Vienalga kā, bet nokļūst, kur vajag

2014. gada 10. janvāris 00:00

447

Transports katrā valstī ir nozīmīga nozare, jautājums tikai, kā pret to attiecas, izmanto un gādā, lai tas kalpotu iedzīvotājiem. Lai nokļūtu sev vēlamajā vietā, iedzīvotāji izmanto dažādus transporta līdzekļus, tostarp sabiedrisko transportu, par kā kustības organizēšanu no šā gada janvāra ir atbildīga jauna institūcija – Sabiedriskā transporta padome. Tādējādi valsts centralizē sabiedriskā transporta pakalpojumu pārzināšanu un organizēšanu, lai gūtu valsts līdzekļu ekonomiju. Tas savukārt rada bažas par to, vai šī ekonomija nenotiks uz to novadu rēķina, kur ir mazs iedzīvotāju blīvums kā piemēram, Alūksnē un Apē.
Līdz šim reģionālo starppilsētu nozīmes maršrutu plānošana bija Autotransporta direkcijas kompetencē, bet reģionālā vietējās nozīmes satiksme - piecu plānošanas reģionu kompetencē. Savulaik sabiedriskā transporta pakalpojumu plānošanā iesaistījās rajonu padomes. Izveidojot novadus, tās likvidēja, un šī funkcija tika deleģēta plānošanas reģioniem. No šā gada Autotransporta direkcijas paspārnē izveidota Sabiedriskā transporta padome, kas izskatīs ar sabiedriskā transporta pakalpojumu pārzināšanu un organizēšanu saistītus jautājumus. Plānošanas reģiona padomi, kas lēma šos jautājumus, veidoja novadu domju priekšsēdētāji, bet Sabiedriskā transporta padomē no plānošanas reģioniem virzīs administratīvos darbiniekus. Jaunizveidotās padomes nolikumā minēts, ka plānošanas reģions apkopo un pārstāv reģionā ietilpstošo pašvaldību viedokli ar sabiedriskā transporta pakalpojumiem saistītajos jautājumos, bet pašvaldību pārstāvjiem ir bažas, vai turpmāk viņu viedokli ņems vērā, pieņemot iedzīvotājiem svarīgus lēmumus par sabiedriskā transporta kustību.

Uzklausīs, bet vai klausīs?
Līdz pagājušā gada decembrim Alūksnes un Apes novadu pārstāvis Vidzemes plānošanas reģiona sabiedriskā transporta pakalpojumu komisijā bija Apes novada domes priekšsēdētājas vietnieks Jānis Liberts. Viņš uzskata: nav būtiski, kur dala naudu – Cēsīs vai Rīgā, bet lai nesamazina sniegto pakalpojumu apjomu. “Četru gadu laikā, kad komisija pastāvēja, bez vietējās pašvaldības piekrišanas nevienu maršrutu neslēdza. No pārvadātāju puses bija diezgan daudz priekšlikumu slēgt kādu maršrutu, bet komisija uzklausīja pašvaldību viedokli un tikai tad deva piekrišanu, ja pašvaldība atbalstīja. Turklāt valsts agrāk vai vēlāk pārvadātājiem kompensēja nerentablo reisu zaudējumus, bet, kā būs turpmāk, grūti spriest,” saka J.Liberts.
Viņš domā, ka iedzīvotājiem jaunā sistēma būs sliktāka nekā esošā. Jau reģionā bijušas domstarpības, lemjot par sabiedriskā transporta maršrutiem, bet tad starp pašvaldību vadītājiem pēc diskusijām tomēr varējuši panākt piekāpšanos un vienošanos. Tagad tieši ietekmēt lēmumu pieņemšanu būšot grūti. „Tagad, ja no pārvadātāju puses būs priekšlikums slēgt kādu maršrutu, jautās vietējās pašvaldības viedokli, bet, vai šo viedokli ņems vērā – tas nekur nav atrunāts,” skaidro J.Liberts.
Viņš uzsver – nevar pārmest sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējiem zaudējumus, jo, ņemot vērā mazo iedzīvotāju blīvumu un valsts ceļu slikto stāvokli, citādāk nemaz nevarot būt. “Uzskatu, ka šobrīd Apes novadā ir pietiekams sabiedriskā transporta tīkla pārklājums. Skolu ieteikumus pārvadātāji ir ņēmuši vērā, lai skolēniem būtu ērta nokļūšana izglītības iestādēs. Protams, gribētos uzlabojumus, jo, piemēram, šobrīd Trapenes iedzīvotajiem nav tiešā maršruta uz novada centru Apē, bet nav zināms, cik būtu braucēju, ja šādu maršrutu izveidotu. Pērn vasarā trapenieši izteica šādu vēlēšanos – izveidojām eksperimentālo reisu ar pašvaldības autobusu un secinājām, ka pirmajā reizē bija astoņi pasažieri, otrajā pieci, trešajā – divi... Tiesa, iedzīvotājiem Trapenes pagasta pārvaldē ir iespēja saņemt tos pašus pakalpojumus, ko iedzīvotājiem Apē, Virešos un Gaujienā, tādēļ nevar teikt, ka viņi ir apdalīti,” saka J.Liberts.

