Klusa un svēta

2014. gada 3. janvāris 00:00

Togad tie bija savādi Ziemassvētki. „Pīlādžu” māju saimnieki, tāpat kā tuvējo māju ļaudis, vīkstījās šallēs, rītos meklēdami pašus biezākos cimdus un zeķes. Vīru bārdas pašu elpa bija padarījusi līdzīgas sidrabainai pērlīšu jūrai, bet sievas, agrā rīta melnumā atgriezušās no kūts, ilgi centās sasildīt sala kveldētos vaigus. „Būs auksts Ziemassvētku vakars,” apsēdies uz egles bluķīša plīts priekšā, lai izpīpētu kārtējo papirosu, teica Jūlijs, nesteidzīgi vērodams garaiņus, kas pacēlās no lielā katla, kur Alma steidza vārīt cūkas pusgalvu svētku mielasta galdam. Ledainajā kambarī, kur tika glabāta pārtika, māla bļodā ritinājās putraimdesas līkumi, bet katlā savu pasniegšanas brīdi jau gaidīja sutināti kāposti. „Ja vien nebūtu tik auksts, varētu iejūgt zirgu un aizbraukt līdz tuvējam veikalam, bet laikam jau nāksies vien iztikt ar pašas ceptiem pīrāgiem. Arī Jūlijam būs jāiztiek bez dāvanām,” māla bļodā jaukdama mīklu pīrāgiem, nopūtās Alma, labi zinādama, kāda viņiem abiem būtu pati vislielākā dāvana. „Diezin kā būs ar autobusiem? Varbūt visi pārpildīti? Vai nu mazums kas svētku laikā, cilvēki paliek kājniekos. Ja kāds man iepriekš būtu teicis, ka dzīve meitas un dēlu aizvedīs tālu no mājām, no visa spēka būtu turējusi pie sevis un sargājusi. Nenoturēju. Arī Jūlija bargums nelīdzēja. Gluži kā putnēni, katrs aizspurdza savā virzienā.”
„Noiešu līdz siliņam paraudzīt, vai ceļš uz māju nav aizputināts. Kad no rīta nesu egli, malas jau bija aizvilktas,” Jūlijs nesteidzīgi cēlās, it kā viņa spēkos būtu visus četrus vējus apstādināt. „Varētu jau neiet, bet sirds tāda nemierīga, ja nu tomēr…” Kā ierasts, noklaudzēja vējtvera durvis un pievakares krēsla ieskāva gājēju. „Ak, mana Alma, Alma. Kam viņa tā nopūlas? Labāk būtu pasaudzējusi sāpošās rokas un muguru, nevis sviedrējusies pie plīts. Vai nu pirmie svētki, kad esam abi vien. Kam tā goda maltīte, ja Jānis Vācijā, Lūcija Maskavā. Savas darīšanas arī pārējām meitām. Pēdējās nedēļās nav nekādu ziņu, ka varētu atbraukt. Tikai atmiņām no cilvēka pie cilvēka īss ceļš staigājams, bet dzīvē…” vecā vīra velteņos ieautās kājas zīmēja sniegā soļu rakstus. Tā bija vieglāk, nekā noraudzīties, kā Almas sirds vai lūst pēc ilgām apskaut bērnus. Kaimiņmājas gaišie logi meta staru kūļus līdz pat tuvējai mežmalai. Palaikam to pagalmā iegriezās pajūgs, atvezdams ciemiņus. Jūlijs neskauda, tikai tā muļķe sirds… Krēslu pamazām nomainīja ziemas vakaram raksturīgā tumsa. Lielās liepas un priede uz debesu fona līdzinājās daudzroku rēgiem.
* * *
Jūlijs iekšēji nodrebinājās un uz brīdi atspiedās pret priedes stumbru gluži tāpat kā toreiz, kad tikai ar bailēs ieplestām acīm pie šīs pašas priedes kara laikā bija atspiedusies Alma, zem pašas šūtā priekšauta cenzdamās paslēpt mazo Maiju un Lūciju, it kā tā viņas varētu pasargāt no vāciešu raidītajām lodēm. Toreiz mirklis pārvērtās mūžībā un robeža starp dzīvi un nāvi draudēja izzust. „Kur slēpjas partizāni? Kur ir tavs dēls?” automāta stobrs spiedās Jūlija mugurā, bet rokas apskāva raudošo Annu un Ilgu. Izmisīgi virknēdams teikumos vācu valodas vārdus, Jūlijs steidza skaidrot, ka dēls ir iesaukts vācu armijā, ka partizāni nav manīti, ka… Līdz pat šai dienai viņš nav radis atbildi, kas toreiz pasargāja – kāds augstāks spēks vai gūsta laikā iegūtās vācu valodas zināšanas. Kā apmāta Alma toreiz bija metusies pie Jūlija - ja jāmirst, tad visiem kopā. Tās dienas ainas cita pēc citas joprojām slīdēja vecā vīra acu priekšā. Noglāstījis ložu sacaurumoto priedes stumbru, viņš pagriezās uz māju pusi. „Ak, ja šis koks prastu runāt, ne tikai glabāt manai ģimenei domātās lodes, tas pastāstītu daudz. Tāda liktenīga priede, bet cik izturīga, gluži kā mana Alma. Kad biju viņu nolūkojis, negribēja par sievu nākt. Citu bija iemīlējusi. Tomēr piecus bērnus izaudzinājām. Daudz tiku viņai pāri nodarījis, bet nožēlas vārdus tā arī neesmu iemācījies izrunāt,” Jūlijs pārtrauca domu ritējumu un uz brīdi apstājās pie goda istabas loga, kur agrāk Ziemassvētku vakarā, kad bērni vēl bija mazi, visi sapulcējās ap lielo egli. Alma tās zaros kāra pašas tamborētus baltus eņģeļus. Katram – pa vienam. Tā – gadu pēc gada.

