Cilvēcības vietā mantrausība?

2014. gada 3. janvāris 00:00

Vienmēr biju domājusi, ka svētku laiks cilvēkiem atver sirdis un viņi kļūst labāki. Diemžēl šīgada svētkos izjutu pavisam svētkiem neraksturīgu attieksmi. Situācijas, ar kurām saskāros, liek domāt, ka cilvēki zaudējuši pašu svarīgāko – cilvēcību. Un nebūtu nemaz jābūt svētkiem, lai elementāri reizumis izdarītu kādam labu.
Pirmā situācija, kas manī tuvojošos svētku sajūtu pietuvināja gandrīz nullei, atgadījās pastā. Bija dažas dienas pirms Ziemassvētkiem, pastu pildīja garas cilvēku rindas. Biju ieradusies pacilātā garastāvoklī, rokās turot vēsti par ierakstītu vēstuli. Vēl stāvot “padsmit” cilvēkiem aiz muguras, prātoju, vai tā būs maza dāvaniņa, varbūt apsveikums un kas ir sūtītājs. Kad biju rindas vidū, kāds laipns pasta darbinieks uzrunāja mani un jautāja, ko gaidu. Uzzinājis, ka tik vien man tā darāmā kā saņemt vēstuli, teica, lai nākot bez rindas - neesot jau jāabonē kaudze žurnālu, kas patērē vairāk laika. Vienubrīd jau biju gatava spert soli, bet tad... Uz mani lūkojās daudzi jo daudzi acu pāri - neviens nebija labvēlīgi noskaņots. Gan jau pie sevis nodomāja: “Kur tai jaunietei jāskrien? Lai stāv un gaida!” Nepakustējos ne no vietas un pasta darbiniekam atbildēju, ka labāk pagaidīšu. Šis tik noteica: “Ja nav, ko darīt, stāvi vien.” Stāvēju arī, līdz mani pati pamanīja darbiniece aiz letes. Laikam redzēja manu lapiņu. Palūdza pienākt, uzrādīju dokumentu, saņēmu sūtījumu un devos prom. Laiku nepiefiksēju, bet pašai šķiet, ka tas pat neizņēma minūti. Taču, prom ejot, sajutos neērti. Priecīgo brīdi par sūtījuma saņemšanu aizēnoja tie paši un vēl citi acu pāri. Jutos tā, it kā pati būtu bravūrīgi ielauzusies rindas priekšā. Tā bija pirmā reize, kad uzdevumu sev jautājumu: kur cilvēkos palikusi cilvēcība?
Taču ar to vien nepietika un sev šo jautājumu nācās uzdot arī vēlāk - šoreiz kādā no Alūksnes lielveikaliem. Tas čumēja un mudžēja pilns ar cilvēkiem. “Vai tiešām Alūksnē tik daudz cilvēku?” pie sevis nosmējos. Gan jau viesi sabraukuši. Tomēr Alūksnes lielākais veikals bija par mazu, lai pircēji negrūstītos un varētu mierīgi izvēlēties konfektes. Kāds acu priekšā norāva preci, ko jau biju pasniegusies paņemt, nemaz nerunājot par pircēju burkšķēšanu, cik gan kasieres gausas. Bija jādzird visādi apvainojumi. Cilvēki, kur gan jūsu cilvēcība? Es saprotu, ka visi steidzas. Es saprotu, ka visi ir noguruši. Bet vai tie ļaunie vārdi pasteidzināja garo rindu? Vai svētku svinētāji nav kļuvuši pārāk mantkārīgi un nav aizmirsts par svarīgākām vērtībām? Jo – bija taču svētki! ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Cilvēcības vietā mantrausība?

Kategorijas