gribētu man kaut ko nodarīt. Taču ir dabiski, ka dzīvnieks aizsargājas, ja cenšos likt kodīgas zāles, lai ārstētu ievainotu vietu. Par to zirgu nevar vainot. Tiesa, ir jautājums, vai spēšu izvairīties. Ir arī gadījies dabūt zilumus, tas ir neizbēgami,” skaidro I.Kinžalova.

Misija – iejāt un apmācīt zirgus
Inese ir dzimusi un augusi Rīgā. Meitenes tēvam mīļi bija rikšotāji, tāpēc viņš meitu ņēma līdzi uz hipodromu. Atmiņā neizdzēšami palika aizraujošais zirgu skrējiens. Tāpēc nav brīnums, ka viņa rotaļlietu veikalā lelles vietā izvēlējās koka zirdziņu. “Kad man bija 9 gadi, nokļuvu sporta skolā, kas atradās hipodroma teritorijā. Toreiz jātnieku sekcijā neņēma meitenes, turklāt vajadzēja būt vismaz 12 gadus veciem. Tāpēc esmu pateicīga iejādes trenerei Ainai Mainiecei, kura mani mierināja, kad raudāju, ka mani nepieņem. Viņa solīja paskatīties, vai es treniņa laiku varēšu noturēties zirga mugurā,” atceras I.Kinžalova. Viņa savukārt bija nolēmusi drīzāk nomirt, nekā nokrist no zirga. Tiesa, kad zirgus palaida rikšos, Inese tika tā izkratīta, ka pēc komandas “soļos” šķita – viss apkārt joprojām lēkā.
Sacensībās Inese nav piedalījusies, jo novirzījās pa citu ceļu. Viņa nebija vēl beigusi apmācības, kad trenere ļāva jāt pazīstamas sportistes Terēzes Kirhenšteines zirgu Globuss. Reiz viņa Inesi ieraudzīja uz sava zirga un bija dusmīga. “Toreiz es nesapratu, bet tagad zinu, ka var sabojāt to, kas ir ielikts zirgā no dabas un arī apmācībā. Ja bērns spēj nesabojāt, tas nozīmē, ka viņš jūt zirgu. Tas ir ļoti būtiski,” uzsver I.Kinžalova. Tā viņa sāka strādāt ar zirgiem pēc sacensību sezonas, arī ar tiem, kuriem bija traumas vai kuri tika izbrāķēti. Tagad tas ir darbs, bet agrāk notika it kā aizkulisēs. Padomju sistēmā bija zvaigznes, kuras spīdēja jāšanas sporta sacensībās, bet neviens nezināja, kas tām sagatavoja zirgus.

Latvijas zirgi startē citās valstīs
I.Kinžalova secina, ka savā darbā kulmināciju sasniedza, kad Burtnieku saimniecības zirgu fermā uzņēmās Hannoveres šķirnes ķēves Doles apmācību. Tā bija izbrāķēta, jo visi sportisti atteicās ar to startēt sacensībās - ķēve negribēja pārvarēt šķēršļus. “Runāju ar saimniecības direktoru Jāni Jurašu, kurš man atļāva individuāli strādāt ar Doli. Kad Dole visu darīja, to kopā ar citiem zirgiem veda uz Vissavienības tautas saimniecības sasniegumu izstādi Maskavā. Mani mierināja, ka zirgs pēc mēneša būs atpakaļ. Visi zirgi tika atvesti mājās, bet Doles nebija, jo viņu paņēma olimpiskajai komandai kā rezerves zirgu,” stāsta I.Kinžalova.
Tagad viņas izaudzētie un apmācītie zirgi nonāk Somijā, Vācijā, Dānijā, Krievijā un citās valstīs. Pašlaik Somijā ir Rapsodija, kas tur ir bērnu sporta zvaigzne. Ar to jaunie jātnieki piedalās starptautiskās sacensībās, gūst panākumus un sūta fotogrāfijas, arī video Inesei. “Diemžēl tie nonāk ārzemēs. Mūsu zirgi patiesībā ir ļoti labi, taču, nonākot ārzemēs, tie vairs nav Latvijas zirgi. Tiem tiek nomainīta pase un vārds, tāpēc bieži pat nezinu, cik labus rezultātus tie ir sasnieguši, nesot citas valsts vārdu pasaulē. Savukārt Latvijas sportisti startē ar zirgiem, kas te tiek ievesti no ārzemēm. Vai tie ir labāki vai sliktāki, nevaram spriest, jo nav iespēju salīdzināt.,” secina I.Kinžalova. Viņa uzsver, ka jātnieku sporta entuziastus mazāk interesē, no kuras valsts ir sportists, bet daudz vairāk – kādas šķirnes un kurā valstī ir dzimis zirgs.
Katrā valstī ir savas tradīcijas gan zirgu, gan sportistu apmācībā. “Latvijas zirgs, vismaz tāds, kāds tas kādreiz bija, pēc savas būtības ir vienkāršs. Pēdējos padomju varas gados zirgi bija populāra eksportprece. Tie bija lēni un pacietīgi, nedemonstrēja savu raksturu. Tagad mūsu zirgiem ir piejaukts daudz citu šķirņu asiņu, tāpēc tie ir spītīgāki un arī grūtāk jājami. Tas nozīmē, ka zirgi ir mainījušies, bet ar tiem strādā tāpat kā agrāk,” salīdzina I.Kinžalova. Igauņi un somi ir pacietīgāki, tāpēc tie labāk saprotas ar mūsu zirgiem. Iespējams tāpēc, tie ārzemēs gūst labākus sasniegumus nekā Latvijā. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Gads sola veiksmi zirgiem

Kategorijas