* * *
Katrs istabas stūris Almas atmiņā glabāja kādu notikumu. Tur pie loga, lielās maizes krāsns muguras siltuma apņemta, viņa bija laidusi pasaulē savu pirmdzimto – dēlu Jāni. Kā Jūlijs ar viņu lepojās! Kā ucināja uz saviem ceļgaliem! Kāpēc gan Laimes māte, pie dēla šūpuļa stāvēdama, noklusēja, ka viņam lemta dzīve svešumā? Ka Almai nekad nebūs lemts satikt Jāņa bērnus. Kā lielu dārgumu Alma joprojām glabāja Jāņa sūtītās spožās pastkartes. Straujā rokrakstā uz tām veidotos teikumus viņa zināja no galvas pat nakts laikā. Neskaitāmas reizes naktīs, kad nenāca miegs, Alma izlūdzās Dievam tikšanos ar dēlu. Nē, ne jau to, kur tiekas mūžīgi, bet to, kad roka sajūt otras rokas siltumu, acu skatiens apmaldās otra acu skatienā, kad runā mīlestība, kas starp māti un bērnu piedzimst līdz ar pirmo jaundzimušā kliedzienu. „Varbūt Anniņa vismaz šajos svētkos atbrauks. Varēšu mazbērniem siltas zeķes un cimdus uzdāvināt. Pirmā izgāja pie vīra, gluži kā es, klusībā citu mīlēdama. Ne mani, ne Jūliju klausīja. Tā laikam ir nolikts, ka bērni staigā pa vecāku jau iepriekš iemītu dzīves ceļu, tikai pagriezieni un līkumi tajos ir citi,” Alma, pastiepdamās pirkstgalos, egles zarā iestiprināja svečturi un ar skatienu meklēja uz plauktu, kur no fotogrāfijas viņai pretim smaidīja Lūcija, Ilga un pastarīte Maija. „Manas mīļās meitiņas! Kaut jūs zinātu, cik ļoti jūs gaidu! Ne jau to asaru dēļ, ko esmu izraudājusi, jūsu dzīvēm klusībā līdzi dzīvodama. Vai gan manos spēkos bija apstādināt to vilcienu, ar kuru Lūcija aizbrauca uz Maskavu, lai būtu kopā ar savu mīlestību. Vienmēr esmu ļāvusi bērniem izdarīt savu izvēli, labi zinot, ka ne katrreiz tā ir bijusi svētīga. Atceros, kā Jūlijs mācīja Ilgai turēt arklu, dzenot tīrumā vagu, cerēdams, ka viņa būs tā, kas saimniekos laukos, lai gan es jau toreiz sapratu, ka viņā mīt māksliniece. Mana mīļā Maijiņa – grāmatu un dabas mīļotāja. Visi jūs aizgājāt pa pašu izvēlēto ceļu.” Alma varbūt vēl brīdi būtu ļāvusies domām, bet, izdzirdusi pa durvīm ienākam vīru, viņa steidza salūkot balto galdautu ozolkoka skapī. To viņa klāja vienmēr, kad gaidīja savējos. Ja arī neviena nebūs, viņi abi ar Jūliju apsēdīsies pie galda un klusēdami raudzīsies sveču liesmās. Vai garajā mūžā viss jau būtu izrunāts? Varbūt vainīgs Ziemassvētku vakars, kas šogad padevies auksts? „Cik labi, ka tu man esi lemts šai pasaulē, lai arī dažādus brīžus esam pārdzīvojuši,” Alma, vieglītēm noglāstījusi Jūlija sirmos deniņus, devās uz pieliekamo kambari pēc cienastiem. „Mana irbīte…” viņai līdzi aizsteidzās Jūlija mīlestībā teiktie vārdi. Tik reti viņš tos bija teicis Almai.

