Mīlēt mūziku un Alūksni

2014. gada 3. janvāris 00:00

2760

vizītkarte
◆ Vārds, uzvārds: Jānis Amantovs.
◆ Dzimšanas gads un vieta: 1979.gada 19.novembris, Alūksne.
◆ Izglītība: Klaipēdas Universitātes Mākslas fakultātes džeza mūzikas katedra.
◆ Intereses: mūzika un tehniskas lietas.

Jānis Amantovs ir trompetists un vokālists, kurš nāk no Alūksnes. Šobrīd viņš Rīgā nodarbojas ar datorgrafiku kā profesionāls nošu rakstītājs ārzemju izdevniecībām, savukārt muzikāli sadarbojas dažādos projektos Latvijā un citviet pasaulē. Par Alūksni viņš runā ar lielu mīlestību un vienmēr labprāt šeit atgriežas. Jānis atzīst, ka mūziķi savā starpā nebūt nerunā par mūziku, bet gan par vienkāršiem sadzīviskiem jautājumiem kā jebkurš no mums.
- Kā tu pievērsies mūzikai?
- Mani vecāki Maruta un Pēteris nav ar muzikālo izglītību, bet mana vecmamma Vija mums, maziem esot, bieži spēlēja akordeonu. Bērnībā ziemā devāmies pie viņas slidināties. Viņa lēja uz kalniņa ūdeni, lai tas apledotu, un mēs vannā laidāmies lejā. Tur mums gāja ļoti jautri. Ziemassvētkos dziedājām, un tā arī radās tā interese par mūziku. Vēlāk jau mūzikas skolā pasniedzējs Helmuts Banka mani nopietni ievirzīja mūzikā. Ļoti palīdzēja arī solfedžo pasniedzēja Marija Vīksna. Viņa ir brīnišķīgs cilvēks! Viņa spēj vienkāršas lietas pasniegt ļoti aizraujoši. Nācu ar prieku uz stundām. Klasē atradās zaļa podiņu krāsns, bet viens podiņš krāsnī kaut kā atšķīrās - tas bija mans septakords. Šī vizuālā sasaiste noteikti palīdz. Mani abi brāļi (vecākais brālis Lauris un dvīņubrālis Andris) arī ir saistīti ar mūziku. Laurim bija liela nozīme arī manā mūzikas uzsākšanas ceļā - viņš devās mācīties uz Klaipēdu un arī es nolēmu turp doties. Tur varēja iestāties arī tad, ja nebija iepriekšējas mūzikas koledžas izglītības. Starp citu, pirmo reizi tur ierados kopā ar brāli bez pases, jo biju to aizmirsis mājās, bet tā vēlme bija tik liela, ka nācās apiet robežkontroles posteni caur ūdeni un purviem, lienot zem tilta, virs kura atradās pasu kontrole, skrienot cauri kapiem un bēgot no suņiem. Sākumā man gāja ļoti grūti. Biju spēlējis akordeonu, bet klavierspēli man nācās mācīties speciāli, lai iestātos skolā. Skolā es iemācījos ne tikai daudz ko par mūziku, bet arī par dzīvi, kā organizēt džeza festivālus. Tas mācīja arī kļūt patstāvīgākam, jo dzīvoju tālu projām. Kur pavisam jaunie mūziķi parasti spēlē, lai piepelnītos? Bērēs! Tā nu tas vienkārši ir. Arī es tā darīju, un vairāk ir jādomā par mūziku, nevis to procesu. Parasti vecāka gadagājuma cilvēki atceras dažādus stāstus, piemēram, kā kādreiz kāds mācītājs iekritis kapā. Protams, tad uznāk smiekli, bet ir jāvaldās.
- Tev Alūksne ir ļoti mīļa.
- Jā, man ir mīļa šī vieta un cilvēki. Alūksne nebūt nav maza, kā to daudzi saka. Paskatieties, kādas džeza zvaigznes nāk no šejienes! Ilga Bērziņa, Zintis Žvarcs, Romāns Vendiņš, mans brālis Lauris, Eino Kollists un daudzi citi. Ja rokmūzika nāk no Liepājas, tad džezs nāk no Alūksnes. Mums ir arī maz novērtēts multimākslinieks Gintars Čerbikovs, kurš var uztaisīt tik dažādas lietas - viņa gleznas ir brīnišķīgas! Festivāls “Sutas balss” - cilvēki zina, ka tāds notiek. Alūksne ir kultūras centrs - to nevar noliegt! Ir tādi, kuri to nenovērtē. Daudzi arī aizbrauc, bet aizbraucējus es nudien nenosodu, jo ir jāaizbrauc un jāredz pasaule. Jo vairāk valodas tu proti, jo vairāk kultūru esi iepazinis, jo vairāk caur citu prizmu izproti savējo kultūru. Ir jāiegūst informācija un jāved tā atpakaļ. Tad tu saproti, kas tad ir tās īstās vērtības. Es, piemēram, nekad nekaunos no tā, ka laužu valodu. Alūksnē ir tik skanīgs koris “Atzele” un izcils orķestris. Sandors un Ilze Līviņi ir apbrīnojami cilvēki! Viņi tik daudzus jauniešus iesaista gan orķestrī, gan dejošanā.