Pienākas visiem
Vairākas pašvaldības Latvijā neatbalsta to, ka valstī maina sabiedriskā transporta plānošanu. Alūksnes novada domes priekšsēdētājs Arturs Dukulis atzīst – šobrīd pašvaldībām vēl nav īsti skaidrs, kā jaunā sistēma funkcionēs. “Šobrīd nostāja ir apmēram tāda: jums uz novadu sabiedriskajam transportam iedalīts noteikts finansējums konkrētiem maršrutiem, bet, ja gribat ko mainīt vai atvērt no jauna, jāatsakās no kaut kā esošā, lai iekļautos piešķirtajā kvotā. Raisās arī diskusijas, ka valsts atsakās dotēt sabiedrisko transportu pašreizējā apmērā. Jo tālāk no izpildes vietas ir naudas dalītājs, jo sliktāks rezultāts. Reorganizēt vienmēr ir vieglāk, ja pats neesi uz vietas. Tas novedīs pie tā, ka nākotnē tādā apjomā kā šobrīd sabiedriskā transporta nodrošinājuma vairs nebūs,” domā A.Dukulis.
Jautāts par šābrīža sabiedriskā transporta nodrošinājumu, A.Dukulis atzīst – iedzīvotāju sūdzības nav saņemtas. “Pagastos sabiedriskā transporta plūsma nav pietiekama, jo nereti kursē tikai viens autobuss dienā, bet – ko darīt, ja to izmanto tikai daži pasažieri? Bet arī šie cilvēki strādā, maksā nodokļus un ir pelnījuši saņemt adekvātu pakalpojumu no valsts puses. Ja šādos gadījumos sāksim rēķināt tīri ekonomiski, nevis ņemot vērā iedzīvotāju vajadzības, tad skaidrs, ka “gali kopā neies”,” saka A.Dukulis. Viņš uzskata, ka valstij būtu jānodefinē, kas un kurai teritorijai pienākas un ko valsts var nodrošināt ne tikai sabiedriskā transporta jomā, bet arī izglītībā, medicīnā un citās nozarēs. “Piemēram, pašvaldībām ir jāgādā, lai skolēni tiek uz izglītības iestādēm. Rezultātā pašvaldībām sadeva transportu un vedat bērnus paši! Protams, tas ietekmēja sabiedriskā transporta kustību, jo no rīta maršrutu izbrauca pašvaldības transports, vedot skolēnus, bet nedaudz vēlāk kursēja sabiedriskais transports. Šobrīd skolēnu pārvadājumi pašvaldībām izmaksā dārgi, bet tā dēvētie Šveices autobusi skolēnu pārvadājumiem, ko pašvaldības saņēma, būs jāsāk remontēt, ņemot vērā mūsu ceļu stāvokli.”

Vairs nedalīs „pēc deguniem”
SIA “Vidlatauto” valdes priekšsēdētājs Edvīns Strickis izmaiņas sabiedriskā transporta pakalpojumu pārzināšanā un organizēšanā vērtē pozitīvi un uzskata, ka pasažieriem nebūtu jāuztraucas. “Arī agrāk pasažieru pārvadājumus organizēja Autotransporta direkcija, tad to mēģināja darīt plānošanas reģioni, bet ar šo gadu – atkal Autotransporta direkcija. Direkcija to darīja ilgāk nekā desmit gadus - tur ir kompetenti speciālisti, kas pārzina šo jomu, arī pašvaldību pārstāvji piedalījās šajā procesā un nebija nekādu problēmu. Problēmas bija, kad plānošanu veica reģions, kam nebija ne naudas, ne resursu,” vērtē E.Strickis.
Viņš atzīst – jau piecus gadus sabiedriskajam transportam pasažieru pārvadājumiem ir arvien mazāk valsts finansējuma, tādēļ nevar cerēt, ka tagad tā būs vairāk. “Pēdējos gados valsts savu parādu par pasažieru pārvadājumiem mums maksāja ar atpakaļejošu datumu, piemēram, par 2011.gadu tikai 2012.gada beigās. Izņēmums ir pagājušais gads, jo, tā kā sabiedriskā transporta pakalpojumu funkciju pārņēma Autotransporta direkcija, valsts zaudējumus pārvadātājiem samaksāja jau 2013.gada beigās. Tik draņķīgs gads kā 2013.gada vidus nebija bijis, jo, pēc Vidzemes plānošanas reģiona aprēķiniem, piemēram, mūsu novadiem apmaksāja tikai apmēram 30 procentus no zaudējumiem, bet lielākajiem Vidzemes novadiem pat 110 procentu apmērā. Finansējuma sadale nereti notika “pēc deguniem”, kas direkcijā nekad nebija novērojams,” stāsta E.Strickis.
Viņš norāda, ka pēdējos gados sabiedriskajā transportā paliek mazāk pasažieru, jo novados samazinās iedzīvotāju skaits. Tomēr procentuāli attiecībā pret esošo iedzīvotāju skaitu sabiedrisko transportu izmantojot tas pats iedzīvotāju skaits, kā līdz šim. „Piemēram, ja agrāk kādā pagastā bija 500 iedzīvotāju un sabiedrisko transportu dienā izmantoja 20, tad tagad ir 250 iedzīvotāju, bet brauc 10,” saka E.Strickis.

