Laime – kopā pavadīts laiks

2014. gada 10. janvāris 00:00

4769

vizītkarte

◆ Vāds, uzvārds: Jānis un Sandra Līkani.
◆ Dzimšanas gads un vieta: Jānis – 1955.gada 22.jūnijs, Alūksne. Sandra – 1959.gada 24.janvāris, Kolka.
◆ Ģimene: meita Inga (31).
◆ Hobiji: Jāni interesē tehnika un jaunumi šajā nozarē. Sandras hobijs ir dārza un puķu dobju ierīkošana.

Alūksnieši Jānis un Sandra Līkani ir starp tiem, kas šogad tika ieteikti “Latvijas lepnumam”. Viņu dzīve saistās gan ar šejienes mierīgo dzīves ritējumu, gan ar tālo Īrijas vējaino klimatu, kur nu jau ilgāku laiku dzīvo viņu meita kopā ar savu ģimeni. Būšana abās vietās ļauj viņiem redzēt diezgan krasas atšķirības starp abu valstu cilvēkiem un viņu dzīves līmeņiem. Dzīves steigā viņiem izdodas arī apstāties un katram pakavēties pie saviem vaļaspriekiem.
- Kā jūs iepazināties?
Sandra: - Esmu dzimusi Kolkā, bet dzīvoju Rojā. Kopā ar kursabiedrenēm 1979.gadā biju kursabiedrenes kāzās, kur Jānis strādāja par oficiantu vakara pasākumā. Tur mums abiem radās interese vienam par otru. Aizbraucu atpakaļ uz Rīgu, kur mācījos, bet mēs turpinājām braukt viens pie otra ciemos. Tajā pašā gadā apprecējāmies. Maijā iepazināmies, bet novembrī apprecējāmies. Un nu jau esam nodzīvojuši kopā 34 gadus. Jābūt pacietīgiem, jāsaprot otrs un jāiztur grūtības. Galvenais ir vienam otru atbalstīt un izrunāties. Runājiet viens ar otru, neklusējiet!
Jānis: - Tik ilgi, cik esam precējušies ar Sandru, daži pat nenodzīvo. Es ieteiktu, lai precas aiz mīlestības, bet nekad bez mīlestības. Tas ir pats svarīgākais, kas ļaus saglabāt attiecības.
- Jums ir tuvas attiecības ar meitu, lai gan viņa dzīvo ārzemēs.
Sandra: - Tas noteikti nāk jau no bērnības, kad bērnus audzinājām. Es uzskatu, ka tas, kas bērnam ir ielikts audzināšanā bērnībā, tas ies arī tālāk, kad katram būs jau sava dzīve. Mēs runājamies, risinām problēmas kopā un saprotamies. Mēģinām viena otrai palīdzēt ar mīlestību un padomu. Saikne ir ļoti svarīga, un tai nevajadzētu pārtrūkt, nedrīkst zaudēt arī kontaktus. Tie ir tikai jāpadziļina, un līdz ar gadiem šī saskarsme tiek izkopta vēl vairāk.
Jānis: - Mūs šķir trīs stundu lidojums un ir bezmaksas skaips. Mums ir svarīgs šis kontakts. Es nesaprotu tos cilvēkus, kuri, būdami pirmās pakāpes radinieki, var gadiem nerunāt. Ir tādi, kuri pat nav sastrīdējušies, bet nerunā tik un tā.
- Arī jūs, Jāni, esat strādājis ārzemēs.
Jānis: - 2004.gadā aizbraucu uz Īriju ciemos pie meitas un viņas ģimenes, nebiju domājis tur meklēt darbu, bet tajā pašā vakarā atbrauca ģimenes draugs un prasīja, vai negribu strādāt. Tā arī devos nākamajā dienā strādāt. Mans pirmais darbs bija šahtās rakšana ar lāpstu. Vēlāk darbojos ar elektrību un elektroniku. Pastrādāju pāris mēnešus, tad pāris pavadīju mājās. Tā es nostrādāju un nobraukāju septiņus gadus. Alūksnē man nebija nopietna darba, taču atgriezos arvien biežāk mājās un retāk braucu prom. Galu galā tā dabiski iznāca, ka paliku mājās, un šeit arī nāca daži darba piedāvājumi. Ja man nebūtu Īrijā meitas ģimenes, tad es tur nemaz nebūtu palicis. Slikts jau nekas tur nav, man patīk labāk braukt pa kreiso pusi. Gan braukšanas kultūra, gan savstarpējo attiecību kultūra ir nesalīdzināma! Tur cilvēki ir daudz laipnāki. Saka, ka Īrijā autovadītāji cits citu palaiž tāpēc, ka nezina satiksmes noteikumus, nevis tāpēc, ka būtu laipni, bet tā nu gluži nav. Latvijā cilvēki parasti neatvainojas pat tad, ja garāmejot aizskar. Tur atvainojas pat pārāk tuvu noejot garām un pilnīgi svešinieki. Latvijā pat atvainošanos var uztvert kā aizvainojumu. Īrijā ir teiciens – Latvijā 70 procenti cilvēku ir depresijā, bet pārējie 30 procenti ir aizbraukuši.