Nelaime jau ir tā, ka daudzi jaunieši ir pārāk aizrāvušies ar internetu. Pats to esmu izjutis. Pirms tam ar paziņām runājām par grāmatām, bet, kad tikko uzradās internets, es biju zudis cilvēks. Tu vairs nezvani tik bieži draugiem, čato internetā, bet nekas no tā nav īsts. Cilvēkam ir jābūt reālā kontaktā ar otru, ne tikai teksta veidā. Internets ir jāizmanto savā labā, bet nav jāaizmirst, ka pastāv arī komunikācija dzīvē. Internets piedāvā dažādas iespējas, arī operu tiešraides, bet mājās jau uzvalkā nesēdēsi. Cilvēkiem ir vajadzīga šī īstā koncertvide, saviesīgi pasākumi. Alūksnes tautas namā notiek ļoti daudz labu koncertu, brauc daudzi ļoti labi viesmākslinieki. Rīgā to nenovērtē, jo tas viss ir blakām. Ja kaut kas ir pieejams, tad šķiet, ka kaut kad jau aiziesi, bet parasti jau neaizej. Alūksnes tautas nama vadītāja Sanita Bērziņa ir ļoti labi sevi pierādījusi, jo realizētas ir daudzas vērienīgas idejas.
- Kā tev šķiet, kur būtu vajadzīgi uzlabojumi?
- Ir jāpiebremzē kāre pēc naudas. Ieguldot savos cilvēkos, atpakaļ nāk daudz vairāk, nekā raušot un raušot. Alūksnē jau nav tik liela korumpētība kā Rīgā. Galvenais, lai cilvēki cits no cita nezog, bet iemācās nesavtību. Man ir liels prieks par brāļiem Zelmeņiem. Viņi arī krīzes laikā nevienu neatlaida, savilka jostas, bet cilvēkus paturēja. Vairāk vajadzētu tieši tādu cilvēku, kuri domā par citiem. Cilvēki, kuri dzīvo uz vietas, nereti nenovērtē to, kas viņiem ir. Kādi mums te ir dabasskati! Rīgā it kā visiem viss pieder, be patiesībā tā nav. Alūksnē jūties kā mājās, te cilvēki cits citu pazīst un nevar noslēpties. Te visi ir savējie, un tieši cilvēcīgums virza visu uz priekšu. Cilvēcīgumu nedrīkstētu pazaudēt, jo tas ir tik ļoti nepieciešams. Galvenais ir arī domāt un prasīt – kāpēc? Tādi cilvēki vienmēr būs. Daži cilvēki neprasa, bet tikai dara un klausa citus uz vārda. Paklausa kaut kādam burtam. Es tā nevarētu, jo man ir svarīgi sekot līdzi tam, ko es daru.
- Tev ir ideja izveidot vietu Alūksnē, kur jauniešiem muzicēt.
- Pasaulē jau šāda prakse ir. Kādu laiku dzīvoju Norvēģijā, kur notiek ikgadējā džeza nedēļas nogale. Tur iepazinos ar vairākiem mūziķiem. Netālu no kādas skolas tur atklāja tādu kā garāžu, kurā ir silts, ir signalizācija un pieejami daudzi instrumenti. Grupas no skolas tur var droši spēlēt. Viens vai divi jaunieši grupā var dabūt instrumentus, bet parasti to vajag daudz vairāk. Būtu labi, ja līdzīga vieta būtu arī šeit un pašvaldība varētu to atbalstīt. Tā ir ļoti laba iespēja jauniešiem izglītoties, jo ne visi iet mūzikas skolā, bet tomēr grib muzicēt. Varbūt viņiem nav iespējas iegādāties instrumentus. Reiz Alūksnes pilsētas svētkos dzirdēju ļoti talantīgus jauniešus, bet tehnika viņiem bija nekvalitatīva. Jauniešu centrā vai skolā ir iespējams kaut ko uzspēlēt, taču tā nav tā vide, kurā to var netraucēti darīt. Nevar darīt visas lietas kopā. Mēģinājumi garāžā saistās ar rokmūziku, bet rokmūziku spēlē izglītoti cilvēki. Daudzi uzsāk, bet vēlāk meklē mūzikas skolu, jo saprot, ka vēlas attīstīt savas iemaņas, tādējādi šī garāžas ideja būtu ļoti laba platforma, kur jauniešiem uzsākt savu ceļu uz profesionālo mūziku.
- Kāpēc tu ieteiktu ikvienam pamēģināt muzicēt?
- Mūzika attīsta domāšanu. Arī mūzika ir matemātika. Tās nav notis, bet pakāpes, kuras jāpaaugstina vai jāpazemina. Tas viss ir jāatceras un jāveido kombinācijas. Ja kaut kas patīk, tad obligāti ir jāsāk ar kaut ko vieglāku. Galvenais ir neklausīties, ja kāds saka, ka to un to nevajadzētu klausīties, jo viņš spēlē slikti. Kritika jau ir laba lieta, bet tikpat labi var mācīties ne tikai no tiem, kas dara labi, bet arī no tiem, kas dara slikti. Jebkuram, kurš grib to darīt, es saku – uz priekšu! Jaunajā gadā es visiem novēlu izmantot doto brīdi un labi ieplānoto darīt jau šodien! Arī pats sev to novēlu. Labi iedomātais jādara uzreiz, pretējā gadījumā tas tā arī paliek tikai par kaut ko labi iedomātu. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Mīlēt mūziku un Alūksni

Kategorijas