Uz Rīgu – caur internetu
Jau ilgāku laiku iedzīvotāji, kam nepieciešams nokļūt Rīgā, izmanto arī privāto pārvadātāju pakalpojumus vai draugu, paziņu autotransportu. Informācija par nokļūšanas iespējām izplatās no mutes mutē, caur internetu vai saziņā ar mobilajiem tālruņiem. Cilvēki to labprāt izmanto, jo nokļūst galapunktā ātrāk nekā ar sabiedrisko transportu, ir lētāki ceļa izdevumi, turklāt tiek aizvesti “no durvīm līdz durvīm”. Šādi nereti ceļo arī sūtījumi – paciņas, vēstules, dokumenti, kursadarbi, atslēgas, somas un cits. Šāda prakse darbojas tālākos maršrutos, kur ir pieprasījums, bet uz pagastiem vai attālu apdzīvotu vietu cilvēkam jānokļūst citādi – ar sabiedrisko transportu, taksometru, izpalīdzīgiem paziņām vai personisko auto.
Alūksnietis Viktors Saveļjevs interneta portālā “draugiem.lv” ir administrators un īpašnieks domubiedru grupai “Rīga-Alūksne”. Savulaik tā tika radīta saziņai starp studentiem, lai viņiem būtu, kur gūt informāciju par papildu iespējām nokļūt mājās Alūksnē, jo ne visiem vienmēr pietika vietas sabiedriskajā transportā ceturtdienas un piektdienas pēcpusdienā vai vakarā, nemaz nerunājot par mikroautobusiem, kur reizēm biļetes bija jāpērk pat divas nedēļas iepriekš. V.Saveļjevs atzīst, ka šai domubiedru grupai ir liels apmeklējums, galvenokārt tie ir studenti vecumā no 18 līdz 25 gadiem. “Kopumā tiek pārklātas visu vecumu kategorijas - pat līdz 70 gadu vecumam. Ir cilvēki, kas šādi meklē transportu, lai nokļūtu Rīgā pie ārsta, biznesa darīšanās, iepirkties vai vienkārši izklaidēties. Pēdējo divu gadu laikā ir vērojams, ka arvien biežāk šo iespēju izmanto Latvijas profesionālās armijas karavīri,” viņš saka.

Lielākais pieprasījums -
nedēļas nogalēs
V.Saveļjevs secina - pieprasījums ir tik liels, jo tā ir iespēja nokļūt galapunktā sev vēlamajā laikā un ātrāk – ja sabiedriskais transporta maršrutu veic aptuveni 4,5 stundas, tad ar automašīnu – vidēji 2,5 stundas. “Tas ir ērtāk, arī lētāk nekā sabiedriskajā transportā. Precīzu datu man nav, bet esmu novērojis, ka regulāro šoferu, kas piedāvā vismaz reizi mēnesī braucienu, ir no 100 līdz 150, iespējams, pat vairāk,” viņš stāsta.
V.Saveļjevs atzīst, ka brauciena un šofera atrašana šādā veidā var aizņemt tikai pāris sekundes, citreiz ilgāk – dažas dienas: viss ir atkarīgs no tā, kurā dienā, cikos un kur vēlas nokļūt. “Vismazāk braucēju-šoferu ir otrdienās, sestdienas, trešdienās un ceturtdienās. Visvairāk - piektdienu vakarpusēs uz Alūksni no Rīgas un svētdienu vakaros, pirmdienās agri no rīta - uz Rīgu no Alūksnes. Šajās dienās vienmēr var atrast vietu transportā. Cilvēki pārsvarā liek sludinājumu trīs dienas pirms izbraukšanas, reizēm arī pat 30 minūtes pirms izbraukšanas laika. Ir zināmi gadījumi, kad tiešām šādos “pēdējā brīža” sludinājumos piesakās braucēji,” saka V.Saveļjevs.
Viņš regulāri apzina domubiedru grupā ievietoto informāciju, seko publiskotajam, aizrāda, ja pievieno vairākus vienādus sludinājumus vai izplata “spamu” informāciju, liek pievienot informāciju pēc paša izveidotās sistēmas, ņemot vērā dienu un datumu nedēļu uz priekšu. “Galvenā problēma ir, ka cilvēkiem ir slinkums lasīt domubiedru grupas noteikumus, ka liek ievērot zināmu kārtību, jo nevienā citā analogā domubiedru grupā tā nav. Pats palaikam pārbaudu pārējās domubiedru grupas, kas piedāvā braucienus uz Latvijas lielākajām pilsētām: visur ir viens liels zupas katls, jo grūti atrast sev vajadzīgo informāciju,” norāda V.Saveļjevs.
Viņš uzskata, ka sabiedriskā transporta plūsmas pārklājums ir nedaudz par mazu. “Ņemot vērā attālumu no Alūksnes līdz Rīgai un braucienā pavadīto laiku, ir tikai pašsaprotami, ka cilvēki izvēlēsies ātrāko, ērtāko un lētāko variantu, līdz ar to sabiedrisko transportu izvēlas maza daļa cilvēku. Ja nebūtu šādas domubiedru grupas un citas analogas mājaslapas internetā, iespējams, sabiedriskā transporta pārvadātāji varētu piedāvāt lielāku braucienu laiku pārklājumu, jo viņiem būtu lielāki ienākumi. Manuprāt, šobrīd cena par braucienu sabiedriskajā transportā ir pieņemama,” saka V.Saveļjevs. ◆