- Ko pašlaik darāt Alūksnē?
Jānis: - Šobrīd Alūksnē apmācības centrā esmu pasniedzējs – mācu topošos elektriķus, santehniķus, metinātājus, būvstrādniekus, pavārus un konditorus. Es palīdzu bezdarbniekiem pārkvalificēties. Pie mums vienmēr mācās ļoti daudz cilvēku, un varu teikt, ka Alūksnē ir traģiska situācija ar bezdarbu. Mēs cilvēku pārkvalificējam par metinātāju, bet kur tad viņš ies? Sievietes ir aktīvākas, pavāri un konditori atradīs darbu, bet vīriešiem ir grūtāk. Daudzus savus audzēkņus redzu uz ielas, diemžēl - nodzērušos. Viņiem nav arī ko ārzemēs darīt. Situācija ir bēdīga. Valsts ir novedusi pie tā, ka mums šāds slānis ir. Pasaulē vidusslānis ir strādnieki, kuri 11 mēnešus strādā un mēnesi var atpūsties. Pie mums strādnieku šķira ir zem iztikas minimuma. Ja cilvēks strādā un nevar iztikt, tā nav normāla situācija. Es saprotu, ja tas būtu bezdarbnieks, bet ne jau tas, kuram ir darbs. Piemēram, Rīgā autoostā trijos dienā esmu redzējis septiņus guļošus cilvēkus uz soliņiem, tā ir drīzāk kļuvusi kā patversme. Visa autoostas un tirgus teritorija tā izskatās. Mēs esam pazaudējuši pusmiljonu cilvēku, kuri ir aizbraukuši uz ārzemēm strādāt. Ne pensionāri, ne bērni, bet gan darbaspēks! Nevar jau domāt pat par uzņēmējdarbības attīstību, uz kā gan to būvēs? Pirms vēlēšanām to uzsver, sola, taču reāli neviens atbalstu nesniegs. Valsts pārvalde jau ir tā pati ģimenes pārvalde. Ja ģimenē tie, kuri nestrādā, no strādājošajiem prasa vairāk, nekā var nopelnīt, tad arī iestājas krīze. Cilvēkiem ir jāsaprot vienam otru - gan tērētājiem, gan pelnītājiem. Latvijā nav uzņēmējdarbības attīstības, tāpēc nav, kas nopelna naudu. Mistiskajai imigrantu atgriešanas programmai nav seguma.
- Ko jūs ieteiktu tiem, kas vēlētos atgriezties mājās, un tiem, kuri domā doties projām?
Jānis: - Mani pārsteidz tas, ka uz Īriju aizbrauc vecāka gadagājuma cilvēki, kas absolūti nezina valodu un arī pēc desmit gadiem neko nav iemācījušies. Valodas zināšanas ir nepieciešamas, jo taču nevar gadiem prasīt kaut ko paskaidrot otram tautietim. Es saprotu tos, kuri brauc prom, jo dara to ekonomisku iemeslu dēļ. Nemaz nebrīnītos, ka tie, kuri atgriezīsies, reiz Latvijas valdībai paprasīs kompensāciju par ekonomisko deportāciju, jo viņi bija spiesti aizbraukt. Ir tādi, kuri nodibina tur ģimenes, bet pārsvarā cilvēki tur ir nelaimīgi. Arī mūsu bērni domā par atgriešanos, lai arī ir tur iedzīvojušies. Es mazmeitiņai Danielai mācu lasīt latviešu valodā, jo, ja viņi atgriezīsies, viņai būs jāzina šī valoda perfekti, bez tās nevarēs. Es ieteiktu arī cilvēkiem nebraukt mājās ar tukšu kabatu, jo ir tādi, kuri atgriežas tādi paši, kādi aizbraukuši. Iesaku iekrāt, lai kaut ko uzsāktu mājās, nopirktu, kur dzīvot, vai tiktu vaļā no parādiem, kuri iekrājušies pirms prombraukšanas.
Sandra: - Jaunākiem cilvēkiem noteikti ieteiktu braukt projām kopā, ja vien apstākļi to atļauj. Ir ļoti grūti, ja viens paliek te, bet otrs aizbrauc. Jānis bieži brauca mājās, un mēs arī esam vecāki, nostabilizējušies, taču jauniešiem tas var būt ļoti grūts pārbaudījums. Diemžēl tādi ir mūsu apstākļi un dzīve, taču ģimenei tas noteikti ir grūti. Atliek vien otru gaidīt atgriežamies un cerēt, ka reiz tas otrs atgriezīsies pavisam.
- Kas, jūsuprāt, ir laime?
Jānis: - Laime ir tad, kad tevi saprot un visi tuvie cilvēki ir tev apkārt un arī ir laimīgi. Tad arī es esmu laimīgs.
Sandra: - Laime ir dzīvot pēc savas labākās sirdsapziņas, patiesi un godīgi. Ja dari labu, tad tev būs labi, un tad jau arī tā laimīte būs. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Laime – kopā pavadīts laiks

Kategorijas