Humoreska: Man ir tiešais vads

2011. gada 11. marts 10:41

560

Viņdien tupēju uz āliņģa kopā ar citiem večiem uz viena ezera, siltumam šad tad iemalkoju no pudeles, kuru glabāju kabatā. Kabata iezvanījās. Pa tam lāgam man misējās telefona vietā vispirms izvilkt pudeli, jau liku to pie auss ar vārdiem: „Hallo!” Ka viņu jupis! Es attapos un otrā kabatā sačamdīju mobilo, gribēju atbildēt zvanam, lai savai cienītajai pavēstītu (kurš gan cits mani varētu trobelēt tādā svētā brīdī!), ka viss kārtībā, bet aparāts izslīdēja no rokām un – klunkšķ! Tas noslīka āliņģī. Ko nu raudāsis! Nospļāvos un copēju tālāk.

Galu galā agrāk tādu mobilo sakaru vispār nebija. Vai tāpēc sliktāk dzīvojām? Neraža vienīgi manai laulenei, kura tagad nevarēs zvanīties un mani kontrolēt. Tā pie cauruma mierā un laimē, un bez loma biju pavadījis jau vairākas stundas, līdz iesnaudos...

Redzu - branga līdaka sēž zaļos pēļos zemūdens valstībā un runā pa manu telefonu! „Neuztraucies, ar Teni viss būs kārtībā! Es par viņu parūpēšos. Turpmāk iniciatīvu ņemšu savās rokās. Teņa dzīvē viss ies kā pa taukiem!” nezināmam sarunbiedram tālrunī sacīja līdaka. Beigusi telefonsarunu, viņa pievērsās man: „Redzu, Teni, ka esi lāga zēns. Gribu tev palīdzēt. Norunāsim tā. Es paturēšu tavu telefonu, jo sen par tādu biju sapņojusi. Par to es tev neliegšu savus padomus. Nokļūdams mājās, iegādājies jaunu mobilo un tad gaidi manu zvanu ar tālākajām instrukcijām,” teica līdaka. Es biju mēms no pārsteiguma. Tāds arī pamodos.

Sagumis devos mājās ar prāvu lomu (pats nezinu, pa kuru laiku sazvejoju). Tur mani gaidīja jauns pārsteigums. Sieva ar aizdomām tincināja, kur es esot bijis un kam devis savu telefonu, jo uz mājām esot zvanījusi kaut kāda nepazīstama sieviete un stāstījusi neticamas lietas, ka Tenim mobilais noslīcis āliņģī un tā tālāk. Biju pārguris, neko nespēju atbildēt. Likos uz auss.

Nākamajā dienā patiešām skrēju uz veikalu pirkt jaunu mobilo. Un tad sākās trakas lietas! Man regulāri sāka zvanīt kāda, kura uzdevās par zaļo līdaku, un mācīja, kā pareizi dzīvot. Es viņai iebildu, ka man mājās jau ir viena tāda pamācītāja. Otru man nevajag! Bet kad uzmācīgā būtne atkal reiz man piezvanīja un ieteica ātri skriet uz tuvējo veikalu, jo tur šņabis par puscenu, es paklausīju. Un patiesi bija tā! Kopš tā brīža noticēju.

Tagad mana personālā gaišreģe visu man pasaka priekšā: i ka 8.martā nedrīkstu aizmirst sievai tulpes uzdāvināt; i ka pensijas nauda jāpietaupa, jo drīz valsts pavisam apcirps manus ienākumus; i ka pie daktera jāiet plaušas pārbaudīt, jo tās ir dikti nopīpētas. Labi, ka vēl nemāca mani atmest pīpēšanu un dzeršanu! Zina, ka tad es vispār ar to zaļo pleksti vairs nerunāšu. Reiz tā nodomāju, šī uzreiz man zvana... It kā lasītu manas domas. Pilnīgi traks var palikt! Sieva sadzirdējusi, ka es pa telefonu pļurkstu, ievaicājās, kas man atkal zvanot. Atbilde man allaž viena un tā pati: „Ai, viena zaļa līdaka neliek mieru! Vaicā, kad atkal braukšu uz ezeru zvejā.” Patiesībā man patīk, ka viņa zvana. Man liekas, ka viņa manī ir mazliet iemīlējusies.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Humoreska: Man ir tiešais vads

Kategorijas