viedokļi

No centra laukus neredz
Alūksnes rajona padomes bijusī izpilddirektore Gunta Ļuļe vērtē - laikā, kad sabiedriskā transporta plānošanu veica rajona padome, bija vispilnīgākais skatījums par iedzīvotāju vajadzībām. “Mēs braucām maršrutus, skaitījām pasažierus, un nekad netika pieņemti ierosinājumi, ka jānodrošina iespēja vienreiz gadā aizbraukt uz kapiem! Plānošana no centra liedz pilnībā saskatīt lauku iedzīvotāju vajadzības,” uzskata G.Ļuļe. Viņa domā, ka šobrīd valstī kopumā ir uzstādītas pārāk augstas prasības un komforta līmenis daudzās jomās, bet tik augstā līmenī valsts visiem to nespēj nodrošināt. Līdz ar to veidojas šābrīža situācija – atsevišķās vietās kvalitāte ir, bet citiem uz tā rēķina nav gandrīz nekā, it īpaši attālāk no Rīgas. „Ikdienā braucot uz darbu ar sabiedrisko transportu no Alūksnes uz Api, ar nožēlu secinu, ka esmu vienīgā vai viena no diviem pasažieriem, bet vai tāpēc man nebūtu jānonāk darbā? Par sabiedrisko transportu risinājums ir viens – par to jāmaksā tik, cik tas maksā, un plašāk jāizvērš privātie pakalpojumi,” uzskata G.Ļuļe.

Biļetes sabiedriskajā transportā ir dārgas
Alūksnes pilsētas pensionāru biedrības “Sudrabs” vadītāja Gita Tortuze vērtē, ka biļetes sabiedriskajā transportā ir dārgas, jo maršruti ir gari un ar stāvēšanu noteiktās pieturvietās. “Ja piecas stundas jāpavada autobusā, braucot no Alūksnes līdz Rīgai, cilvēks meklē iespēju, kā aizbraukt ātrāk un lētāk. Turklāt privātie pārvadātāji aizved un atved līdz durvīm. Ja privātais līdz Rīgai aizved pa 5 latiem, tad sabiedriskajā transportā jāmaksā 6,13 lati. Ja “Sudraba” aktivitātēm vajag transportu, izmantojam “Vidlatauto” pakalpojumus un maksājam par transportu paši, lai gan zinām, ka pagastu pensionāriem transportu šādām aktivitātēm apmaksā pagastu pārvaldes,” saka G.Tortuze.

Sabiedriskais transports būs vajadzīgs vienmēr
Pie autoostas sastaptie un aptaujātie iedzīvotāji „Alūksnes Ziņām” atzīst – kopumā sabiedriskā transporta nodrošinājums novadā esot apmierinošs, biļešu cenas varētu būt zemākas, bet, kā atzina Jānis no Alūksnes – “uz gaisa jau autobuss nebrauc”. Iedzīvotājiem galvenais ir, lai vismaz reizi dienā autobuss kursē un var nokļūt uz novada centru. Mārīte Bērziņa no Alūksnes secina – nekad nebūs tā, ka visiem būs personiskais auto, tādēļ sabiedriskais transports būs vajadzīgs vienmēr.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Vienalga kā, bet nokļūst, kur vajag

Kategorijas