* * *
Nelielajā goda istabā kā iztvīkusi pēc mirdzuma smaržoja egle, zem kuras rindojās pieci pāri siltu zeķu un rakstainu cimdu, bet zaros šūpojās pieci balti eņģeļi. Nesdama rokās bļodu ar kūpošiem kartupeļiem, Alma pārsteigumā apstājās pie istabas sliekšņa. „Klusa nakts, svēta nakts, visi dus nomodā…” Jūlija pirkstos vijoles lociņa izvilinātā melodija cēla viņu pretim debesīm. „Vai tu atceries, Almiņ, kā mēs abi kādreiz dejojām, kā dziedājām kopā ar bērniem, kad viņi vēl bija mazi?” Jūlijs smaidot uzlūkoja sievu un Alma atsmaidīja viņam pretim. „Klau! Vai tu ko dzirdēji? Man šķiet, ka pagalmā gurkstēja sniegs, it kā kāds nāktu,” nolicis malā vijoli, Jūlijs cēlās kājās, dodamies uz ārdurvju pusi. „Tas būs tikai lielais sals un vējš, kam šovakar nav miera,” Alma, nolikusi bļodu uz galda, atmeta ar roku. Vēl brīdis, un viņa lēnām atslīga uz tuvējā krēsla. Kājām pēkšņi bija pietrūcis spēka. Asaras kā divas upes ritēja pār vaigiem, bet trīcošās rokas centās paslēpties zem baltā priekšauta. „Manas meitiņas, kāpēc jūs neteicāt, ka būsiet?” tas bija viss, ko čukstēja Almas lūpas, bet sirds… “Māt, vai mani tu vairs nepazīsti?” pārsteidzošo klusumu pārtrauca nedzirdēta vīrieša balss. „Jānīt, dēliņ, es tevi tik ilgi esmu gaidījusi… Visu mūžu. Domāju, ka nesagaidīšu,” Alma cieši piekļāvās sirmajam vīram, kas bija tik līdzīgs Jūlijam. „Redzi nu, māt, Ziemassvētki laikam ir kā labais burvis, kuram piemīt spēks sasaukt kopā cilvēkus arī no tālienes,” no satraukuma Jūlijs nespēja rast skaļus vārdus. „Nē, tas nav burvis, tā ir mīlestība. Sirds, kura mīl, ir stiprāka par jebkuru burvi,” Alma kā apmāta neatlaida dēla rokas.
Istabā, kur smaržoja pēc sveču parafīna, skujām un tikko ceptiem pīrāgiem, Jūlija rokās atkal dziedāja vijole. „Klusa nakts, svēta nakts…” Pāri „Pīlādžiem” šajā Ziemassvētku naktī savus neredzamos spārnus bija izpletis cerību, ticības un mīlestības eņģelis, lai klusa un s

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Klusa un svēta

Kategorijas